Kad un kur vislabāk stādīt lilijas  (1)

Pēc iestādīšanas dobes mulčē ar kūdru vai lapām, sevišķi svarīgi tas ir trompetlilijām, kas kailsalā var aiziet bojā. Nav ieteicams lietot augļukoku lapas, lai neizplatītos slimības.

Lilijām svarīgi ir izvēlēties piemērotu augšanas vietu. Stādīšanai ir jāizvēlas vieta, kurā agrāk lilijas nav augušas. Vēlams stādīt atklātā, saulainā vietā, tas pasargās arī no pelēkā puves izplatības, no kuras visbiežāk cieš sabiezināti, aizvējā esoši liliju stādījumi. Atkārtoti lilijas vienā un tajā pašā vietā var stādīt pēc četriem, pieciem gadiem.

Vēl būtu jāievēro šāds liliju stādīšanas princips – galva saulē, kājas ēnā. Tas nozīmē, ka lilijas vislabāk stādīt starp zemām ziemcietēm vai viengadīgām puķēm, kuru lapojums nosedz zemi. Ja lilijas iestādītas pilnā saulē, zemi noteikti vajag mulčēt ar 5 10 cm biezu kūdras slāni, koku mizām vai kompostu.

Jāatceras, ka lilijas jāstāda dziļāk nekā pārējās sīpolpuķes – virs sīpola jābūt vismaz 10 cm labas dārza augsnes, jo stublājs virs sīpola veido papildsaknes, kas ir galvenās auga barotājas. Stublāja sakņu zonā nedrīkst trūkt mitruma un to palīdz nodrošināt kūdras mulča. Starp sīpoliem jāatstāj 15 – 25 cm, starp liela auguma lilijām vairāk.

Augsnes ziņā katrai liliju grupai ir savas prasības, taču jaunie hibrīdi ļoti labi piemērojas augšanai arī tai ne tik raksturīgā augsnē. Stāda labi drenētā, laikus ielabotā, irdenā, trūdvielām bagātā augsnē, kurā pēc lietus nekrājas ūdens. Svarīgi, lai augsne būtu relatīvi tīra no daudzgadīgajām nezālēm, vārpatām, gārsām, pienenēm. Tāpēc vislabāk augsni sākt gatavot jau pavasarī, iesējot kādu zaļmēslojuma augu – eļļas rutku, sinepes. Ja platība nav liela un nevar atļauties sēt zaļmēslojuma augus, tad var stādīt vietā, kur pirms tam augušas samtenes, kliņģerītes.

Vasarās ar liliju laistīšanu īpaši aizrauties nevajadzētu, jo tās veiksmīgi pacieš ilgāku sausuma periodu un jo mazāk mitruma uz lapām, jo labāk. Ja tomēr lilijas tiek laistītas, tad reti, bet pamatīgi.

Mulčēšanai var izmantot sasmalcināto mauriņa zāli, uzklājot 5–10 cm lielā kārtā. Lietojot zāles mulču, augsnē tiek uzturēts mitrums un ierobežotas nezāles. Vēlāk, sadaloties zāles mulčai, dobes ir jāuzirdina atkārtoti.

Izplatītākā liliju slimība ir pelēkā puve. Puves strauju izplatīšanos veicina vēsas naktis un mitras, karstas dienas. Uz liliju lapām parādās brūngani plankumi ar sarkanīgu apmali, kas vēlāk pāriet uz stublāju un ziediem. Pelēkās puves profilaksei lietojami fungicīdi. Tiklīdz uz kādas lapas parādās pelēkās puves pazīme, tā šīs lapas ir jāaizvāc no dārza un jāiznīcina. Samērā labs līdzeklis pelēkās puves ierobežošanai ir koku pelni, kurus pēc lietus, vai kad liliju lapas ir mitras, viegli apkaisa.

Otra izplatīta liliju slimība ir fuzarioze. Slimā sīpola saknes un pamatne kļūst brūna un pūst, virszemes daļa augt apstājas. Slimie sīpoli ir jāizrok ar augsni un ja slimība nopietni bojājusi sīpolu, tad jāiznīcina. Ja kaitējums nav liels, tad sīpolu var dezinficēt kālija permanganātā un stādīt jaunā vietā.

Ļoti bieži sastopamas un postošas ir liliju vīrusslimības, kuras pārnēsā kaitēkļi – laputis, tripši, baltblusiņas. Vīrusslimības izpaužas kā plankumi, svītras, līnijas liliju ziedos. Vīrusu slimības nav iespējams izārstēt, slimie augi bez žēlastības ir jāiznīcina.