"Es piedzimu Amerikā, kur Pitsburgā vienu gadu studēja mans tēvs. Dažus mēnešus vēlāk tētis un māmiņa atgriezās Karakasā, un visas manas bērnības un jaunības atmiņas ir saistītas ar Venecuēlu. Tur es izmācījos, apprecējos, pabeidzu universitāti, mani trīs bērni tur ir piedzimuši," smaidot stāsta Kristīne.
"Mēs domājām, ka nekad nepametīsim Venecuēlu. Man bija pašai sava kompānija, darbinieki, mēs bijām ieguvuši burvīgu trīssimt kvadrātmetru lielu dzīvokli, bērni gāja ļoti labās skolās, viss bija sakārtots. Bet tad pie varas nāca Čavess. Mans vīrs Leopolds vienmēr ir nodarbojies ar politiku, un nu viņš teica: tie nav mani politiskie principi, es te nevaru palikt. Un tā mēs nolēmām aizbraukt uz Ameriku, jo man taču bija ASV pavalstniecība. Floridā nodzīvojām četrus gadus, līdz sapratām, ka tā ir brīnišķīga valsts, lai ceļotu, taču tā nav zeme, kurā gribam pavadīt mūža otru posmu. Jūnijā būs desmit gadu, kopš esam Latvijā," viņa atminas.
Tolaik Latvijā jau dzīvoja Kristīnes māsa Laura, brālis Vilis un māmiņa Marta un tētis – uzņēmējs un mecenāts Vilis Vītols. Emocionāli tas ļoti palīdzēja. Bet kā bija ar praktiskām lietām? Kā vispār tas ir – arhitektam atrast savu dzīves telpu?
"Man jau būtu paticis pašai uztaisīt projektu, bet nav iespējams dzīvot Amerikā un celt māju Latvijā, savukārt tēvu es ar to negribēju apgrūtināt, tāpēc nolēmām meklēt kaut ko jau gatavu, – skaidro Kristīne. – Pusgadu pirms pārcelšanās atbraucām apskatīties skolas, kurās bērni varētu iet. Meklējām arī mājas, bijām Mežaparkā, Mārupē, Jūrmalā. Bet bērni teica: lūdzu, lūdzu, mēs gribam būt tuvāk ģimenei, tuvāk brālēniem Miķelim un Viktoram. Tā nu bija iznācis, ka Laurai, Vilim un vecākiem mājas ir Ķīpsalā. Un tad kāda māklere teica: Ķīpsalā ir viena māja, pabeigta, tur tikai pelēkā apdare. Apskatījāmies un uzreiz sapratām – patīk!" priecājas saimniece.
Tiesa, nelielu pārplānošanu Kristīne tomēr veica: uz garderobes rēķina palielināja virtuvi, garāžu pārveidoja par garderobi un bērnu rotaļu istabu, bet trešajā stāvā dzīvojamās telpas vietā lika izbūvēt guļamistabu.
Jautāta par to, kā jūtas Latvijā, Kristīne nekavējoties atbild: "Te ir mūsu mājas. Lai gan Amerikā mums bija dokumenti un valoda, mēs tomēr bijām imigranti, tā nebija mūsu zeme. Latvijā mums visi ir atvēruši durvis, rokas un sirdis. Es nostrādāju vairākus gadus projektēšanas birojā "Arhis". Protams, nevar salīdzināt algas, un arī arhitektūra te ir citāda: Venecuēlā ir jānodrošinās pret zemestrīcēm, Amerikā – pret orkāniem, bet te ir jārūpējas par siltumu. Agrāk es nezināju, kas ir kamīns, kas ir katlu telpa. To visu man iemācīja. Vīrs te nevar strādāt kā jurists, tas ir saprotams, bet mums Koknesē burvīgā vietā netālu no pilsdrupām ir neliela viesnīca "Orinoko" ar 13 numuriņiem, semināru telpām un restorānu. Tas viss ir Leopolda pārziņā. Es tagad esmu kļuvusi pašnodarbinātā, taču darbu man pietiek. Palīdzu arī tēvam Vītolu fondā. Bērni jau lieli, meita Amerikā pabeidza arhitektūras studijas, nesen apprecējās ar spāņu dziedoni Karlosu Bauti, pavada viņu visās koncertturnejās, tādēļ patlaban strādā kā modele un kā blogere. Dēls Jānis studē dizainu ASV, bet Andrejs – starptautiskās tiesības Spānijā. Taču arī viņiem īstās mājas ir šeit – Latvijā."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
