Dārziņš ar ārstniecības un garšaugiem: kā iekopt un ko iesākt ar izaudzēto?  (4)

Šodien, kad visa pasaule ir vaļā un globālais tīmeklis sniedz neiedomājamu informācijas daudzumu, esam iepazinuši daudzas jaunas garšas, cittautu virtuvei raksturīgus ēdienus un garšaugus. Arī lielveikalos vairs nav problēmas iegādāties tādus garšaugus, kas pie mums neaug un kas ļauj virtuvē veikt visneiedomājamākos eksperimentus. Neskatoties uz to, ka mūsdienu straujais dzīves temps, ir, kā vēl nekad agrāk, ļāvis uzplaukt ātro uzkodu lietošanas paradumiem, Latviju pārņēmusi arī cita tendence – dzīvot veselīgi, mierīgi un lietot uzturā pēc iespējas dabiskākus pārtikas produktus. Tas ir radījis pieprasījumu pēc tā saucamajām "zāļu tējām" un gan pašmāju, gan citur pasaulē ražotiem žāvētu augļu un ārstniecības augu maisījumiem.

Izrādās, plaši lietotajiem un arī mazāk zināmajiem garšaugiem un ārstniecības augiem ir kaut kas kopīgs – visi zināmie garšaugi, ko lietojam uzturā ir ārstniecības augi. Tiesa, ne visi ārstniecības augi ir bez jebkādiem ierobežojumiem lietojami uzturā, taču tiem, kam patīk gatavot ēst, un kuriem ir iespējas un nav arī nekas pretim izaudzēt kaut ko savā piemājas dārziņā, piedāvāju apvienot garšaugu un ārstniecības pasauli un radīt savu ārstniecības augu – garšaugu dārziņu. Tā ir iespēja ne tikai padarīt interesantāku savu dārzu, bet arī radīt garšīgas maltītes ar pašu audzētiem garšaugiem, kas var vienlaikus var noderēt brīžos, kad šķiet, ka ar veselību kaut kas nav īsti kā vajag, bet nopietna iemesla meklēt ārsta palīdzību it kā nav.

Speciāli veidotā dārza ārstniecības augu audzēšanai izcelsme ir meklējama viduslaikos, kad mūki ne tikai apkopoja zināšanas par augu īpašībām, tai skaitā arī ārstnieciskajām, bet pie klosteriem ierīkoja ārstniecības augu dārzus. Un, lai arī šodien augu daudzveidības un īpašību pētniecība ir pārcēlusies uz botāniskajiem dārziem un zinātniskiem institūtiem un ārstējoties mēs izmantojam rūpnieciski ražotas zāles, daļa ārstniecības augu joprojām ir atrodami mūsu dārzos, kas tur aug vai nu kā krāšņumaugi, vai kā garšaugi. Pēdējā laikā pasaulē arvien lielāku popularitāti ir ieguvusi tendence garšaugus audzēt krāšņumaugu vietā puķu kastēs balkonos un terasēs. Arī Rīgā ir atrodamas vasaras kafejnīcas, kuru terasēs kopā ar puķēm vai pat bez tām kastēs un podos lepni gozējas baziliks, timiāns, piparmētra un citi garšaugi.

Ārstniecības augu – garšaugu dārziņa ierīkošana

Augu stādīšanai dārzā ir visdažādākas iespējas. Garšaugus var stādīt gan starp puķēm, gan sakņu dārzā, gan radīt īpašu akcentu dārzā, izveidojot atsevišķu ārstniecības augu – garšaugu dobi. Pirms augu stādīšanas, būtu vēlams noskaidrot auga tipu un tā augšanas prasības, un dobē grupēt augus, kuriem ir vienādas vai vismaz ļoti līdzīgas vajadzības pēc gaismas, mitruma un barības vielām. Tāpat, veidojot dobi, būtu vēlams zināt, vai augs ir viengadīgs vai daudzgadīgs, un daudzgadīgiem augiem noskaidrot to salcietību.

Veidojot dobi, atkarībā no dārza var izvēlēties vairākus stilus. Par pamatu var ņemt tradicionālu klostera ārstniecības augu dārzu, un izveidot regulāra plānojuma dārziņu, kur katram augam tiek atvēlēta kvadrātveida vai taisnstūra formas dobe, kas izkārtotas vienā simetriskā laukumā. Augu dobes tiek norobežotas ar taciņām. Šāds dārziņš būs viegli pārskatāms un apkopjams, un augi būs viegli pieejami. Šāds risinājums iederēsies rūpīgi koptā dārzā, kura saimniekiem patīk kārtība un simetrija.

Lauku sētā iederēsies ārstniecības augu dārziņš etnogrāfiskā stilā, kur augi tiek stādīti un audzēti bez noteiktas sistēmas, kur tiek lolots un kopts ikviens, arī nevietā iesējies, augs un kas vairāk atgādina iežogotu puķu pļavu nevis mazdārziņu.

Var izvēlēties veidot garšaugu dārziņu paaugstinātā dobē. Šādai dobei vispirms tiek izveidots karkass. Materiāli var būt visdažādākie – akmens, ķieģelis, koks, vecs ratu ritenis, jebkas, ar ko var piešķirt dobei formu un ar ko var nodrošināt augstāku dobes līmeni. Izveidoto karkasu piepilda ar augu vajadzībām atbilstošu substrātu un sēj vai stāda izvēlētos garšaugus.

Interesantu ārstniecības un garšaugu dārziņu var izveidot par pamatu ņemot daudzgadīgus augus, kas nav izvēlīgi, ir salcietīgi, aug saulainā vietā, labi drenētā augsnē, viegli apcieš sausumu un labi jūtas pat nabadzīgā augsnē. Daļa no augiem ir labi zināmi kā garšvielas, daļa kā ārstniecības augi, daļa kā krāšņumaugi. Taču visiem tiem ir kopīgs tas, ka tie noderīgi ārstniecības augi, garšaugi, kas piešķir ēdienam interesantas nianses, smaržo, un tos mīl tauriņi un bites.

Ko sēt un stādīt garšaugu dārzā? Un kā izaudzēto vislabāk izmantot?

Fenhelis ir viens no dekoratīvākajiem ārstniecības augiem. Tas ir daudzgadīgs Vidusjūras reģiona augs, ko pie mums audzē kā viengadīgu vai divgadīgu augu. Fenhelis augot sasniedz gandrīz divu metru augstumu. Glīts no pavasara līdz rudenim un var kalpot kā zaļs fona augs, lai izceltu parējo augu krāsainību.

Fenhelis ir garšaugs, kas labi sader ar zivju ēdieniem. Sakapātas fenheļa lapas vai sēklas pievieno salātiem un salātu mērcem. Fenheļa sēklas ir daudzu austrumu garšvielu maisījumu satāvdaļa. Fenheļa sēklas ir ideāla garšviela trekniem ēdieniem, jo veicina "tauku sadedzināšanu" un gremošanas procesus. Tāpat fenhelis ir daudzu liķieru sastāvdaļa.

Klepus un gremošanas problēmu radīto sipmtomu atvieglošana nav iedomājama bez fenheļa. Tas ir daudzu klepus mikstūru sastāvā. Tāpat bez fenheļa tējas neiztiks gandrīz neviena zīdainīša māmiņa. Tā veicina piena sekrēciju mātēm un mazina vēdera sāpes zīdaiņiem.

Izops ir apmēram 60 centimetrus augsts un tikpat plats, dekoratīvs puskrūms, kas nedaudz atgādina lavandu. No vasaras vidus līdz rudenim zied ziliem, dažreiz baltiem, rozā ziediņiem. Gan ziediem gan lapām ir spēcīga, patīkama smarža. Augs patīk bitēm.

Izops nav plaši zināms garšaugs, bet noderīgs gan. Tas piemērots sātīgiem ēdieniem un sautējumiem. Izops padara aromātiskāku un vieglāk sagremojamu jēra gaļu. Interesantas garšas nianses izops piešķir konserviem un sēņu ēdieniem. Daudzus gadsimtus tas ir zāļu balzāmu un liķieru sastāvdaļa.

Izopu dēvē par dabisko antibiotiku. To nedrīkst pārdozēt, taču tas ir viens no līdzekļiem hroniska bronhīta un bronhiālās atsmas ārstēšanai. Izopa uzlējums rosina ēstgribu un novērš gāzu uzkrāšanos, bet ārīgi lietots kompresēm paātrina zilumu uzsūkšanos.

Neviens ārstniecības augu dārziņš nevar būt pilnīgs, ja tajā nav lavandas. Lai arī šķiet, ka šis Vidusjūras reģiona augs pie mums nav salcietīgs, vairāk kā desmit gadu pieredze liecina, ka šaurlapu lavanda pie mums aug un ziemo labi. Smaržīgais augs ar zilajiem ziediņiem neiebilst pret apgriešanu, un no tā var veidot kompaktus un ļoti dekoratīvus krūmiņus.

Lavanda ir Francijā, Provansā iecienīta garšviela, ko pievieno jēra, kazas un zaķa gaļas ēdieniem. Ar lavandu bagātina dažādu saldo ēdienu garšu, to pievieno daudziem kulinārijas izstrādājumiem. Ar lavandas ziediem aromatizē ievārījumus, marmelādes, želejas, kā arī salātu mērces.

Augam piemīt relaksējoša, nomierinoša pretsāpju iedarbība. Ar lavandas ēterisko eļļu bagātināta auksta komprese palīdz pret migrēnu. To kopā ar citām drogām lieto pret depresiju, bet ziedu uzlējumu izmanto nervozitātes un straukuma mazināšanai, pret bezmiegu.

Raudene ir augs, bez kura nav iedomājami itāļu ēdieni. Lai arī Latvijā augošā raudene nav tik aromātiska kā tās itāļu māsa, šim augam nenoliedzami ir jāatrod vieta dārzā, īpaši, ja jums garšo pica. Pieaudzis augs ir apmēram 45 cm augsts un tikpat plats krūmiņs ar pievilcīgu, aromātisku lapotni, kas vasaras otrajā pusē ir pilna ar sīkiem rozā ziediņiem. Raudenes ziedi patīk kukaiņiem, un ziedēšanas laikā ap to pulcējas bites un tauriņu bari.

Raudene neļauj ēdienā vairoties kaitīgiem mikrorganismiem, tas ilgāk saglabājas svaigs. Bez raudenes nav iedomājams neviens maltās gaļas ēdiens. Tā ir lieliska piedeva picām, sāļajiem cepumiem un pastas mērcēm. Kaltēta raudene ir laba piedeva grilētiem dārzeņiem un gaļai. Ar to aromatizē eļļu un etiķus, olīvu un tomātu garšu tā padara neatkārtojamu.

Raudenēm piemīt pretvīrusu iedarbība. Raudenes tēja ir viens no labākajiem līdzekļiem gremošanas problēmu gadījumā. Tā noderēs, ja ir gadījies saaukstēties, un palīdzēs pret kakla sāpēm, raudene izmantojama arī kompresēm un vannām ādas iekaisumu ārstēšanai.

Salvija ir klasisks kulinārijas augs, kuram mūsdienās ir radītas daudzas šķirnes ar krāsainām lapām un dažādu krāsu ziediem, ko galvenokārt izmanto dekoratīvos stādījumos. Daļēji mūžžaļais augs ar dekoratīvo lapotni ir apmēram 60 cm augsts. Pieskaroties lapām, izplatās salvijai raksturīgais aromāts. Vasaras sākumā salvija zied dekoratīvām vārpveidīgām ziedkopām.

Salviju pievieno dažādiem gaļas ēdieniem – jēra, teļa, cūkas, meža dzīvnieku, truša un putnu gaļai. Salvija labi sader ar pupiņām. Taču to var arī gatavot vienu pašu – salvijas lapas iemērc mīklā un cep pannā. Kā karsto uzkodu to pasniedz kopā ar alu vai vēsu baltvīnu. Salviju izmanto etiķa aromatizēšanai, zāļu uzlējumu pagatavošanai no vīna un stiprā alkohola.

Salvija ir viens no pirmajiem augiem, kas jāmeklē, ja sāp kakls. Ar salvijas lakstu uzlējumu skalo sāpošo kaklu angīnas un kakla iekaisuma gadījumos. Salvijas lapu uzlējums mazina svīšanu, un noder, ja nepieciešams pārtraukt bērnu zīdīšanu.

Kalnu pupumētra ir lēnaudzīgs daudzgadīgs augs ar kompaktu, 30 cm augstu vainagu. Vasaras beigās zariņus klāj gaiši ceriņkrāsas, balti vai baltsārti sīki ziediņi. To var apgriezt un audzēt kā zemu dzīvžodziņu.

Bez pupumētras pievienošanas nav iedomājama pākšaugu ēdienu pagatavošana. Pupumētra un timiāns padara garšīgākus un daudz vieglāk sagremojamus dārzeņu un kāpostu ēdienus, kā arī smagus gaļas un zivju ēdienus. Pupumētra ir bulgāru iecienīts garšaugs, ko tur lieto kopā ar jēra gaļas ēdieniem un sautējumiem.

Pupumētra veicina ēstgribu un gremošanas procesus, novērš gāzu uzkrāšanos zarnās, mazina spazmas. Svaiga pumpumētras sula remdē bites dzēliena radītās sāpes un samazina pietūkumu.

Kā garšaugu visbiežāk izmanto parasto mārsilu (Thymus vulgaris), taču mārsiliem ir daudz sugu un varietāšu, kas būs noderīgas gan kulinārijā, gan ārstniecībā, gan vienkārši kā dekoratīvs papildinājums dārzam.

Mārsili ir nelieli, ložņājoši puskrūmiņi, kas zied sīkiem rozā, violetiem vai purpursarkaniem ziediņiem. Mazajam mārsilam (Thymus serpphyllum) ir šķirnes ar baltiem ziediem, bet citronmārsilam (Thymus x citriodorus) ir izveidotas šķirnes ar dzeltenīgu lapojumu.

Timiāns ir lieliska piedeva sakņu sautējumiem. Šī garšviela ir neatņema Vidusjūras virtuves sastāvdaļa. Augs veicina treknu ēdienu sagremošanu, tāpēc to pievieno gatavojot treknu gaļu un medījumu. Citrontimiāns labi sader arī ar zivju ēdieniem.

Timiāna tēja būs labs līdzeklis augšējo elpceļu iekaisumu gadījumā. Tā atvieglo bronhīta radītos simptomus un sekmē atklepošanu. Timiānam ir spēcīga baktericīda un pretsēnīšu iedarbība, un tā uzlējumu un tinktūru ārīgi lieto kā dezinficējošu līdzekli ādas un sēnīšu slimību ārstēšanai, kā arī skalošanai mutes gļotādas iekaisumu un angīnas gadījumos.

Visi iepriekšminētie ir daudzgadīgi augi ar līdzīgām prasībām. Košumam izveidoto ārstniecības augu dārziņu var papildināt ar dažiem viengadīgiem augiem, tādiem kā gurķumētra, klinģerīte un sējas melnsēklīte, kuriem nepieciešama līdzīga augšanas vieta.

Gurķumētra ir samērā paliels, līdz pat vienam metram augsts augs ar lielām lapām un stublāju, ko klāj sudrabaini matiņi. Augs zied ar koši ziliem zvaigžņveida ziediem ar izvirzītu melnu putekšnīcas konusu.

Gurķenes lapas salātiem piešķir svaigu gurķu garšu un smaržu. Tās ir laba piedeva salātiem, jogurta un krējuma mērcēm, biezpienam. Gurķumētru var izmantot garšaugu sviesta un svaigā siera gatavošanai. Ar gurķenes ziediem ne tikai dekorē ēdienus, bet tos izmanto arī dažādu atspirdzinošo un alkoholisko dzērienu krāsošanai zilā krāsā, Jo vairāk ziedu un jo ilgāk tos atstāj dzērienā, jo košāka kļūst dzērienu krāsa.

Gurķenes lakstu uzlējumu lieto vielmaiņas regulēšanai, nervu sistēmas darbības stabilizēšanai, pret bezmiegu, bailēm, depresiju. Gurķumētras tēja ir lielisks līdzeklis sirdsdarbības uzlabošanai.

Klinģerītes spilgtie, oranžie ziedi atsvaidzinās jebkuru stādījumu. Mūsdienās ir piejams liels klinģerīšu šķirņu klāsts - gan ar vienkāršiem, gan ar pildītiem ziediem. Tās ir viegli izaudzēt – atliek tikai pavasarī iesēt sēklas tieši dobē vajadzīgajā vietā.

Klinģerītes mēlziedus un jaunās lapiņas pievieno salātiem. Kopš seniem laikiem ar klinģerītes ziediem aizstāj dārgo safrānu. Ziedus izmanto ēdienu rotāšanai.

Kliģerīšu tinktūrai vajadzētu būt katrā mājā, jo tā ir viens no efektīgākajiem līdzekļiem dažādu brūču dezinfekcijai. Klinģerīšu ziedu uzlējumu lieto skalošanai mutes dobumu, smaganu un mandeļu iekaisumu gadījumā. Kāju mērcēšana klinģerīšu uzlējumā palīdz cīnīties ar kāju sēnīti, un ziedu tinktūra vai uzlējums palīdz ātrāk sadziedēt "aukstumpumpas".

Melnsēklīte ir viengadīgs, aptuveni 30 cm augsts augs, smalkām plūksnainām lapām un gaišziliem, baltiem un sārtiem ziediem. Labs nektāraugs, ko audzē arī kā dekoratīviem mērķiem.

Kulinārijā izmanto sēklas. Tām ir vāja, patīkama smarža un nedaudz raudenei un pipariem līdzīga garša. Sēklas pievieno gaļas, zivju, mājputnu, pākšaugu un dārzeņu ēdieniem, maizes un konditorejas izstrādājumu cepšanai. Tās ir Indijas karija un citu garšvielu maisījumu sastāvdaļa. No sēklām iegūst augstvērtīgu eļļu.

Sēklu sastāvā esošās vielas mazina spazmas, caureju, gāzes, sāpes menustrāciju laikā un pēcdzemdību periodā. Tās ne tikai stimulē žultspūšļa darbību un sekmē kunģa sekrēciju, bet arī veicina piena veidošanos jaunajām māmiņām.