Kas jāzina par veselīgajām brīnumogām - krūmmellenēm?  (27)

Vietējie fermeri, izmantojot savvaļā augošo zileņu stādus, centās tos sakrustot, lai iegūtu ogas, kas būtu lielākas un piemērotas tirdzniecībai. Tas izdevās 1911. gadā un tika radītas ogas, kuras ārēji ir līdzīgas mūsu meža mellenēm, taču tām ir maldīga līdzība! Krūmmellenēm ir mazāk sēklu nekā to meža māsām, mīkstums ir stingrāks, gaišs, kā arī šīs ogas var uzglabāt daudz ilgāk. Taču vissvarīgākais ir tas, ka kultivētās mellenes ir tikpat veselīgas, kā tās, ko esam pieraduši salasīt mežā. Turklāt ikviens var izaudzēt lielogu melleņu cerus pats savā piemājas dārzā, pieliekot nedaudz pūles un apbruņojoties ar pacietību.

Modernās krūmmellenes ir 20. gadsimta jaunievedums. Tās ir radušās krustojot dažādas ASV un Kanādā savvaļā augošu zileņu sugas. Pirms 1900. gada vienīgā iespēja, kā baudīt šīs Ziemeļamerikā augošās ogas, bija atrast tās savvaļā, taču gan vietējie fermeri, gan zinātnieki centās atšifrēt noslēpumu, kā kultivēt savvaļā augošās zilenes, lai iegūtu vienādas, lielas ogas, ko piedāvāt plašākai publikai. 1908. gadā ASV agrokultūras departamenta zinātnieks Dr. F.V. Kovils (Coville) sāka pētīt savvaļas zilenes un centās atrast piemērotus augus, ko sakrustot. Ņūhempšīrā tika veiktas pirmās selekcijas, taču viņa centieniem bija panākumi tikai 1911. gadā, kad, iepazīstoties ar Emīliju Vaitu, Ņūdžersijas dzērveņu audzētāju, izdevās selekcionēt stādus, no kuriem gadu gaitā visā pasaulē tika attīstītas aizvien jaunas un jaunas šķirnes. Kopš 20. gadsimta sākuma kultivētas vairāk kā 100 krūmmelleņu sugas, taču Latvijā šie ogulāju ceri ieradās tikai nedaudz vairāk kā pirms 20 gadiem, un popularitāti tai tiem ir izdevies iekarot tikai pēdējos gados, kaut arī joprojām valda pietiekoši daudz aizspriedumu sakarā ar šīm ogām. Lai ieviestu skaidrību – lielās, zilās, saldās ogas nav ģenētiski modificētas!