Ciemos: 'Saules ceplis' Smārdē, kur top melnā, svēpētā keramika  (3)

Madara atteicās no darbu pārklāšanas ar glazūru, pilnībā ļaujoties gadsimtos pārbaudītai tehnoloģijai – svēpēšanas jeb dūmošanas tehnikai. Tagad viņas darbnīcā "Saules ceplis" top tikai melnā jeb svēpētā keramika.

Senas pagātnes pieredze

Šī ir cilvēkam un videi nekaitīga tehnoloģija, kas pazīstama jau kopš piektā gadsimta, kad ar māla trauku lipināšanu un apdedzināšanu pavardā vai krāsnī lielākoties nodarbojās sievietes. Šodien tā īpašā cieņā ir Latgalē. Tālās pagātnes pieredzi apvienojot ar mūsdienīgu izpratni par materiālu, formu un stilu, podnieki rada atturīgi skaistus un praktiskus traukus bagātīgā pelēcīgi melno toņu gradācijā.

Pēc pārcelšanās uz laukiem un meitiņas nākšanas pasaulē, Madara prātoja, ko varētu uzsākt jaunajā dzīvesvietā, kur iespēju izpausties ir mazāk nekā Rīgā. Jau studiju gados viņa pati sev nodrošināja iztiku, liekot lietā Liepājas mākslas koledžā un Mākslas akadēmijā iegūtās zināšanas. Noformēja telpas svinīgiem pasākumiem, iekārtoja mājokļus, vadīja keramikas pulciņus un darīja vēl daudz citu darbu.

Pārceļoties uz Smārdi, telpu rotāšanu vajadzējis nolikt malā. Lai tomēr varētu radoši izpausties, Madara kopā ar vectēvu uzmūrēja cepli un ierīkoja keramikas darbnīcu "Saules ceplis": "Ja reiz esi sācis strādāt ar mālu, vairs nevari iztikt bez zemes enerģijas, ko gūsti saskarē ar šo dabas materiālu. Kad Dziesmu svētku laikā nedēļu biju prom no mājām, jo piedalījos amatnieku tirdziņā Vērmanes dārzā, ar nepacietību gaidīju, kad varēšu atgriezties Smārdē. Jutu, ka man sāk trūkt enerģijas. Man ir akūti nepieciešams mīcīt un virpināt mālu vai vismaz iebāzt rokas zemītē."

Ceplis ar deviņiem uguns ceļiem

Izrādot cepli, keramiķe aizrautīgi stāsta, kā to mūrējuši kopā ar opi Linardu Sviņķi, vecā kaluma vīru, kas pieprot daudzus darbus. Viņam pa spēkam esot pat tik filigrāns meistarstiķis kā steļļu būve, – tās taisījis sievai Birutai – audējai, Tautas daiļamata meistarei.

Pirms ķerties pie cepļa, izpētījuši pieejamo informāciju, devušies arī pie kādas keramiķes Pierīgā, lai dabā apskatītu māla rūdītavu.
"Cepļa grīdā ir deviņi atvērumi, tā sauktie uguns ceļi. Kad krāmē traukus, jālūko, lai neviens no šiem ceļiem nav nobloķēts, citādi nevar pienācīgi apdedzināti. Arī cepļa velvēm jābūt pareizi uztaisītām. Ja tā nav, uguns liesma tiek aplam lauzta un karstums pietiekamā daudzumā nepiekļūst visiem traukiem," skaidro māksliniece.

Cepli kurinot vismaz 13 –14 stundas. Ceļoties trijos naktī un sākot ar ugunskuru pie cepļa mutes, lai ķieģeļi sasiltu pakāpeniski. Kad tie ir gatavi uzņemt milzīgo temperatūru (no 1000 līdz 1200 grādiem), kāda nepieciešama, lai apdedzinātu traukus, cepļa mutē met vismaz pāris gadus žuvušu malku. Sāk ar lapukokiem, tad kārta ir skujukokiem, bet nobeigumā ķeras pie bērza malkas, kas degot rada lielu karstumu.

"Kā es zinu, kad sasniegta apdedzināšanai vajadzīgā temperatūra un nevajag vairs piemest malku? Ceplim mēli klāt nebāžu, bet gan skatos uz liesmu. Kad tā iegūst dzelteni violetīgu nokrāsu, zinu, ka lieta ir kārtīgi nodarīta, traukus esmu nocepusi eleganti. Pēc tam sākas tas maģiskais process, ko sauc par svēpēšanu. Cepļa muti pielieku pilnu ar skujukoku malku, speciāli atlasot sveķainākās pagales, un mūrēju muti ciet. Lai ceplim nevarētu piekļūt gaiss, vīri tam uzliek tik smagu metāla vāku, ko var pacelt tikai vairāki. Izdegot skābeklim, māls reducējas – no trīs komponentu kļūst par divkomponentu un nomelnē. Tas ir tā dēvētais svēpēšanas process," Madara dalās amata noslēpumos.

Roku var iemēģināt katrs

Lai piepildītu cepli, Madara cītīgi strādājot četras nedēļas vai ilgāk. Darba tapšanas procesā podnieka virpu viņa neizmanto, bet no māla izvirpina desiņas, kuras lipina kopā un katru slānīti slīpē ar koka un sudraba karotēm. Tādējādi darinājums kļūst izturīgāks un vienlaikus iegūst interesantu tekstūru. Pēc apdedzināšanas traukus ieziež ar bišu vasku, kas tos padara noturīgus pret mitrumu. Tāpēc melnās keramikas bļodas var izmantot ne tikai augļu uzglabāšanai, bet arī tajos droši liet zupu.

Madara ne vien pati sirsnīgi strādā darbnīcā, bet arī pamatiemaņas ierāda ikvienam interesentam. Viņa atklāj, ka gada siltajos mēnešos mājas pagalms vai ik dienu piebirstot pilns ar lieliem un maziem ļaužiem no Latvijas un arī ārvalstīm.

Par pasūtījumu trūkumu keramiķe nesūdzas. Man nav jāiet ārā no mājas, lai pārdotu savus traukus, viņa saka. Ja darbs radīts ar mīlestību, ir rūpīgi nostrādāts un norunātajā laikā gatavs, cilvēki saprot, ka šai māksliniecei var uzticēties.