Nezālēm te nav vietas! Kas jāzina par efektīvu ravēšanu?  (66)

Katram ir sava pieeja šim jautājumam. Kāds izvēlas nedarīt neko, tā sakot, kas izaugs - izaugs. Taču rezultāts ir skaidrs - sazels nātres un balandas. Kaut gan mežonīgi aizaudzis dārzs - tas pat ir samērā romantiski! Kāds, gluži pretēji, visu vasaru līkņā pa dobēm. Šāda pretošanās nezālēm varbūt arī nav pārāk racionāla, tomēr efektīva. Radikālisti bieži izvēlas "ceļaruļļa" metodi, proti, visu nolaista ar herbicīdu, bet izdzīvojušās nezāles nopļauj.

Saprātīgāks risinājums - necīnīties ar dabu, taču vērot to un rīkoties saskaņā ar tās likumiem. Jā, rezultāts nebūs uzreiz, tomēr tas būs ilglaicīgs, uzticams un videi draudzīgs.

Daba nemīl tukšumu - tā esot teicis Aristotelis, un par šīs frāzes patiesumu ik gadu pārliecinās ikviens dārzkopis. Vēl neesi paguvis pārrakt augsni, veidojot dobi vai vagas, kad "uz līdzenas vietas" melnzemē parādās nelūgtās viešņas - nezāles.

Daba rūpējas par to, lai zeme nebūtu tukša un kaila, pēc iespējas ātrāk to sedzot ar augiem. Šim nolūkam zālaugi ražo ievērojamas sēklu rezerves. Piemēram, viena lauka usne ražo līdz pat 35 tūkstošiem sēklu, savukārt balanda - vairāk nekā 100 tūkstošus sēklu! Sēklas augsnē var mierīgi gulēt gadiem un pat gadu desmitiem ilgi, un, sagaidot labvēlīgākus dīgšanas apstākļus, nekavējoties sākt attīstīties. Svaigi uzirdinātā augsnē nekavējoties izpletīsies arī tuvu augošo graudzāļu saknes. Ar šādiem "kaimiņiem" jaunie kultūraugi nespēj konkurēt, jo zemes patiesie iemītnieki un saimnieki ir nezāles. Tās ātri un apņēmīgi iekaro ikvienu dārza nostūri, noēnojot kultūraugus, kā arī atņemot tiem mitrumu un barības vielas. Lai tā nenotiktu, ir ne tikai jānorobežo dobes no uzbāzīgajiem "aborigēniem", bet arī viltīgi jāapkaro tās.

Citiem vārdiem, cīņai ar nezālēm jābūt kā sistemātiskam daudzpakāpju procesam.

Lai neapdraudētu savus stādījumus un neradītu nezālēm labvēlīgus augšanas apstākļus, kā arī nešķiestu spēkus veltīgi, darbu sāk ar pareizu augsnes sagatavošanu. Maldīgi iegājies paradums par galveno darbarīku vasarnīcā uzskatīt lāpstu. Mēs regulāri uzrokam zemi, tādējādi augsnes virskārtā iznesot aizvien jaunas un jaunas nezāļu sēklas. Lai tā nenotiku, zeme ir nevis jārok, bet tikai jāuzirdina. Tādējādi virszemē netiek izceltas jaunas sēklas. Jā, nezāļu sēklas izplatās arī ar vēja palīdzību, tomēr augsnē šo sēklu daudzums ir krietni iespaidīgāks. Lai, šādi apstrādājot zemi, augsne nenoplicinātos un neblietētos, dobēm veido norobežojošas malas - no dēļiem, akmeņiem vai plastikāta lentēm.

Viens no iedarbīgākajiem nezāļu apkarošanas veidiem ir augsnes mulčēšana ap kokiem un krūmiem, starp dobēm un vagām. Mulčas kārta virs nezālēm neļauj tām saņemt saules gaismu, kā rezultātā augi nīkuļo, saknes novārgst un nezāles iet bojā.

Mulčai var izmantot dažādus organiskos materiālus - salmus, kūdru, sienu, nopļauto zāli, kompostu, priežu mizas, olu čaumalas u.t.t. Tiesa, jārīkojas pārdomāti, jo, piemēram, priežu mizu mulča un kūdra augsni skābina, tādēļ lieti noderēs dobēm, kur aug skujeņi un viršu dzimtas augi, savukārt augiem, kuriem nepieciešama neitrāla augsne (un tādi ir lielākā daļa), šāds mulčēšanas veids nederēs.

No neorganiskajiem materiāliem tiek izmantotas grants šķembas, melnā polietilēna plēve un melnais ģeotekstils jeb agroplēve. Šo materiālu priekšrocība ir spēja sasildīt augsni, kas lieti noder siltumu mīlošiem augiem.

Lai cik brīnišķīga nebūtu augsnes mulčēšana, tomēr ar tās palīdzību nevar tikt galā ar labi attīstītām daudzgadīgajām nezālēm, ko ir jāizrauj. Turklāt - ne ar kailām rokām, bet, izmantojot speciālus darbarīkus. Lieti noderēs ass kaplis, dārza dakšas (lai izraktu vārpatas un grīšļus), nezāļu sakņu izņēmējs pienenēm, usnēm, ceļtekām, dzelkšņiem, zirgskābenēm u.t.t.

Dārzkopības veikalos pieejams plašs herbicīdu klāsts. (No latīņu valodas: herba - zāle, caedo - nonāvēt). Ražotāji apgalvo, ka jaunākās paaudzes herbicīdi nekaitē apkārtējai videi un neuzkrājas augsnē. Cik ļoti uz šādiem solījumiem var paļauties, grūti pateikt, jo ar veselīgai loģikai tas tomēr nepakļaujas. Lai vai kā, jāielāgo, ka tā ir inde un tā jāizmanto, strikti ievērojot lietošanas noteikumus.

Nezāles jāizrauj, pirms tās uzziedējušas.

Izravētās ziedošās nezāles nevajag mest kompostā, jo daudzām sugām sēklas nobriest arī, ja augs ir noplūkts vai izrauts no zemes.

Ravēt vajadzētu tikai sausā laikā. Lietus sezonā vai mitrā augsnē nezāļu saknes var dzīt jaunus asnus.

Daudzgadīgās nezāles jāizrauj ar visām saknēm - pat no sīkākajiem sakņu fragmentiem var izaugt pilnvērtīgas nezāles.

Iegādājoties stādus podiņos, rūpīgi aplūkojiet, vai substrātā nav nezāles vai to saknes, lai savā dārzā neieviestu jaunas nezāles.

Gārsa - viena no nešpetnākajām nezālēm, kas strauji izplatās. Lai atbrīvotos no gārsas, zeme ir jāpārrok un no augsnes jāizlasa visi sakņu fragmenti, dobes regulāri jākaplē un jāmulčē.

Nātre - ja šai nezālei neļauj izsēties, tā aug tikai dārza klusākajos un nomaļākajos stūrīšos. Starp citu, nātre nemaz nav tik nejauka - tā bagātina augsni ar kāliju, slāpekli, silīciju u.c.

Dārza usnei ir spēcīga un gara sakne, kuru ir samērā grūti pilnībā izraut no zemes, savukārt pat vissīkākais saknes gabaliņš augsnē ātri vien izdzīs jaunus dzinumus. Taču, regulāri kaplējot zemi, usnes var novājināt un iznīdēt.

Virza vienas sezonas laikā var nodrošināt vairākas "ražas", tādēļ nedrīkst šai nezālei ļaut uzziedēt. Tā kā virzai patīk skāba augsne, visvienkāršākais veids, kā no tās atbrīvoties, ir - iestrādāt augsnē kaļķi vai pelnus.

Vārpatas saknes augsni caurauž līdz pat 1 metra dziļumam. Viens augs spēj saražot līdz 10 tūkstošiem sēklu, kas izdīgst jau pēc divām nedēļām. Efektīvākais cīņas veids - uzrakt augsni ar dārza dakšām un izlasīt visas saknes.