Ciemos: Vēsturiski pamatīgs mākslinieku nams, kurš 'zied' visu gadu

Saimnieki vispirms iepazīstina ar salonu, kuru iespējams aplūkot visiem nama apmeklētājiem. Šīs telpas iekārtojumu veido mainīgā ekspozīcija. Ja kādam sirdī iekrīt Leona restaurētās jūgenda, baroka vai bīdermeijera stila mēbeles, tās aizceļo pie jaunajiem saimniekiem un vietā uzrodas citas. Tāpat arī viesu apskatei mainās gleznas pie sienām.

"Mēs jau sakām, ka var nopirkt visu, kas atrodas šajā telpā, taču, ja pircējs izvēlas tieši tās mēbeles, kuras man ir īpaši mīļas vai saņemtas mantojumā, tad nākas atteikt. Piemēram, man ļoti mīļa ir vīna krāsas sofa, uz kuras parasti izvēlos apsēsties. Kolekcionāri bieži pievērš uzmanību skapim ar stikla vitrīnu, kur stāv sarindoti trauki – manas vecāsmātes māsas jūgendstila laika servīze, trīsdesmito gadu Kuzņecova kafijas servīze, bet tās gan nepārdodam, jo man pašai ir vājība uz traukiem," paskaidro Ingemāra.

Meklējot un iegādājoties senlaicīgās mēbeles, Leons raugās, lai tās būtu latviešu galdniekmeistaru darinātas, taču to nemaz tik viegli nevar noteikt. Ir daudz ievesto mēbeļu, kas taisītas pēc vecajiem paraugiem. Viņš priecājas, ja uz kādas bufetes, galda vai krēsla var ieraudzīt amatnieka uzvārdu vai uzrakstu "Rīgas mēbeļu artelis".

"Agrāk pašiem nācās meklēt restaurējamās mēbeles, bet tagad jau darbs atrod mūs. Kāda kundze atveda 1811. gadā darinātu pūralādi ar gleznojumiem. Braukusi garām kādām mājām un redzējusi, ka saimnieki to grasās sadedzināt. Atveda lādi pie manis un vaicāja, vai var to atjaunot. Vecās lādes bieži vien rotājuši dažādi zīmējumi, un tad man talkā nāk Ingemāra, tos atjaunojot vai radot no jauna. Tad lādes īpašnieki brīnās, cik tā koša. Skaidroju, ka tāda jau tā bija arī agrāk, tikai laika gaitā nomelnējusi un kļuvusi blāva. Padomju laikā cilvēkiem prātīgāk šķita visu veco izmest, jo lētāk nopirkt jaunu. Tad nāca sapratne, ka senās mēbeles ir relikvija un jācenšas tās atjaunot," stāsta Leons.

Tālāk viņš vedina mūs uz savu mēbeļu restaurācijas darbnīcu, kur darba kārtībā sarindotas atjaunojamās bufetes un skapji. Meistars skaidro, ka vispiņķerīgākais un netīrākais darbs ir vecās krāsas notīrīšana. Pārējais – protezēšana, lakošana, tīrie rokdarbi. Dzīvojamās telpas iekārtojumu lielākoties veido Ingemāras mantotās senču mēbeles. Pie sienām izvietotas viņas vectēva, gleznotāja Friča Zandberga gleznas. Painteresējos, vai viņu laulības gulta arī ir simtgadīga. Ingemāra teic, ka Leons tikai tās galus veidojis no senlaiku gultas.

"Es nevarētu dzīvot jaunceltā mājā ar standarta mēbelēm, es tādā vienkārši iznīktu. Vecās lietas dod pašapziņu, spēku un sapratni, no kurienes esi nācis un kas esi. Vēsturiskais pamatīgums rada pamatīgumu šodienai," uzskata Ingemāra.

Bet kā ar nostāstiem par seno mēbeļu auru, vai tā vienmēr ir labvēlīga dzīvošanai, vai reizēm netraucē? Ingemāra piekrīt, ir tādi priekšmeti, no kuriem ātrāk gribas tikt vaļā, jo nav saderīgas enerģētikas, bet ir tādi, ar kuriem gribas dzīvot kopā. Otrajā stāvā, kas ir savulaik izbūvēti bēniņi, atrodas gleznotājas darbnīca. Ingemārai vislabāk patīk lielformāta eļļas gleznas, tāpēc ir sajūta, ka telpa varētu būt vēl lielāka. Viņas darbnīcā ierodas arī vietējie ļaudis, kuri grib mācīties gleznot, un tā ir arī sava veida meditācija ar krāsām. Šajā stāvā atrodas jaunākās meitas, trīspadsmitgadīgās Patrīcijas istaba. Vecākā meita Dāniela patlaban studē Nīderlandes Dizaina akadēmijā. Taču pie šīs mājas, kas, saimnieku rūpīgi kopta, tagad izdaiļo Tukuma pilsētas vaibstus, Leons tika, pateicoties savai mammai. Apmeklējot dievnamu, kas atrodas tepat līdzās, viņa ievēroja novārtā pamesto ēku. Un iedomājās, tā varētu noderēt dēlam kā darbnīca. Tas prasīja ne mazums laika un pūļu, bet 2001. gadā mākslinieku ģimene šeit apmetās uz pastāvīgu dzīvi un sāka aktīvi ievirzīt mākslas norises Tukuma novadā, vispirms jau par mākslas darbu padarot savas mājas.