Laimes klēpī. Ciemos ainavu arhitektu Šternbergu skaistajā mājā Baldonē  (1)

Sākam ar to, ka abas ar fotogrāfi apejam apkārt mājai, pa ceļam reizes septiņas iesaucoties – ak, cik te skaisti! Mūs priecē un apbur gan plašums, gan mājīgums.

– Mārtiņš ir dzimis rīdzinieks, es nāku no meža, mani vecāki dzīvo tepat netālu aiz Dzelzāmura. Mārtiņš vēlējās pilsētas sajūtu, man gribējās mežu, tad nu te radām kompromisu, – smaidot skaidro Ingūna un piebilst: – Tuvu pie pilsētas, bērni no skolas nāk kājām mājās, bet aiz loga mums lauki un mežs tepat blakus.

– Ja strādā Rīgā, Baldone ir labākā vieta Latvijā, kur dzīvot, – sarunā iesaistās Mārtiņš. – Stundas brauciens – un esmu mājās. Turklāt pašā Baldonē ir pievilcīga sociālā vide, ļoti latviska.

Jautāti, kā šo vietu atraduši, Ingūna un Mārtiņš smej: esot darījuši otrādi, nekā parasts, proti, nevis lasījuši sludinājumus, bet braukājuši pa Latviju un skatījušies, kura vieta iepatiksies. Un tad meklējuši saimniekus.

– Te bija ganības un kartupeļu lauks. Kad nobridušies tikām kalna galā, iesaucāmies: jā! Te pat nav jābūt ainavu arhitektam, lai saprastu, ka vieta ir izcila, – atceras Mārtiņš. – Tiesa, bija arī mīnusi – nācās pievilkt elektrību, pašiem taisīt urbumu ūdenim un būvēt ceļu. Tie vairs nav simti, tie ir tūkstoši. Pierīgas apbūvē, kur viss klāt, šāda māja būtu sanākusi par trešdaļu, ja ne divreiz lētāk. Bet par skaistumu ir jāmaksā.

Bet nu gribu zināt, kas māju projektējis un kādi kritēriji ģimenei bijuši svarīgi.

– Es ļoti skatījos, lai mēs negulētu uz āderēm. Pirmā bija mūsu skolotāja, ainavu arhitekte Gundega Lināre, kas ar rīkstīti pēc plāna atrada dzīvošanai svētīgu vietu, tad ģeoloģe un rīkstniece Lija Bērziņa norādīto vietu rūpīgi izstaigāja un uztaisīja mums āderu plānu. Izrādījās, ka te biezs tīklojums, tāpēc svarīgākais bija ielikt guļamistabas tīrās vietās. Plānojumu es zīmēju pati, projekti un plāni jau visu laiku tiek gatavoti. Pēc tam parādīju to arhitektei Dacei Mālmeisterei, kas pielika dažus savus profesionālus akcentus, – stāsta Ingūna.

Sargoties no vējiem, māju nolēmuši būvēt nedaudz zemāk, pašu kalna virsotni atvēlot ugunskura vietai. Kalns bijis vienmērīgs, tāpēc ar traktoru vienā malā izrakta bedre, bet zeme uzstumta augšā, lai veidotos platforma, uz kuras uzbūvēt terasi. Lai aizvējā nebūtu par karstu, virs terases uzlikuši jumtiņu, kas noklāts ar tonēto polikarbonātu.

– Domājot par ainavu, sākumā saplānojām lielos laukumus – ugunskura vietu, priežu audzi un birztaliņu. Pēc tam iezīmējām celiņus, dobes un košumkrūmus, – pieredzē dalās Ingūna. Kad pirmajā gadā iestādījuši priedītes, tās bijušas tikai 50 centimetrus augstas. Tagad kociņi skaisti paaugušies. Arī bērzi un visi pārējie koki, kas ap māju, ir pašu stādīti.

Šī vieta Šternbergu ģimenei mīļa ar vēl kādu svarīgu notikumu.

– Mūsu vecākās meitas Alise un Gundega ir dzimušas slimnīcā. Tomēr mans sapnis bija mājas dzemdības. Jaunākā meitiņa pieteicās, kad mēs jau dzīvojām šeit. Sarunājām vecmāti Astrīdu Milleri, viņa atbrauca apskatīties, kādi mums te apstākļi, rūpīgi sekoja grūtniecības gaitai. Tad pienāca skaista rudens diena, 5. oktobris. Mums visas meitiņas ir rudens bērni. Tā bija saulaina nedēļas nogale, kad pļāvām ataugušo rudens zāli, visi grāba, veda, es pusdienas biju gatavojusi. Bet svētdien, jau no rīta, zvanīju Astrīdai, lai brauc šurp. Visa ģimene bija tepat, kaut kur rosījās. Vienubrīd lielās meitenes ieskrien mājā un jautā: vai ir māsa? Vēl nav. Pēc laika: vai ir? Jā, ir! Tā mēs sagaidījām mūsu mazo brīnumiņu Jasmīnu, – stāsta Ingūna un viņas vaigs burtiski staro no prieka.

Pirms atvadāmies, pajautāju, kā saimnieki jūtas savās mājās.

– Brīnišķīgi! Nekur nav tik labi, kā šeit. Te patiešām ir īsts laimes klēpis, – teic Mārtiņš, un Ingūna viņu papildina: – Katru reizi, pārbraucot mājās, ir tā brīnišķīgā sajūta – cik te labi un skaisti.