Ciemos: Kinooperatora Valda Eglīša mājoklis ar mēbelēm no antikvariāta un daudzām gleznām

"Sagribējās parunāties" – Valdis smejas, ka šāds bijis grāmatas sākotnējais nosaukums un arī dvēseles stāvoklis. Agrāk viņš Latvijas Kultūras akadēmijā strādājis divus darbus – bijis gan pedagogs, gan mācību filmu studijas vadītājs. Dažkārt gaidot, kad studenti beigs strādāt, lai varētu aizvērt studiju, piefiksējis prātā iešāvušās domas. Pēc kāda laika nolēmis tās apkopot un sācis rakstīt..

"Studentiem mācu, ka vajag vispirms izdomāt, ko gribi darīt, un tikai tad ķerties klāt. Pats šajā ziņā grēkoju – rīkojos pretēji. Sākumā man nebija skaidrs, ar ko viss beigsies. Kad beidzot to sapratu, kļuva vieglāk veidot stāstījumu līdz pat grāmatas beigām. Bija interesanti, jo ir tieši tā, kā pazīstami rakstnieki saka – varoņi dzīvoja savu dzīvi. Pirmajā romānā vēl nevarēju izturēt tīru stilu. Gribējās visu izmēģināt. Ir romantika, detektīva elementi, piedzīvojumi, murgi, didaktika, pētnieciskā līnija. Eklektika, bet apzināta," zobgalīgi spriež autors.

Grāmatas klajā nākšanu papildina arī Valda Eglīša netradicionālā tehnoloģijā veidota foto darbu izstāde LKA "Zirgu pastā", ko tur izvietot rosinājuši akadēmijas kolēģi. Izstādes nosaukums "Rāmis". Ar to jāsaprot gan radošā skatījuma sakārtošana, gan arī tā nepārvarams ierobežojums.

Caur nosacīto rāmi Valdis skatās arī uz savas mājas sienām (jo necieš tukšas, vienmuļas sienas), pētot, kur likt kārtējo paša uzgleznoto darbu.

"Neesmu īpaši mācījies zīmēt. Savulaik, stājoties arhitektos, uzzināju, ka iestājeksāmenos būs jāzīmē ģipša galva. Mājās sameklēju mazu porcelāna eņģelīti, patrenējos un zīmēšanas eksāmenu nokārtoju. Uzsāku studijas, tomēr pēc pirmā kursa sapratu, ka kino mani interesē vairāk. Un drīz vien iestājos Kinematogrāfijas institūtā Maskavā," stāsta Valdis.

Gleznot neesot sarežģīti, jo tehniku varot apgūt no grāmatām vai beigu beigās palūgt padomu kādam pazīstamam māksliniekam. Radošais process tomēr paliek paša ziņā. Valdis smej, ka esot jau izdzīvojis daudzus mākslas periodus. Reālisms apnicis, tagad raugoties abstrakcionisma virzienā.

Tikpat droši viņš rīkojas būvniecībā. Savām rokām uzcēlis vasaras jeb brīvdienu māju Duntē. Kā? Nu vajag tikai sākt! Piebilde – pirms tam gan pabeidzis būvniecības kursus. Tomēr, kad pirms desmit gadiem iegādājies stipri nodzīvota paskata dzīvokli, neesot vēlējies pats tam klāt ķerties, citādi vienatnē vēl tagad remontētu. Salīdzis brigādi un katru dienu braucis vīrus uzmanīt un vadīt. Rezultāts labs. Vērtīgs padoms – visas remontam vajadzīgās lietas pirkt un piegādāt pašam, nevis dot meistariem naudu to iegādei. Sienas ir Valda krāsotas. Un durvis paša liktas. Daudzas mēbeles iegādātas antikvariātos un, protams, Valda restaurētas. Par šo viņa prasmi ir īpašs stāstiņš. Antikvariātā ilgi stāvējis galīgi nobružāts skapis un galds ar krēsliem. Valdis iežēlojies par šīm mēbelēm, nopircis, rūpīgi atjaunojis. Bet mājoklī tās tomēr nav iedzīvojušās. Nodevis atpakaļ antikvariātā, un drīz mēbeles nopircis muzejs. Tāds nu ir mājastēvs – pie kā ķeras, viss viņam iet no rokas.