Māja nav nodota ekspluatācijā, ko iesākt?  (1)

Rīgas Būvinspekcijas priekšnieka vietniece Aija Meļņikova mierina, ka velns nav tik melns, un iedrošina visus, kas dzīvo šādās mājās, nākt kaut vai uz konsultāciju, līdzi ņemot visus iespējamos dokumentus, lai saprastu, cik ērkšķains būs legalizācijas ceļš. Par iespējamām soda sankcijām lai neuztraucoties, tās lielākoties piemēro tad, ja būvinspektors pats pieklauvējis pie durvīm. Par patvaļīgas ekspluatācijas faktu Administratīvo pārkāpumu kodekss privātpersonām paredz represijas 70–1400 eiro amplitūdā, turklāt tās varot atkārtot kaut vai pēc pāris mēnešiem, ja īpašnieks neizrāda nekādas aktivitātes. Kopš 2012. gada, kad pilsētas ieņēmumu pārvalde sākusi interesēties par šādiem objektiem, būvvaldē periodiski pārcilā apputējušos projektus, atklāj nepagarinātās būvatļaujas, iespēju robežās apmeklē vai vismaz piezvana pazudušajiem klientiem. Protams, inspektoru nav daudz, viņiem darbu tāpat pāri galvai, tāpēc līdz šiem saimniekiem ne vienmēr izdodas tikt…

Būvniecības likuma jaunā versija, kas spēkā kopš 1. oktobra, it kā vieš cerības, ka arī šajā jomā gaidāma vismaz minimāla kārtība. Piemēram, privātmājas vairs nedrīkst būvēt ilgāk par astoņiem gadiem, būvvaldes inspektoram paredzēts obligātais objekta apmeklējumu grafiks, lai pasūtītājs nevarētu brīnumus sastrādāt un laika ritumā kā ezītis pazust miglā. Tas – no vienas puses. No otras puses, regulējums joprojām šķiet ļoti liberāls, domāts sevišķi apzinīgiem pilsoņiem.

Par privātmājas nesteidzīgu būvniecību un priekšlaikus ekspluatāciju atbild tikai pats saimnieks, viņš, protams, visu veic pa vakariem un brīvdienām ar savām čaklajām rociņām, tāpēc viņam itin bieži pat autor­uzraudzība, vispār nekāda pieskatīšana nav obligāta. Arī nodošana ekspluatācijā lielākoties kļuvusi stipri vienkāršāka – nav nepieciešams ne ugunsdrošības dienesta, ne veselības inspekcijas atzinums. Ir taču, piemēram, urbuma pase, tāpēc droši dzer ūdeni no dzīlēm, un, ja gadījies sliktāks, vari attīrīt vai arī ne – pats savas veselības sargs! Skaidrs, saimniekam tas dzīvi atvieglo, taču visai nosacīti, jo pietiekami daudz citu dokumentu nepieciešams. Kas obligāti ir vajadzīgs, lai ķertos pie privātmājas oficiālās nodošanas ekspluatācijā?

Kad māja šķiet pabeigta, saimniekam savā būvvaldē jāiesniedz apliecinājums par tās gatavību ekspluatācijai. Veidlapas visā valstī ir vienādas, Rīgā attiecīgā atrodama šīs institūcijas mājaslapā internetā. Aizpildīt nav pārāk sarežģīti, lielākā daļa informācijas meklējama apstiprinātajā būvprojektā.

Apliecinājumam pievieno dokumentus, kuru skaits atkarīgs no tā, vai šī ir privāta jaunbūve, pārbūvēta vai atjaunota ēka (agrāk – rekonstrukcija vai renovācija). Šeit sākas pasākuma izmaksu daļa, summas precīzi nosaukt nav iespējams, katrā konkrētā gadījumā tās atšķiras.

Pirmkārt, ir vajadzīgs ģeodēziskais uzmērījums kā pārbaudes akts, vai ēka uzbūvēta atbilstīgi paredzētajai vietai projektā (novietojums, gabarīti, attālumi no robežām utt.). Pasūtījumus pieņem privātas firmas, kas par dzīvi īpaši nesūdzas…

Otrkārt, būves kadastrālās uzmērīšanas vai tehniskās inventarizācijas lieta, ko pasūta Valsts zemes dienestā, lai varētu pārliecināties, vai telpas un to parametri atbilst projektam. Interesants ir nosacījums – lietai jābūt aktuālai, kas konkrētajā gadījumā nozīmē: ja uzmērījums noticis pirms cik tur gadiem un kopš tā laika ēkā nekas nav mainījies, jauns dokuments saimniecei nav vajadzīgs!

Treškārt, ēkas energoefektivitātes pagaidu sertifikāts. Līdz 2009. gadam, ja projekts bija akceptēts iepriekš, bez tā varēja iztikt, bet tagad pieprasa visiem. Šis ir interesants dokuments, kam ar siltuma taupīšanu šķiet visai attāls sakars. To sagatavo sertificēts energoauditors, aprēķinus izdarot… pēc būvprojekta datiem. Laikam jau tāpēc tas ir tikai pagaidu sertifikāts, kas derīgs divus gadus, acīmredzot domāts vien nodošanas procedūrai. Par pakalpojumu, protams, jāmaksā, un tā sniedzēju saraksts meklējams internetā.

Ceturtkārt, pašu spēkiem māju būvējot, saimniekam nekādas darbu izpildes dokumentācijas nav un nevar būt, tāpēc vajadzīgi divi pārbaudes akti – par dūmkanālu un ventilācijas kanālu un par elektroinstalācijas tehnisko stāvokli. Pirmo drīkst sagatavot sertificēts skursteņslaucītājs, kas tagad stājies ugunsdzēsēja vietā, otro – sertificēts elektriķis (abi atrodami internetā). Šiem pasākumiem ir sava jēga: pirmais speciālists vismaz iemācīs skursteņus pareizi tīrīt, otrais ļaus puslīdz reāli saprast, kādā stāvoklī ir elektroinstalācija, kas, iespējams, radīta pat bez speciāla projekta…

Piektkārt, ja inženierkomunikāciju izbūves laikā notikusi pieslēgšanās kopējiem tīkliem, to saimnieki ("Rīgas ūdens", "Latvijas Gāze", "Sadales tīkli" u.c.) acīmredzot kādreiz ir izsnieguši tehniskos noteikumus, kā to drīkst darīt, tāpēc tagad nepieciešami attiecīgie atzinumi, ka prasības ir ievērotas. Tas savukārt nozīmē, ka, veicot ģeodēzisko uzmērījumu, arī šīs detaļas uzreiz vēlams atspoguļot attiecīgajā plānā, ja vien pasūtītājam pašam ienāk prātā par tām atgādināt. Skaidrību var gūt, iedziļinoties projektā, taču drošāk konsultēties būvvaldē. Iespējams, būs vajadzīgs vēl kāds papildu dokuments, jo katrs gadījums tomēr ir atšķirīgs.

Apliecinājumu kopā ar pārējiem dokumentiem rīdzinieki iesniedz Būvvaldes klientu centrā, tālāk tie aizceļo uz kabinetiem, un pēc divām nedēļām gaidiet ciemiņus – rajona arhitektu un kādu būvinspektoru, kurš detalizēti iepazinies ar saimnieka sagādātajiem speciālistu atzinumiem. Patiesības brīdis ir klāt!

Ir ļoti daudz nianšu, kas var sabojāt svētkus. Piemēram, ir ienācis prātā uz četriem stabiem uzsliet nojumīti malkai vai mašīnas stāvvietai. Ja projektā tāda nav paredzēta, uzreiz iespējams tikt pie protokola par patvaļīgu būvniecību ar visām izrietošajām sekām, tālab šādus objektus augstajiem viesiem labāk nerādīt. Diemžēl šī vairs nav privāta ballīte, bet gan oficiāla procedūra.

Ciemiņu uzvedību nosaka likums: viena vai divu dzīvokļu ēku pieļaujams pieņemt ekspluatācijā, ja ir pilnīgi pabeigti vispārējie būvdarbi un inženiertīklu izbūve, veikta fasādes apdare un labiekārtota teritorija ielas pusē, ir iekārtota vismaz viena dzīvojamā telpa, virtuve un sanitārais mezgls un sanitārās iekārtas pievienotas inženiertīkliem. Pietiekami demokrātiski, vai ne? Bet vai iespējami arī kādi traktējumi? Piemēram, ziemā teritoriju reāli nevar labiekārtot – ne atlikušos celiņus nobruģēt, ne kociņus un krūmiņus sastādīt. Šos uzdevumus parasti iekļauj atlikto pienākumu sarakstā – līdz 1. jūnijam jāpabeidz! Cita lieta, ja augi sen iesakņojušies un pastiepušies garumā, bet nav iestādīti tur un tā, kā skaisti iezīmēts projekta lapā, kurā, iespējams, neesat pat īsti ieskatījušies…

Starp citu, vēl vienā lapā ir žoga vizuālais risinājums. Ja arhitekts tur paredzējis 180 cm augstus koka dēlīšus, tos nedrīkst aizstāt ne ar stiepļu sietu, ne zedeņiem vai akmens krāvumiem, – tad pretī vajadzīgs izmaiņu projekts, kas atļauj to darīt, un tā arī visās pārējās pretrunu pozīcijās. Diemžēl pašdarbība vienmēr kaut ko maksā, tāpēc jau smej, ka lēti un labi varot uzcelt tikai otro māju, mācoties no pirmajā pieļautajām kļūdām.

Objekta pieņemšanas procedūra tomēr nav procesa sarežģītākā sastāvdaļa, drīzāk vien saimnieka apņēmības izpausme savu veikumu novest līdz loģiskam finišam. Tā to parasti novērtē arī pretējā puse, solot izpratni un pretimnākšanu tiesiskā regulējuma ietvaros. Galu galā visi esam tikai cilvēki.

P.S. Kad ķeras pie privātmājas nodošanas ekspluatācijā, uzrodas aizvien jaunas neskaidrības. Sak, aizej tur, atnes to, nezin ko! Par šiem pakalpojumiem un to izmaksām – nākamreiz.