Viens īstais un labākais draugs – dalmācietis

Dalmāciešu šķirnes izcelsmi precīzi datēt ir grūti – to zīmējumi redzami ne tikai uz Senās Grieķijas frīzēm, Ēģiptiešu hieroglifiem. Piemēram, "Animal Planet" skaidro, ka vēl pirms mūsu ēras dalmācieši izmantoti kā kara suņi, kas palīdzējuši izlūkos, jo ir izteikti līderi. Līderība sekojusi arī šīs šķirnes suņu gaitām tālāk, kad tie kļuva par aristokrātu mīluļiem 18.gadsimta Lielbritānijā, lepni soļojot pa priekšu karietēm – dalmācieši izcili saprotas ar zirgiem, un veiksmīgi darbojušies kā vadātāji. Tomēr par dalmāciešu izcelsmes vietu oficiāli nosaukts Dalmācijas apgabals tagadējā Horvātijā – raibie suņi tur dzīvo jau no 13.gadsimta, bet ceļš uz pārējo eiropiešu sirdīm bijis ilgs. Mākslas darbi un freskas, kuros attēloti šie skaistie dzīvnieki, datēti vien ar 16.un 17.gadsimtu.

Angļi tik ļoti iecienījuši suņus ar neparasto kažoku, ka aizrautīgi sākuši nodarboties ar to audzēšanu. 19.gadsimtā dalmāciešus kā palīgus sāka izmantot Lielbritānijas ugunsdzēsēji. Šāda tendence novērota arī ASV, tomēr mūsdienās dalmāciešu turēšana ugunsdzēsēju depo ir vien mājdzīvnieku līmenī, aizsargcepuri sunim uzliekot vien piemīlības pēc.

Dalmācietis ir vidēja lieluma, fiziski spēcīgi un atlētiski veidots suns. Dalmācieša augstums sasniedz 55 – 61 cm vīriešu kārtas suņiem un 50 – 58 cm sieviešu kārtas suņiem. Svara ziņā, šie suņi nav masīvi, sasniedzot vien 23 līdz 25 kilogramus. Dalmāciešu galva ir viena no tām ķermeņa daļām, kas ir ļoti harmoniski veidota – platā piere pāriet uz taisnu, garu un izteiksmīgu purnu. Dalmācieši nav no visilgāk dzīvojošajiem suņiem, tomēr to vecums ir ievērojams – tie sasniedz no deviņiem līdz pat 15 gadiem. Visbiežāk gan dalmāciešu dzīve ilgst desmit līdz 12 gadus.

Protams, unikālākais šajos suņos ir viņu plankumainais kažoks. Pavisam maziem kucēniem nav neviena plankuma – tie parādās vien laika gaitā. Bet, to skaits nav stingri noteikts. Ir dalmācieši, kuriem ir vien daži plankumi, ir tādi, kuru ķermenis ir izraibināts, un ir tādi, kuriem plankumi ir tik daudz, ka balto kažoka daļu var redzēt vien retās vietās. Plankumi vienmēr būs melni vai tumši brūni, ar viegli sārtu nokrāsu. Arī plankumu izmērs variē – no mazas monētas lielumam līdz pat liepu lapas apmēriem. Tīras šķirnes suņiem ir svarīgi, lai plankumiem būtu izteikti apaļa forma un tie nepārklātos.

Plankumu krāsas atšķirības nosaka arī to, kādā krāsā dalmācietim būs acis. Melni plankumainajiem šķirnes pārstāvjiem ir izteikti tumšas acis, bet tiem, kuru ķermeni klāj brūnie plankumi, acu krāsa variē no brūnas līdz pat dzintardzeltenai. Dalmāciešu audzētāji dogsclub.jimdo.com vēsta, ka šo suņu acīm ir inteliģenta un modra izteiksme.
Tā kā dalmāciešu audzēšana ir sarežģīts un ģenētiski komplicēts process, to labāk atstāt ekspertu ziņā. Petplanet.co.uk vēsta, ka kucēnu metieni variē no trim līdz pat 13 mazuļiem vienā reizē, bet vidējais kucēnu metiena apjoms ir aptuveni astoņi. Līdz ar to dalmāciešu Perditas un Pongo lielais 15 kucēnu metiens slavenajā Disneja multfilmā ir nedaudz pārspīlēts.

Dalmāciešu kopšana un uzturēšana krasi neatšķiras no citu suņu šķirņu aprūpes. Galvenais, lai suns regulāri tiek izskraidīties svaigā gaisā, saņem regulāras maltītes un ūdeni, un tiek pietiekami aprūpēts, lai būtu tīrs. Tas ir viegli kopjams, jo dalmāciešu spalva ir īsa un nav vajadzības to apcirpt. Suņa barošana saimniekiem nedēļā neizmaksās vairāk par desmit eiro, ja tiek ievērots sabalansēts uzturs un pirkta speciāla barība, kas bagāta ar uzturvielām.

Suņi ir ļoti viegli audzināmi un trenējami, labi padodas dresūrai. Dalmāciešiem ir tieksme izpatikt savam saimniekam, tāpēc tas klausīs. Tomēr svarīgi ir arī savu mīlu paslavēt, ja tas izdarījis ko labu – dalmācietis to ļoti novērtēs. Tikpat viegli, cik iedresēt pakļāvību, dalmāciešiem ir viegli iemācīt arī sliktos ieradumus, tāpēc ir svarīgi šiem suņiem nemācīt nedarbus.

Dalmācieši pēc būtības ir ļoti enerģiski, tāpēc pastaigās un skrējienos ik dienas ir jāpavada divas stundas kā minimums. Tomēr jāzina, ka pārlieku noslogot nevajag kucēnus. Tā kā suņi ir arī labas fiziskās formas un muskuļoti, ir svarīgi, lai skrienot un darbojoties, tie uzturētu dabisko muskuļu tonusu. Medīšanas instinktu dēļ tiem ļoti patīk lēkāt un kāpelēties, tāpēc jāievēro viņu drošība.

Atstāti vieni, suņi mēdz būt stresā un uztraukties. Dalmācieši ir lieliski sargsuņi, tomēr tendence ilgstoši riet tiem ir zema. Šie suņi nav agresīvi un tos ir viegli transportēt, tie pakļaujas pārmaiņām. Dalmācieši ir ļoti draudzīgi, tomēr, ja kā kucēni nav pietiekami disciplinēti, tie var izaugt hiperaktīvi.

Viena no lielākajām veselības problēmām, kas skar šīs šķirnes suņu, ir kurlums. Kurluma īpatsvars dalmāciešu vidū ir aptuveni 30%, kā norāda Luiziānas štata universitātes veterinārās medicīnas speciālisti. Agrīnie dalmāciešu audzētāji šo defektu nebija pamanījuši, kurlos suņus uzskatot vien par neinteliģentiem, tāpēc tālākajā selekcijā kurlo suņu īpatsvars ir tik liels. Dalmāciešu vidū kurlums var būt pilnīgs vai daļējs, tomēr arī kurlo suņu audzināšana, lai gan izaicinošāka, nebūt nav šķērslis dzīvnieka iemīlēšanai.

Vēl viena slimība, ar kuru slimo dalmācieši ir hiperurikēmija – aknu nespēja filtrēt urīnskābi, kas var pārnesties uz asinsriti un pāriet podagrā. Tas var novest arī pie saslimšanas ar nierakmeņiem. Tomēr saslimšana ar šīm slimībām novērota gados vecāko tēviņu vidū, tāpēc dalmāciešus, kuri vecāki par astoņiem gadiem, jo īpaši vajag uzraudzīt veterinārārstam.