10 eksotiskas puķes, kas piemērotas Latvijas dārziem  (2)

Latvijā šīs krāsaini dzīvespriecīgās puķes ienākušas no Ziemeļamerikas. Vidēji augstas ziemcietes. Stublāji ir stāvi, lapas pretējas - olveida un nosmailotas, ar zobainām vai zāģzobainām malām. Ziedi veidoti kurvīšos. Dārzos audzē galvenokārt skarbās saulesactiņas šķirnes: 'Gigantea', 'Hohkspiegel' un 'Spitzentanzezin', kuras zied jūlijā augustā. Saulesactiņas izmantojamas ziedu griešanai. Audzējamas normālā, pat ne visai auglīgā un vidēji mitrā dārza augsnē saulainā vietā. Vai augt bez pārstādīšanas apmēram 10 gadus. Augi pavairojami ar spraudeņiem un ceru dalīšanu.

Šīs miniatūrās un ļoti skaistās puķītes savvaļā sastopamas zemeslodes mērenajā un arktiskajā joslā, galvenokārt Eiropas un Āzijas kalnājos, kā arī Andu kalnos. Viena suga sastopama arī Eiopijas kalnu apvidos. Augs gan saulainās vietās klinšu spraugās, gan paēnā kūdrainās pļavās. Akmeņlauzītes smalkos ziediņi skaisti rotās zemās puķu dobes un akmensdārzus. Parasti tās ir daudzgadīgas, retāk - viengadīgas atkarībā no šķirnes. Latvijas klimatam apstādījumiem piemērotākās ir šādi trīs akmeņlauzīšu veido - sudrabrozešu akmeņlauzīte, dzīvīgā akmeņlauzīte un dīgļlapu akmeņlauzīte.

Sākotnēji nepamanāms, bet šis augs ir dekoratīvs ne tikai ziedēšanas laikā, bet arī rotās dārzu ar savām balti pūkainajām lapā arī tad, ka ziedēšanas periods ir garām. Savvaļā aug Āzijas valstīs. Augs ir 60-70 cm augsts. nedaudz nosegts ar matiņiem. Lapas ir ieapaļi sirdsveida, ar robainām malām. Ziedi - sārti violeti, vārpveida ziedkopā. Latvijā parasti zied jūnijā un jūlijā. Lielziedu sārmene ir vienkārši audzējama, pieticīga ziemciete, kas sekmīgāk augs ar humusu bagātā, svaigā augsnē saulainā vai nedaudz ēnotā vietā. Grieztie ziedi ir pateicīgi turēšanai vāzē, kur tie svaigi izskatīsies pat ilgāk par nedēļu. Pavairojams šis augs ir ar sēklām un ceru dalīšanu.

Viegli pamanāmās dēļ savas dzīvespriecīgās krāsas visas sugas sniedzītes ir viegli audzējamas un ziemcietīgas. Savvaļā atrodamas Mazāzijā. Sīpoli ir mazi, olveida vai iegareni olveida, ar pustunikveida zvīņlapām. Saknes ir viengadīgas, bet dažkārt var novērot gaļīgu, resnu vilcējsakņu attīstību, ar kuru palīdzību sīpoli iedziļinās augsnē. Lapas ir lineāras un ar uzliektām malām. Interesanti, ka tās parādās reizē ar ziediem. Ziedi ir sakopoti skrajos ķekaros, katrā pa vienam līdz sešiem ziediem. Veģetācijas periods sniedzītēm ilgst no marta beigām līdz jūnija vidum.

Latvijas dārzos diezgan bieži sastopamā bitene ir atrodama tikai nedaudzās sugās - vispazīstamākās ir Čīles bitenes un košsarkanā bitenes. Lapas tām ir plūksnainas un ziedi pa vienam vai skrajos, neīstos čemuros. Čīles bitene, kā to rāda nosaukums, savvaļā aug Čīlē, un augi ir noklāti ar matiņiem. Zied jūlijā, augustā, un ziedi ir oranži sarkani un grezno jebkuru puķu dobi.

Šīs daudzkrāsainās dārza puķes ir nākušas no Dienvidāfrikas un lielākoties ir viengadīgas. Latvijā izplatītākā ir dziedzerainā nemēzija, kuras augi ir līdz 40 cm augsti, ar taisnu un zarainu stublāju. Ziedi ir vārpveida ķekaros un dažādās dzīvespriecīgās krāsās - balti, dzelteni, oranži, ugunssarkani, zili līdz violeti, arī daudzkrāsaini. Vērtīgākās ir lielziedu nemēzijas ar ļoti košiem ziediem, ziedi ir pat lielāki par 2 cm diametru. Lai nemēzijas ziedētu jūnijā, tās sēj martā un izstāda maija otrajā pusē. Sējot aprīļa beigās tieši dobēs, nemēzijas uzzied, tikai sākot ar jūliju. Sadīgst lēni, tikai 12-14 dienās. Nemēzijas teicami aug un bagātīgi zied tikai saulainās, siltās vietās, vieglākā augsnē. Ļoti jutīgas pret pārmērīgu augsnes mitrumu, tādēļ jāuzmanās tās nepārlaistīt. Ziediem par labu nenāk arī ilgstošas lietavas.

Šie ciklamenām līdzīgie ziedi savvaļā atrodami galvenokārt Ziemeļamerikā un Kaliformijā. Atsevišķas sugas izplatītas arī Viduseiropā, Kaukāzā, Sibīrijā un Mongolijā. Eritronijas zied ar purpursārtiem, baltiem vai dzelteniem ziediem, parasti viens vai divi, retāk pa vairākiem skreajā ziedkopā, paceļas apmēram 20 cm augstumā. Ziedi ir nokareni ar atliektām apziedņa lapām. Parasti Latvijā zied aprīlī un maijā. Visskaistākā ir šķirne 'Pogoda' ar dzelteniem, lielākiem ziediem. To audzē tikai ļoti trūdvielām bagātā, pietiekami mitrā, bet ūdeni caurlaidīgā augsnē, vislabāk - koku vai krūmu paēnā. Šī šķirne ir jāpārstāda reti, tikai pēc 8-10 gadiem. Sīpolus izrok pēc lapu nodzeltēšanas, sašķiro un vai nu uzreiz izstāda jaunā vietā, vai arī uzglabā līdz stādīšana augustā vai septembrī.

Šīs smilšainu augsni mīlošās puķes savvaļā sastopamas Vidusjūras apgabalā, Viduseiropā un Ziemeļāfrikā. Ibēres var būt gan viengadīgas, gan daudzgadīgas. Audzēšanai Latvijā ir piemērotas divas sugas - klinšu ibēre un mūžzaļā ibēre. Pirmās ir daudzgadīgs puskrūms, ziedi ir ciešās vairogveida ziedkopās, balti vai iesārti, pilnīgi pārklāt visu ceru. Zied maijā un jūnijā kopā ap 30 dienas. Mūžzaļā ibēre ir balta, putekšnīcas bieži ir violetas. Zied arī no maija otrās dekādes līdz jūnija sākumam.

Šie ziedi salīdzinoši viegli piemērojas dažādiem klimatiem un metroloģiskajiem apstākļiem - savvaļā aug galvenokārt ziemeļu pusē, mērenajā joslā – dažas sugas arī subtropos. Latvijā audzē trīs saulkrēsliņu sugas - ozolītes saulkrēsliņu, mazo saulkrēsliņu un skaisto saulkrēsliņu. Šīs puķes audzējamas dziļi irdenā, vēsā un ar humusu bagātā augsnē, pusēnā. Pavairojami saulkrēsliņi ir no sēklām un ar ceru dalīšanu.