Ēnas princeses – hostas  (23)

Hostām piemīt viss, ko vien dārznieks var vēlēties – tās ir ne tikai dekoratīvas, bet arī neprasa sarežģītu kopšanu, milzīgā šķirņu bagātība spēj atbilst visdažādākajām gaumēm un hostas iespējams audzēt gan dārzā, gan podos uz balkona, terases un pie mājas. Kādā Vācijas mazpilsētā ielas tiek rotātas ar podiem, kuros sadēstītas hostas, un tā ir pilsētas vizītkarte, taču patiesībā hostu dzimtene ir Āzijas reģions, galvenokārt Japāna. 1820. gadā hostas atveda uz Eiropu, kur tās iemīļoja un sāka nodarboties ar šo augu selekciju. Visplašāk attīstītā hostu selekcionāru kustība ir Amerikā, kur radītas jau apmēram 4000 hostu šķirnes.

Hostas var nodzīvot ļoti ilgi, patiesībā kļūt pat mūžvecas, un to skaistums ar gadiem tikai pieaug. Pirmos trīs līdz četrus gadus hostas piebriest un attīstās, lēni augot, savu patieso krāšņumu sasniedzot tieši pēc šī laika. Tā kā pieauguši augi var būt ļoti kupli, atkarībā no šķirnes, tos stādot, būtu jāievēro pietiekošs atstatums, lielajām šķirnēm pat līdz 90 cm. Izvēloties hostu atrašanās vietu, jāņem vērā, ka tomēr ne visas šķirnes ir paredzētas tikai ēnai – ir arī tādas, kas labāk augs, ja tomēr tās palutinās arī saules stari, citas atkal tieši saulē maina krāsu. Piemēram, zillapu hostas saulē zaudēs savu vienreizējo nokrāsu un lapas iekrāsosies zaļas, arī hostas, kuru lapas rotā balti raksti, labāk jutīsies ēnā, taču zaļās, dzeltenās un svītrotās hostas labāk pacietīs gan saules gaismu, gan sausumu.