Kāpēc suns ēd izkārnījumus?

Mēslu ēšanu dēvē par kaprofāgiju, un tā suņu vidū ir diezgan izplatīta. 

"Mans suns arī jaunībā ēda savus izkārnījumus. Ne lamāšana, ne kaunināšana, ne žagars, kas savu reizi tika likts lietā, nelīdzēja. Pieaugot kāre pēc kakām pārgāja pati no sevis."

"Mūsu suns vairākas reizes ir pieķerts šādā grēka darbā. Nemaz nav iespējams nepieķert, jo mūsējais ne tikai ēd mēslus, bet arī vārtās tajos. Smaka ir neaprakstāma. Pasaku viņam, ko es par šo visu domāju, kārtīgi nokauninu, izskatās, ka viņš jūtas vainīgs – noliec galvu, pieplok zemei, nodur acis..., bet nākamajā reizē ēd atkal. Sunim jau pieci gadi."

"Cik man ir bijuši suņuki, visi kucēna vecumā ir ēduši mēslus, paticis arī izvārtīties tajos. Labā ziņa ir tāda, ka līdz gada vecumam tas parasti pāriet. Ja ne, iespējams, dzīvniekam ir kādu minerālvielu deficīts."

"Mums arī bija šāda problēma. Vetārsts izskaidroja, ka suņiem vienkārši ir citāda garšas izjūta, tāpēc viņiem garšo mēsli. Citkārt viņi ēd izkārnījumus, jo tie satur gremošanas fermentus, kuru viņiem trūkst. Mēs savai kucītei devām cilvēkiem domātās "Mezym forte" tabletes. Lai mute nesmirdētu, mazgāju viņai zobus ar speciāli suņiem paredzētu zobu pastu."

Izrādās, iemesli, kādēļ suņi ēd izkārnījumus, var būt dažādi.

Izrādās, mēslu ēšana uzskatāma par normālu suņa uzvedību, īpaši kucēna vecumā. Viņi tā dara, jo ar muti izzina pasauli un vēlas izmēģināt kaut ko jaunu. Lai cik dīvaini tas neliktos, čupiņas atrašana un nogaršošana mazajiem ziķeriem sagādā lielu prieku. Ja kucēnam iepatīkas fekāliju garša vai arī viņš secina, ka, tos ēdot, var pievērst sev saimnieka uzmanību, sākotnējais eksperiments bieži vien kļūst par ieradumu. Līdz ar to daļa suņu gluži vienkārši izaug no šīs uzvedības, turpretī citi turpina to arī pieaugušā vecumā.

Visiem zināms, ka suņi labprāt ēd maitu. Daudzi četrkājainie draugi, tikuši pie gaļas gabala vai kaula, to nevis uzreiz apēd, bet aprok zemē, lai sāk pūt – maltīte ar izteiksmīgu "aromātu" viņiem labāk iet pie dūšas. Turklāt ēdiena garša suņiem nav tik svarīga kā cilvēkiem, jo viņiem ir daudz mazāk garšas kārpiņu. Tā kā viņu garšas izjūta nav tik niansēta, ēdiena smaržai un konsistencei ir daudz lielāka nozīme, līdz ar to izkārnījumi ir maltīte suņa gaumē.

Varbūt esat redzējuši, ka suņu mātes instinktīvi ar mēli mazgā savus mazuļus tīrus, tā attīrot arī no izkārnījumiem. Pateicoties tam, kucēni un vide ap viņiem tiek uzturēta tīra.
Arī citu sugu ekskrementu ēšana tiek uzskatīta par normālu uzvedību.

Suns, kurš cieš no bada vai nesaņem pilnvērtīgu uzturu, parasti ēd visu, ko spēj atrast. Daži suņi, kaut arī tiek labi baroti, ir izsalkuši visu laiku (tā var būt gan slimības pazīme, gan vienkārši suņa personības iezīme). Daudzi suņi ir pilnīgi apsēsti ar pārtiku un apēdīs jebko, kas, viņuprāt, garšo labi. Diemžēl daļai suņu gardas šķiet arī fekālijas. Daudzi cilvēki uzskata, ka suņi ēd izkārnījumus, kad viņiem kaut kā trūkst uzturā. Tomēr veterinārārsti apgalvo, ka ne vienmēr tā ir.

Ir slimības, kas var pamudināt suni ēst fekālijas. Dažu kaišu simptomi ir neremdināma apetīte un nepiemērotu lietu ēšana. Jebkura slimība, kas maina garšas sajūtas vai ožu, var radīt sunim vēlmi ēst izkārnījumus. Ja sunim šī nelāgā ieraduma iepriekš nav bijis, piepeša koprofāgija ir nopietns iemesls, lai atrādītu mīluli veterinārārstam.

Piedzīvojot milzīgu stresu, suns var sākt ēst savus izkārnījumus. Tas viņam kalpo kā savdabīgs mehānisms sevis nomierināšanai. Taču, ja suns ticis sodīts par nokārtošanos nepiemērotā vietā vai citu darbību, kas saistīta ar fēcēm, viņam sods var asociēties ar izkārnījumu klātbūtni. Tos apēdot, viņš aizvāc "pierādījumus", lai izvairītos no soda.

Citu sugu pārstāvju, tostarp mājlopu un cilvēku, izkārnījumi satur ne vien barības vielas, bet arī fermentus, kas ir vajadzīgi suņa gremošanas sistēmai. Reizēm suņi ēd citu dzīvnieku un cilvēku fēces, jo viņiem trūkst gremošanas fermentu.

Ja suns notiesā paša fekālijas, viņam īpašas briesmas nedraud. Tomēr ar baktērijām un parazītiem, kas ir izkārnījumos, no suņa mutes vai siekalām var inficēties cilvēks vai cits dzīvnieks. Ja nespējat atturēt savu suni no mēslu ēšanas, pārliecinieties, ka nomazgājat rokas ikreiz pēc tam, kad bijusi saskare ar suņa muti vai siekalām. 

Ja suns ēd cita dzīvnieka – īpaši suņa vai kaķa – fekālijas, ir risks, ka līdz ar tiem viņš uzņems zarnu parazītu oliņas vai nelabvēlīgas baktērijas, kas var izraisīt kādu slimību. Ja suns ēd citu dzīvnieku izkārnījumus, viņam regulāri jāveic fekāliju analīze un attārpošana.

Ja esat pārliecinājušies, ka kaprofāgijas cēlonis nav medicīniska problēma, varat mēģināt izskaust šādu uzvedību. Tā kā suns dziļākajā būtībā izkārnījumus uztver kā patīkamu balvu, viņam būs grūti apstāties. 

Pirmkārt un galvenokārt, pārliecinieties, ka jūsu pagalms ir brīvs no dzīvnieku mēsliem, ikreiz savāciet sava suņa izkārnījumus, tikko viņš ir nokārtojies. 

Ja jūsu mīlulis ir no tiem, kuri cenšas apēst savus mēslus uzreiz pēc nokārtošanās vai tās laikā, jums jābūt īpaši modram, lai tas nenotiktu. Turiet suni pavadā, kad viņš nokārto savas dabiskās vajadzības. Ja viņš sāk lūkoties fēču virzienā, acumirklī mēģiniet pievērst viņa uzmanību sev, runājot ar viņu. Varat izmantot komandas "Mierā!", "Skaties uz mani!" vai "Neaiztiec!" Apbalvojiet viņu ar kādu našķi, uzslavu vai samīļošanu, ja ir paklausījis, pirms tam nekavējoties savācot un izmetot izkārnījumus. 

Otrs veids, kā novērst koprofāgiju, ir pievienot suņa uzturam speciālas tabletes vai pulverīšus, pēc kuru uzņemšanas izkārnījumi viņam vairs nešķitīs garšīgi. Šie produkti gan neiedarbojas uz visiem suņiem, taču droši pamēģiniet – tie ir nekaitīgi (protams, ja jūsu sunim nav alerģija pret kādu no produkta sastāvdaļām). Izvēlieties produktu, kas ir paredzēts suņiem. 

 
Ja sunim trūkst gremošanas fermentu, viņa uzturs ir jābagātina ar produktiem, kas satur daudz fermentu, piemēram, ananāsiem, ķirbjiem vai kabačiem.

Avoti: 

* www.dogs.about.com
* Brūss Fogls. "101 jautājums, ko suns uzdod cilvēkam" (Artava).