Pūkainie un viedie truši

Mājas truši (Oryctolagus cuniculus) cēlušies no sava savvaļas priekšteča – Eiropas truša, kas vēsturiski pieradināts un turēts būros. Eiropas trušu dzimtene ir tagadējās Spānijas un Portugāles apkārtne. Sākotnējo trušu izplatību pa pasauli veicināja tas, ka truši tika izmantoti kā gaļas dzīvnieki. Trušu audzēšana selekcijai aizsākās jau viduslaikos, kad pret tiem sāka izturēties kā lopkopības saimniecību dzīvniekiem. 16.gadsimtā jau bija parādījušās dažādas trušu šķirnes, kas izskatā atšķīrās pēc krāsas, izmēra un apspalvojuma.

Kad 19.gadsimtā aizsākās mājdzīvnieku turēšanas tradīcijas starp augstākās sabiedrības ļaudīm, trušu mīļotāji uzsāka izstāžu tradīciju, kurā atrādīja savus skaistos mīluļus. Teiciens par „izmēģinājuma trusīšiem” arī nav tālu no patiesības, jo mājas truši tiek plaši izmantoti dažādās laboratorijās vēl joprojām, lai testētu vakcinācijas un zāles, kas domātas cilvēkiem. Šādiem eksperimentiem izvēlēti tieši truši, jo tie ir vērtīgi izpētes objekti – trušu organisms pateicīgi parāda reakciju uz dažādiem medikamentiem. Dzīvnieku aizstāvji gan daudzus gadus cīnās pret šādu dzīvnieku izmantošanu, uzstājot, ka šāda izpēte nav vajadzīga.

Mājas truši sastopami visdažādākajās šķirņu variācijās – to ir vairāk par simts. Kā ģimenes mīluļi visbiežāk tiek turēti pundurtruši, kuri augumā ir krietni mazāki par parastajiem trušiem – ja trušu svars parasti ir pieci līdz astoņi kilogrami, tad pundurtrusis sver vien kilogramu vai pusotru. Latvijas šķirnes trušu audzētāju asociācijas sagatavotajā informācijā par trušiem – tie tiek iedalīti piecās šķirņu grupās. Lielās šķirnes, kuru truši ir vismaz sešus kilogramus smagi, pārstāv no Beļģijas nākušais Flandrs, Baltais milzis un franču Auntrusis, kas ir īpatnējs ne tikai savā izskatā, bet arī raksturā – auntruša ausis ir nošļukušas, un tas kustībās ir ļoti lēnīgs, bet purniņš viņam liek izskatīties neapmierinātam, gluži kā aunam. 

Vidējās šķirnes truši ir visplašāk pārstāvētie, ar teju 20 šķirnēm. Vidējo šķirņu truši, piemēram, Čehu albīns, Jaunzēlandes sarkanais un Baltakotainais, svarā nepārsniedz piecus kilogramus. Šķirnes sastopamas visdažādākajās krāsu variācijās, sākot no sniegbalta un beidzot pat ar brūni sarkaniem kažokiem.

Mazās šķirnes truši svarā nepārsniegs trīs ar pusi kilogramus, tie būs dzīvespriecīgāki, kā lielie brāļi un piemērotāki turēšanai dzīvokļos. Pie mazajām šķirnēm pieder tādi skaisti eksemplāri, kā Deilenārs, kuram ir kažociņš kā ugunīgai lapsai, Siāmas, kurš kažoka krāsu variācijā ir teju tāds pats, kā Siāmas kaķis, un, piemēram, Marders, kurš ir gaiši pelēkā krāsā, bet uz sejas nēsā tumšpelēku masku, bet ķepām – tumšpelēkus cimdiņus.

Pundurtruši varētu būt vispiemīlīgākie no visām trušu šķirnēm. To augumi ir tik maziņi, ka garumā nepārsniedz desmit centimetrus, bet svarā nepārsniegs pusotru kilogramu. Pie mums sastopamas trīs pundurtrušu šķirnes – Hermalīns, kurš ir pavisam īsu un biezu spalvu, Krāsainais punduris, kuram ir dažādas krāsu variācijas, un Pundurauntrusis, kurš ir lielā sugas brāļa miniatūra kopija.

Atsevišķi tiek nodalīti arī truši ar īpašu apmatojumu – īsmatainie Kastor un Dalmācijas Rekss, izteikti apspalvotie Angora truši, kuru spalvu izmanto arī apģērbu taisīšanā, kā arī Satīna truši, kuriem ir pavisam mīksts un kura spalva atstaro gaismu tā, ka apmatojums izskatās pēc mirguļojoša auduma. Šie īpašo šķirņu truši ir atvasināti no visām iepriekšminētajām. Runājot par trušu krāsām, tās galvenokārt tiek piedēvētas atsevišķām šķirnēm, bet ir arī tādas trušu šķirnes, kurās vienas šķirnes pārstāvji var būt ar atšķirīgām krāsām – balti, melni, pelēki, brūni, rūsgani un citās krāsās.

Ar trušiem ir tā, ka – jo agrāk saved kārtībā visas vajadzīgās potes un citas veselības problēmu novēršanas procedūras pie veterinārārsta – jo labāk. Trusis var nodzīvot no pieciem līdz pat 15 gadiem, ja par to ļoti labi rūpējas, bet vidējais truša vecums ir seši līdz desmit gadi.

Truši samērā ātri sasniedz briedumu – trīs līdz sešus mēnešus veci truši jau ir spējīgi radīt pēcnācējus. Tomēr trušu mātītēm reprodukcija var būt ļoti traumējoša pieredze, kā norāda "rabbit.org". Vienā reizē trušu mamma spēj dzemdēt četrus līdz 12 mazus trusēnus, un atkārtota grūtniecība var iestāties pat 24 stundu laikā pēc dzemdībām. Tāpēc mājas trušus, kurus tur kā mājdzīvniekus un kuru saimniekiem nav mērķis ierīkot savu audzētavu, noteikti nepieciešams sterilizēt vai kastrēt, tādējādi ievērojami pasargājot sava truša veselību un paildzinot mūžu.

Kad ir pieņemts lēmums par truša iegādi un vešanu mājās, noteikti jāparūpējas, lai trusim jaunajā dzīvesvietā būtu viss nepieciešamais. Lielisks informatīvais avots par trušu aprūpi ir "majastrusis.lv", kuri norāda, ka neatkarīgi no tā, cik lielas šķirnes trusis jums ir, tam ir jāiegādājas proporcionāli piemērots būris, kurā trusis jutīsies komfortabli un kurš būs pietiekami plašs mazajam zvēriņam. Drošības sajūtai, būrī jāievieto arī mājiņa trusim, jo tam kā alos dzīvojošam zvēram, tas radīs māju sajūtu. Būra pamatne jāizklāj siena vai salmu granulas, un tas jānovieto klusā vietā, kas nav pakļauta tiešiem saules stariem, apsildes ierīcēm vai caurvējam.

Trusis ir ļoti aktīvs dzīvnieks, kuram patīk ne tikai rotaļāties, bet arī grauzt VISU, tāpēc tam ir jānodrošina ne tikai speciālas mantiņas, bet arī jāsargā pašiem sevi no nepatīkamiem pārsteigumiem un jāvaktē, lai trusis negrauztu mēbeles vai citas vērtīgas lietas. Savu mantu piešķiršana trusim iemācīs arī atbildības sajūtu, būdams apķērīgs, trusis sapratīs, ko drīkst un ko nedrīkst grauzt.

Tā kā truši ir aktīvi grauzēji un ēdāji, tie var ēst pat pārdesmit reižu dienā. Topošā veterinārārste Elīna Ozoliņa stāsta, ka pieaudzis trusi var ēst līdz 30 reizēm dienā, bet mazie trusēni pat līdz 80 reizēm dienā. Trušiem ir jābūt brīvi pieejamam sienam lielā daudzumā, kā arī tie jābaro ar zooveikalos pieejamajām granulētajām komerbarībām, kas satur daudz šķiedrvielu un neapstrādāta proteīna. Šādus maisījumus porciju ziņā parasti piemēro truša svaram, lai to nepārbarotu.

Trušus drīkst barot arī ar zaļumu lapām – salātu, kāpostu, burkānu lakstiem, pētersīļiem un pieneņu lapām, kā arī svaigiem dārzeņiem – burkāniem, brokoļiem, zaļo papriku, ziedkāpostiem un kāpostiem. No augļiem trušiem dot var zemenes un ābolus, bet pavisam nelielos daudzumos. Ēdienkartē kategoriski nedrīkst būt saldi kārumi, cepumi, krekeri un maize. Svarīgi ir trusi vienmēr nodrošināt ar svaigu ūdeni, jo salīdzinot ar citiem mājdzīvniekiem, trušiem ir lielāka vajadzība pēc tā – pieaudzis trusis var izdzert ap 120 mililitriem ūdens uz vienu sava svara kilogramu.

Ar trusi nepieciešams komunicēt viņa līmenī, tāpēc pacelšana no grīdas nebūs efektīva. Tā vietā, trusi var nolikt sev blakus kamēr skatāties televizoru vai lasāt grāmatu – trusis izbaudīs jūsu kompāniju šādās kopīgās pasīvās nodarbēs. Trušu dresūra ir laikietilpīgs process, kas prasa lielu pacietību, tomēr tie atpazīst intonācijas, tāpēc ar trušiem daudz ko var sarunāt. Dusmīgi, iebiedēti vai uzmanību alkstoši truši sitīs pa zemi ar savām pakaļkājām. Savu mīlestību un prieku tie izrāda trinot zobiņus vai izdvešot sev raksturīgu saucienu.

Veselības ziņā jāzina tas, ka trušiem ir ļoti jūtīgs gremošanas trakts, tāpēc ir jāpievērš pastiprināta uzmanība to uzturam. Vēl trušiem ir risks aptaukoties, tāpēc tos nedrīkst pārlieku pārbarot. Tā kā trusis ir grauzējs, kura zobi nepārstāj augt visu mūžu, tas ir pakļauts zobu problēmu riskam – tā griezējzobi var pārmērīgi izaugt. Kuņģī bieži vien sakrājas tā spalvas, tāpēc var veidoties kuņģa trihobezoāri, kas ir ļoti bīstami.

Divas reizes gadā trušus ir nepieciešams potēt, jo tie ir pakļauti miksomatozei (slimo tikai truši un zaķi, izpaužas kā tūska un asaras, nedēļas laikā trusis nomirst) un hemorāģiskajai vīrusu slimībai, kuru nevar noteikt pēc ārējām pazīmēm – trusis vienkārši nokrīt un nomirst. Šīs slimības pārnēsā kukaiņi.