Burmas kaķis – rotaļīgs kompanjons līdz mūža galam

Rakstiņi Burmas kaķi noskatījuši suņu un kaķu izstādē Ķīpsalā. "Ieraudzīju šīs šķirnes minci un iemīlējos no pirmā acu skatiena. Piegāju pie saimnieces, kārtīgi izprašņāju un sapratu – jā, tas ir īstais! Tas gan bija mūsu kaķa tētis. Līdz savam kaķītim mums bija kāds laiciņš jāpagaida," atceras Kristīne. 

Kā runčuks tika pie tik interesanta vārda? "Mums ar vīru sapņu vieta ir Parīze. Kad turp aizbraucām, protams, apmeklējām slaveno Eifeļa torni. Atgriezušies Latvijā, vēl labu laiku dzīvojām Francijas galvaspilsētā baudītajās romantiskajās emocijās. Tieši tad mūsu rokās nonāca šis burvīgais kaķis, kuru citādi nemaz nevarējām nosaukt kā vien par Eifeli. Vienmēr viņu samīļojot, domājam par mūsu sapņu vietu Parīzi, kur noteikti atgriezīsimies vēl un vēl."

Uzvedas līdzīgi sunim

"Burmietis atšķiras no citiem kaķiem ar to, ka lielākoties ir aktīvs, nevis pasīvs un snauduļojošs. Viņš gandrīz visu dienu burtiski seko saimniekiem pa pēdām. Kā mazs suņuks, nevis kaķis! Eifelis pat ēd kopā ar mums. Kaut viņam trauciņā jau ir iebērta barība, pagaida, kamēr virtuvē sanākam mēs visi un tikai tad ēd. Viņš guļ pie mums gultā, ieritinājies zem segas.

Viņš ļoti labi sajūt cilvēka noskaņojumu. Grūtos dzīves brīžos intuitīvi ierāpjas klēpī un nomierina – kaut ko savā kaķa valodā pasaka un nolaiza vaigu, roku vai kāju, paužot mīlestību un atbalstu. Viņš neprasa lielas rūpes, bet vienkārši ir ar mums kā pilnvērtīgs ģimenes loceklis un tas ir tik neizsakāmi jauki. Mēs mīlam Eifeli un jūtam, ka viņš mīl mūs," stāsta šarmantā runčuka saimniece. 

Burmas šķirnes kaķi ir lieliski bērnu draugi, jo paši ir mūžīgie bērni. Rakstiņu ģimenē aug divas meitas – Leila (8 gadi) un Luīze (2 gadi). Eifelis, lai gan jau sasniedzis brieduma gadus, ar meitenēm rotaļājas un dauzās kā mazs kaķēns. Kad viņam pamet bumbiņu, skrien pakaļ un atnes zobos gluži kā suns. 

Saprotams, ka mazi bērni reizēm piemirst, ka mājdzīvnieks nav rotaļlieta, bet gan dzīva radība, kas spēj izjust stresu, sāpes un bailes. Ko Eifelis dara, kad mazās pārkāpj robežas? "Ir gadījies, ka palaiž nadziņus, bet nekad meitenes nav saskrāpējis īpaši stipri. Eifelis, viegli iecērtot ar ķepu, šķiet, tikai brīdina – stop, nu ir par traku! Ar lielo meitu Eifelim kašķa nav bijis jau sen un nu jau arī mazā sākusi saprast, ko nedrīkst darīt, lai no kaķa nenorautos. Tikko redzu briestam domstarpības, iejaucos. Pamācu gan meitu, gan kaķi. Ja runcis ir redzami sakaitināts, stingrākā balsī pasaku "Eifeli!" un viņš momentā nomierinās," savas audzināšanas metodes atklāj Kristīne.

Ziņkārīgs piedzīvojumu meklētājs

Jautāta, vai Burmas kaķim ir arī kāda negatīva īpašība, Kristīne labu brīdi domā un tad saka: "Varbūt vienīgi viņa milzīgā ziņkārība reizēm ir mīnuss. Kā ierauga vaļā ārdurvis, momentā izšmauc pa tām un dodas ekspedīcijā. Mēs skrienam, meklējam un saucam, bet viņš nerādās, it kā gaisā būtu izkūpējis. Reizēm viņam patīk paslēpties un vērot satrauktos saimniekus no malas. Tādu reižu bijis daudz un, šķiet, šajā ziņā Eifelis ir nelabojams."

Reiz runcis izspruka ārā, kad Kristīnes vīrs Ainis vēlu vakarā iznesa atkritumu spaini... "No rīta nevarēju saprast, kāpēc mincis man neguļ virs galvas, kā ierasts. Jā, jā, tā viņš dara! (Smejas.) Pēcāk brīnījos, kāpēc viņš neskrien pie savas barības bļodiņas. Kad sapratām, ka Eifeļa nekur dzīvoklī nav, bijām panikā. Ātri atskārtām, kurā brīdī varējis izlavīties pa durvīm. Izskrēju kāpņu telpā, saucu – nekā! Tad nāca lejā kaimiņiene un apjautājās, vai tas kaķis, kurš augšstāvā, stūrī saritinājies mazā kamoliņā, žēli ņaud, gadījumā nav mūsējais. Fiksi skrēju augšā – jā, tas bija Eifelis! Muļķis tāds, protams, bija laimīgs, ka beidzot varēja tikt mājās. Reiz vasarā bijām paņēmuši Eifeli uz laukiem un šis, protams, iemanījās aizlaisties. Nevarējām sasaukt visu dienu, līdz pašā nakts melnumā pats iznāca no krūmiem, jo, redz, sagribējās ēst," smejoties atceras Kristīne. 

Sākumā gan Eifelis Rakstiņu ģimenei sagādājis lielas raizes, jo grauzis visus vadus, kam ticis klāt. Kristīnes mobilā telefona lādētāja vadu runča asie zobi pārcirtuši tik bieži, ka pēc kārtējās līmēšanas ar izolācijas lenti tas palicis vien knapi pārdesmit centimetru garš. Palaidni mēģinājuši vest pie prāta gan ar vārdiskiem brāzieniem, gan kādu reizi – pērienu, taču vadi kaķu puikam bijuši teju kā nepārvarama atkarība. Pēc laika Rakstiņi ievērojuši, ka Eifelis vados tikai atstāj zobu pēdas, taču vairs tos nepārgrauž. Sapriecājušies, ka pamazām kāre uz vadiem pāriet. 

"Tomēr Eifelis vēl nespēja pavisam atvadīties no šī netikuma. Pēc kārtējā incidenta Ainis viņam bļodiņā barības vietā ieritināja sagrauztus vadus. Varbūt sakritība, taču kopš tās reizes Eifelis pie vadiem vairs nav skāries," stāsta Kristīne. 

 "Eifelis ir ļoti rotaļīgs, ziņkārīgs, runīgs un mīļš. Jā, arī liels blēņdaris, taču tieši tas mums viņā visvairāk patīk! Tā kā paši esam ļoti aktīvi, tad dzīvnieks ar šādu raksturu ir mums ideāli piemērots. Ar Eifeli nekad nav garlaicīgi!"

Burmieši ir vidēja lieluma kaķi ar spēcīgu, muskuļotu ķermeni. 

Atšķirībā no daudziem Austrumu izcelsmes jeb orientālajiem kaķiem Burmas minča galva nav ķīļveida, bet gan izteikti apaļa ar platu pieri, spēcīgu zodu un piepildītiem vaigiem. 

Kaut arī Burmas kaķi nav īpaši lieli, tie ir diezgan smagi un jokojot pat tiek salīdzināti ar ķieģeli, kas ievīstīts zīdā. Kaķu puikas sver 5,4–6,8, bet meitenes 3,1–4 kilogramus. 

Burmas kaķiem ir ļoti izteiksmīgas acis, kuru krāsa variē no dzintardzeltenas līdz pat vara oranžai ar zilganzaļu vai zaļganu nokrāsu.

Burmas kaķa vizītkarte ir viņa īsais, gludais un spīdīgais apmatojums, kas ir maigs kā zīds. Kažociņš var būt dažādās krāsās, piemēram, sabuļa krāsas jeb tumši brūns, šokolādes brūns, šampanieša krāsas vai zilganpelēks. 

Daļa Burmas šķirnes pārstāvju kažoka krāsojuma ziņā atgādina Siāmas kaķi, jo purniņš, kājas un aste ir tumšāki par pārējo ķermeni. Tas nav brīnums, jo Burmas kaķī tiešām rit arī siāmieša asinis. Siāmas kaķi gan uzreiz var atšķirt pēc spicāka purniņa.

Burmas kaķi ir ļoti rotaļīgi un aktīvi līdz mūža galam. Turklāt viņi ir ilgdzīvotāji, kas visbiežāk sasniedz 18–20 gadu vecumu. 

Burmas kaķus salīdzina ar labradoriem, jo viņi ļoti pieķeras saimniekam un aktīvi piedalās ģimenes dzīvē. Viegli iemācās pienest saimnieka mestas papīra bumbiņas gluži kā suns – kociņu.

Jārēķinās, ka Burmas kaķis nav no ķepaiņiem, kas lielāko dienas daļu laiski guļ. Viņam nepieciešamas aktivitātes un pietiekama saimnieka uzmanība. Kad tās pietrūkst, Burmas mincis visbiežāk par sevi atgādina, sekojot pa pēdām un skaļi ņaudot.

Burmas kaķēna cena svārstās no 200 līdz 600 eiro.

Burmas šķirne ir radīta 20. gadsimta sākumā Amerikas Savienotajās Valstīs, krustojot Siāmas kaķi ar kādas citas šķirnes pārstāvi. 

1930. gadā pensionēts jūras spēku virsnieks un praktizējošs psihiatrs Džozefs Tomsons no Birmas (tagadējā Mjanma) atveda uz Sanfrancisko (ASV) brūnu kaķeni, kurai bija devis vārdu Wong Mau. 

Daudzi tā laika audzētāji kaķeni uzskatīja par neparastu, tumšu siāmieti, taču Tomsons tam nepiekrita. Viņaprāt, no Birmas atceļojusī kaķene krasi atšķīrās no Siāmas kaķa. 

Aicinot talkā vairākus ģenētikas speciālistus, viņam izdevās pierādīt savu taisnību. Vēlāk Tomsons sakrustoja kaķeni ar Siāmas šķirnes runci, jo Amerikā nebija atrodams Wong Mau līdzīgs kaķis. Siāmieti sauca Tai Mau, un viņš bija atvests no Taizemes.

Šī pāra pēcnācēji bija aizsākums Burmas šķirnei.