Pieredze. Ražīgā kāmīšu mīla

“Viss sākās ar vienu Džungārijas kāmi. Mums jau reiz tāds bija, atkal sagribējās mazu dzīvībiņu mājās, kuru var samīļot, kura nav skaļa un neprasa milzīgu kopšanu. Nospriedu, ka pie reizes jaunākajam dēlam Kristapam tā būtu laba mācība, kā ir par kādu ikdienā rūpēties. 

Taču kādudien kāmju meitene izmuka no būra un pazuda. Lai Kristaps neko nenojaustu un neraudātu, steigā nopirkām otru, nepainteresējoties par dzimumu. Puika vai meitene kāmjiem var atšķirt tikai plikiem un maziņiem. Puisīšiem attiecīgajā vietā redzamas divas mazas bumbiņas. Kad kāmji ir pieauguši, nemaz neļauj sevi griezt ar vēderu uz augšu un ilgi pētīt. 

Pēc kādas nedēļas no kaut kurienes izlīda un pie mums atgriezās kāmene. Tā abi kāmji apmēram piecpadsmit dienas pavadīja divatā un tad sākās lielā jautrība. Kāmenei piedzima deviņi bērni! Izšķīru laimīgo ģimeni: tēvam viens būra stāvs, bet mātei ar bērniem – otrs. Interneta diskusijās izlasīju, ka tas jādara, lai tēviņš netraucētu mātei un mazuļiem, turklāt nevēlējos vēl vienu ģimenes pieaugumu.

Vienīgo eju starp stāviem aiztaisījām ar metāla restīti, tomēr pēc laika tēvs ielauzās mātes daļā. Jūs nevarat iedomāties, cik tievi viņi spēj izstiepties, kad grib kaut kur ielīst! Te nu atspēkošu daudzviet rakstīto, ka kāmju tēvs saviem bērniem kož. Gluži otrādi – viņš rūpējas par tiem! Tētis stiepa kāmēnus atpakaļ migā, kad tie līda ārā, un sildīja viņus, saritinājies blakus. Brīžiem pat nevarēju atšķirt, kurš no abiem pie mazajiem ir, jo mamma savu reizi iemanījās pamukt uz tēva stāvu, lai mazliet atpūstos no prasīgajiem zīdējiem. 

Mazuļus atdevām gribētājiem, bet pēc dienas vai divām mūs gaidīja pārsteigums – jauns kāmēnu birums! Šoreiz bija 12 gabali. Kāmju tēvs neizturēja un aizlaidās, bet kāmenei atkal sadzima bērni. Vairs pat neskaitīju, cik. Sapratu, ka tas nekad nebeigsies. Kāmju tēvs varēja kuru katru brīdi atgriezties, jo savvaļā viņi apbrīnojami labi prot izdzīvot, turklāt bija risks, ka atvases sāks vairoties savā starpā. Bail pat iedomāties, cik daudz mazuļu tad sarastos. Saliku visus kastē un aizvedu uz zooveikalu. 

Iespējams, būtu rīkojusies citādi, taču man tūliņ bija jādodas peļņā uz Somiju, Kristaps vasaru pavadīja Anglijā pie māsas. Nebija neviena, kas vēlētos par tādu kāmju baru rūpēties. Veikala darbinieki bija saprotoši un labprāt pieņēma kuplo saimi. Starp citu, man ir lielas aizdomas, ka kāmju mamma tobrīd atkal bija grūsna... Pēc stundas, ieejot veikalā saimi apraudzīt, visi bija izlikti tirgošanai par septiņiem eiro gabalā.

Vēlāk atklājās, ka kāmju tēviņš ir pazudis uz neatgriešanos. Bija vasara, durvis vaļā, kaķi staigāja apkārt… Visticamāk, bija kritis kāda nagos. 

Trakā tieksme vairoties, manuprāt, ir vienīgais kāmju mīnuss. Pie trīs metieniem, proti, aptuveni 30 maziem kāmīšiem, tiku 2,5 mēnešu laikā. Citādi kāmjiem ir tikai labas īpašības – klusi un mīlīgi, var ņemt rokās, vismaz mūsējie neviens nekoda. Viņi ēd speciālo kāmju barību, būris nesmird, protams, ja to regulāri tīra.
Tagad gan esmu nolēmusi kādu laiku no kāmīšiem atturēties. Ja ņemšu, tad tikai vienu.”