Pieci neticami veidi, kā suņi saprot cilvēka domas  (53)

Empātija ir spēja just otra emocionālo stāvokli un iejusties otra ādā. Piemēram, kad cilvēks jūtas skumji vai viekārši slikti, viņa suns tam jutīs līdzi un arī jutīsies skumjš. Tādos brīžos suns centīsies psiholoģiski saimnieku atbalstīt, noliekot galvu līdzās vai arī ar ķepām pieskaroties saimniekam. Tieši tādēļ suņiem piemīt pārdabiskas spējas lasīt mūsu emocijas.

Suns lieliski saprot, kas ir saimnieka redzeslaukā. Izpētīts - suns arī zina, ka cilvēka redzes perimetrs atšķiras no viņa redzēšanas spējām. Pētnieki šo faktu ir atklājuši veicot eksperimentu.

Cilvēks un suns nostājās istabas pretējās pusēs. Istabas centrā tika novietotas divas vienādas rotaļlietas. Tad rotaļlietas tika izkārtotas tā, ka cilvēka redzeslokā palika tikai viena. Kad cilvēks sunim deva komandu atnest rotaļlietu, suns atnesa tieši to mantu, kuru redz cilvēks. Bet, kad cilvēks aizgrieza muguru, suns atnesa jebkuru no abām rotaļlietām.

Saimnieks ir gudrāks par suni. Tieši tādēļ suņi paļaujas uz saimnieka izvēli un rīcību. Suņu karstākā vēlēšanās ir ēst to, ko ēd viņa saimnieks, tikai tādēļ vien, ka viņi redz, ka saimniekam konkrētais ēdiens garšo, un suns paļaujas uz saimnieka ēdienu izvēli.

Zinātnieki šo faktu ir pētījuši ar eksperimenta palīdzību. Uz virmas tika novietotas divas ēdienu plates, viena liela un otra maza. Ja cilvēks izvēlējās ēst no mazās ēdienu plates, tad arī viņa suns ēda no tās, pat ja lielā plate atradās tam blakus.

Tas izklausās pavisam nepārprotami un loģiski, tomēr cilvēki un suņi ir vienīgās divas sugas, kas pilnībā izprot norādes. Turklāt viss ir daudz sarežģītāk nekā var likties pirmajā brīdī. Piemēram, šimpanzes, kas evolūcijas ciltskokā ir mūsu tuvākie radinieki, pat pēc ilgiem treniņiem netiek galā ar norāžu uztveršanu. Bet suņiem viss ir diezgan skaidrs.

Suņi saprot, ka cilvēka norādes ir noderīgas, jo evolūcijas gaitā tie ir iemācījušies tās izmantot savā labā. Nav vajadzīgas pat tiešas norādes, lai suns saprastu, kas notiek saimnieka galvā. Piemērs - saimnieks veltī nedalītu uzmanību savam sunim un tad pēkšņi novirza skatienu uz kādu citu objektu, sastingst, skatās un neko nesaka. Suns nepārprotami sapratīs, ka tajā brīdī saimnieks domā tieši par šo objektu un nevis savu iemīļoto suni.

Jūs mierīgi pastaigājaties ar savu suni, paspēlējaties, jokojaties. Nekādu domstarpību, taču tikko kā jūsu roka sniedzas, lai paglaudītu nule kā sastapto kaimiņa šuneli, jūsējais lec augšā, ierūcas un nostieptā pavada sāk žņaugt roku. Suns ir greizsirdīgs.

Zinātnieki emocijas iedala divās daļās. Primārās - piemēram, dusmas un agresija un sekundārās - piemēram, greizsirdība, vainas apziņa. Pēdējās attiecina uz cilvēka emociju pasauli un tās ir saistītas ar pašapziņu.

Vai pašapziņa var būt arī sunim? Kāds eksperiments parādīja sekojošo. Divi suņi tika nostādīti blakus un abiem tika dota komanda izpildīt noteiktu darbību. Pēc sekmīgas uzdevuma izpildes našķis balvā tika dots tikai vienam sunim. Darbība šādi tika atkārtota vairākas reizes. Drīz pētnieki novēroja interesantu ainu - suns, kam principiāli netika dots našķis, pārstāja klausīt, neko nedarīja un skaidri izrādīja neapmierinātības un stresa pazīmes. 

Varētu domāt, ka sunim piemīt kāda izpratne par taisnīgumu un netaisnīgumu, un te nav sakara ar greizsirdību. Un tomēr nē - īpašās pieķeršanās un greizsirdības sajūtas suņiem nosaka tas pats hormons, kas cilvēkiem, oksitocīns. Tāpēc, ja tuvumā parādās kāds cits "dienas varonis", no suņa iespējams sagaidīt pat ļoti agresīvu uzvedību. Tāpēc pētnieki neiesaka uzvesties tādā veidā, kas četrkājainajos draugos var radīt pārāk spēcīgu emocionālo kokteili.