Ēdamais pīlādzis - tikpat gards kā āboli, bumbieri un plūmes  (1)

Ēdamie pīlādži ir nelieli koki vai krūmi, kas sasniedz 3 līdz 15 metru augstumu. Maijā un jūnijā to zari rotājas ar baltiem, čemuros sakārtotiem sīkiem ziediņiem. Sarkanie augļi ir apaļīgi, diametrā 1-1,5 cm lieli, to mīkstums ir dzeltens un salds, taču iegādājamas ir arī dažādas ēdamo pīlādžu šķirnes – hibrīdi, kuru ogas dzirkstī dažnedažādās krāsās, turklāt atšķiras arī koku augstums un vainaga forma. Pīlādži, tajā skaitā ēdamie, pieder rožu dzimtai, to latīniskais nosaukums ir Sorbus aucuparia. Šo augu dzimtene ir Eiropa un Anatolija Mazāzijā. Ēdamā pīlādža "sencis" – parastais pīlādzis – jau izsenis tika izmantots cilvēku vajadzībām: gan pārtikā, par ko liecina arheoloģiskie izrakumi, gan kā dabas zāles. Ap 1810.gadu tika atklāts parastā pīlādža mutants – ēdamais pīlādzis, kura augļiem gandrīz nepiemita savvaļas pīlādžiem tik raksturīgais sīvums. Pēc 1900. gada to kā pirmo ēdamo pīlādžu formu pavairoja un tirgoja kokaudzētavās, taču mūsdienās dārzos, pateicoties selekcijai, aug jau citas šķirnes, kas priecē gan ar daudz lielākām pīlādžogām, gan neparastu ogu krāsojumu un tiešām patīkamu garšu!

Optimālai attīstībai un augšanai pīlādzim vajadzētu daudz saules gaismas un augstu gaisa mitrumu. Vislabāk šis koks jutīsies vidēji smagā, ar humusu bagātinātā mitrā augsnē, taču pīlādzis ir pieticīgs un augs arī parastā dārza augsnē, vienīgi tad nevarēs sagaidīt pārāk bagātīgu ogu ražu. Ja plānojat dārzā stādīt vairākus pīlādžus (pīlādzim apputeksnēšanai nepieciešams vēl viens eksemplārs), attālums starp stādiem jāizvēlas, ņemot vērā dēstāmo koku augumu – punduršķirnes dēsta trīs metru attālumā, bet lielāka auguma kokus vismaz piecu metru attālumā vienu no otra. Pirmajos gados, tāpat kā tas ir ar ābelēm un bumbierēm, jāpiestrādā pie spēcīga, bet gaismas caurlaidīga vainaga veidošanas, jo noēnoti zari ogas neražos. Regulāri jāizgriež atvases, kuru augšana ar gadiem mitēsies. Ziemā pīlādži gan jāsargā no zaķiem, kas apgrauž to mizu gluži kā jebkuram dārza augļkokam. Siltajos gadalaikos lielākie pīlādžogu kārumnieki ir putni, kas var pasteigties "nolasīt" ražu pirmie. No slimībām bīstamākā pīlādžu stādījumā ir parastā augļu puve, kas ražu var sabojāt, bet visbīstamākais kaitēklis – pīlādžu tīklkode.