'Nakts putns' un aktīvists kāmis  (1)

“Man kāmīti sešpadsmitajā dzimšanas dienā uzdāvināja draudzenes. Tas bija patīkams pārsteigumus, jo vienmēr biju gribējusi kādu dzīvnieciņu, bet mamma iebilda. Viņš bija ruds ar baltu pavēderi, zodu un kājiņām. Kāmītis tika pie vārda Stefans par godu vienam no maniem mūzikas elkiem – grupas “Placebo” basģitāristam Stefanam Olsdālam. Savukārt uzvārdu Pūkainais ieguva, jo viņš tāds vienkārši bija. Uz vecumu palika vēl pūkaināks,” stāsta Laura Kirmuška.

„Ļoti amizanti izskatījās, kā viņš skrēja, smieklīgi kustoties garajām spalvām uz pēcpuses. Sapirku viņam visu, ko vien kārtīgam kāmītim vajag: būrīti, ratiņu, kur izlocīt kājas, un nelielu kastīti – midziņu, kur paslēpties. Par spīti tam viņš ik vakaru centās izgrauzties ārā no būra. Tas izpaudās tā, ka viņš neatlaidīgi grauza būra restes. Reizēm izlaidu viņu no būra, lai paskraida pa istabu, un tas viņam tiešām patika.

Tajos brīžos skrēja bez mitas un par viņa brīvsoli bija viegli aizmirst, jo viņš pārvietojās klusi un nemanāmi pa istabas stūriem. Reiz atklājās, ka pamanījies sagrauzt aizkarus. Citā reizē ieraudzīju, ka viņš taisījis migu zem televizora galda un dīvāna kastē. Bija tur savilcis gan sagrauzto aizkaru izgrauzumus, gan kaut kādas barības paliekas.

Saka, ka kāmīšiem neesot augstuma izjūtas, jo viņi ir stepju dzīvnieki. Viņi ļoti jāuzmana, lai nenokrīt no liela augstuma, jo var salauzt savus trauslos kauliņus. Manējais pēc pāris kritieniem saprata, kas ir augstums, un, piemēram, pa galdu staigāja ļoti uzmanīgi, burtiski pieplacis tā virsmai.

Kāmjiem nav nepieciešama īpaša kopšana. Būris gan bija jātīra samērā bieži – vismaz pāris reizes nedēļā, citādi veidojās ļoti ass, nepatīkams aromāts, ko pēc tam grūti nomazgāt.

Stefanam pirku speciālos barības maisījums kāmīšiem, kur iekšā bija dažādas sēklas un graudi. Reizēm nopirku viņam medus kociņus, kas taisīti no sēkliņām. Tos iekāru būra griestos, lai Pūkainais var kāpelēt un grauzt. Šad un tad devu viņam burkānus un kāpostu lapas.

Stefanam īsti nepatika dzīvoties pa rokām. Viņam galvenais bija skriet un taisīt migas. Tas laikam tāpēc, ka viņš bija tēviņš, jo mātītes esot mīļākas. Tā nu viņš pie manis nodzīvoja līdz 3,5 gadiem, kas kāmīšiem esot daudz.

Ja jārunā par kāmju mīnusiem, tad lielākais noteikti ir lielā aktivitāte naktī, kas reizēm traucēja gulēt. Vēl kā mīnusu varētu bilst īso dzīves ilgumu. Lielākais pluss – kaut arī mazs izmērā, kāmis tomēr ir dzīvnieciņš mājās, papildu prieka avots, kura izdarības vērot ir ļoti interesanti.

Vēl pozitīvi ir tas, ka kāmji neprasa lielas izmaksas un ir ļoti tīrīgi, jo nokārtojas būrī vienā un tajā pašā vietā, kā arī paši sevi kārtīgi sakopj.”

Mazi un prāvi pūkaiņi

Kāmji atkarībā no sugas ir mazi vai samērā lieli grauzēji. Vismazākais ir Roborovska kāmis, kura ķermeņa garums, kad tas ir pieaudzis, ir vien 4,5–5 cm, bet svars 20–25 g. Savukārt lielākais ir Eiropas kāmis, kuru dēvē arī par parasto kāmi. Tā ķermeņa garums var sasniegt pat 35 cm, bet svars puskilogramu.

Kāmjiem ir kompakta ķermeņa uzbūve, mazas austiņas, īsas kājas, platas pēdas un īsas, druknas astītes.

Sastopami gan īsspalvaini, gan garspalvaini dzīvnieciņi. Tie ir ļoti dažādās krāsās: balti, melni, pelēki, krēmkrāsas, smilškrāsas, rudi, brūni un raibi. Dažu sugu kāmjiem, piemēram, Ķīnas pundurkāmim un Krievijas baltajam pundurkāmim, uz muguras ir šaura tumša svītra no galvas līdz pat astei.

Kāmjiem ir īpaši, labi attīstīti vaigu maisiņi, kuros tie savāc, īslaicīgi uzglabā un transportē uz krātuvēm barību. Kāmja vaigu āda spēj spēcīgi izstiepties.

No labaratorijas zvēriņa par mīļdzīvnieku

Kāmju kā mājdzīvnieku vēsture nav sena. No visām sugām pirmais tika piejaucēts Sīrijas zeltainais kāmis, kurš līdz pat šodienai popularitātes ziņā stāv uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena. Nav brīnums, jo šīs sugas grauzēji salīdzinājumā ar citiem esot apveltīti ar vismaigāko raksturu un spēj pieķerties savam barotājam un rotaļu biedram.

Sīrijas kāmju sugu 1839. gadā atklāja un aprakstīja angļu zoologs Džordžs Voterhauzens. Par tā dzimteni tiek uzskatītas Centrālāzijas stepes. Tomēr gandrīz simts gadus šī suga nepiesaistīja īpašu interesi, līdz kādam entuziastam radās jautājums – vai šādi grauzēji vēl vispār eksistē?

Vienubrīd suga pat tika uzskatīta par izmirušu, taču 1930. gadā Jeruzālemes universitātes profesoram Arahoni izdevās uziet nelielu zeltaino kāmju koloniju. Šis vīrs savā laboratorijā izmitināja trīs grauzējus. Dzīvnieki tur savā nodabā dzīvoja un vairojās, taču kalpoja vien kā pierādījums tam, ka suga nav izmirusi.

Dažus gadus vēlāk citiem zinātniekiem radās ideja kāmjus izmantot kā laboratorijas dzīvniekus dažādiem eksperimentiem. Par mājas mīluļiem Sīrijas kāmji kļuva tikai pēc Otrā pasaules kara. Vispirms mazie zvēriņi iekaroja cilvēku sirdis Amerikā, bet vēlāk arī Eiropā.

Sākotnēji zeltainā kāmja apmatojums bija tikai ruds, taču selekcijas ceļā tika iegūti arī kāmji ar raibu, krēmkrāsas, melnu, zilu un pelēku kažociņu, kā arī albīni.

Kāmīši "uzdzīvo" naktī

Kāmji pēc dabas ir vientuļnieki, kuri savvaļā dzīvo sazarotā pazemes alu sistēmā, kur noglabā ievērojamus pārtikas krājumus ziemai. Piemēram, Eiropas kāmis savās pazemes krātuvēs savāc līdz pat 90 kilogramus sēklu un graudu.

Kāmji ir ļoti patstāvīgi un grūti pieradināmi dzīvnieciņi. Pat ja izdodas viņu pieradināt dzīvoties pa rokām, līdzko radīsies iespēja „aizdesot” brīvībā, viņš to izmantos.

Svarīgi zināt, ka kāmji ir nakts dzīvnieki, kuri kļūst aktīvi vakarpusē, kad sāk krēslot. Dienas lielāko daļu tie kā savvaļā, tā nebrīvē pavada guļot.

Ja mēģināsiet mainīt kāmja režīmu, riskējat saskarties ar viņa agresiju. Ja kāmītis guļ, nevajadzētu viņu mēģināt izvilkt no migas un pamodināt. Viņam noteikti nebūs vēlmes spēlēties. Iedomājieties, kā jūs justos, ja jūs kāds nakts vidū, kad miegs vissaldākais un dziļākais, piepeši izrautu no gultas un aicinātu, piemēram, uzspēlēt bumbu? Droši vien nebūtu īpaši laimīgs. Ja to mēģināsiet darīt, tad, ļoti iespējams, ka dzīvnieks jums kodīs.

Taču, ja ik vakaru vēlu pārrodaties no darba, kāmītis ir ideāls mājdzīvnieks, jo „ietrāpīsiet” tieši viņa aktivitātes periodā, kad dzīvnieciņš būs priecīgā noskaņojumā un gatavs rotaļām. Turklāt pa dienu nebūs jāpārdzīvo, vai viņam vienam mājās nav garlaicīgi, jo kāmis gluži vienkārši čučēs.

Kāmji ir aktīvi dzīvnieki, kuri daudz kustas, diennaktī savvaļā noskrienot apmēram 20 km. Jārēķinās, ka visa lielā rosība sākas vakarpusē – kāmis labprāt joņo speciālajā ritentiņā un aktīvi grauž barību.

Saīsinoties dienai un pazeminoties gaisa temperatūrai līdz aptuveni 10°C, kāmji dodas gulēt. Tā nav tipiska ziemas guļa, jo kāmis ik pa laikam – tas ir, aptuveni reizi nedēļā – pamostas, lai apmeklētu savu pārtikas krājumu noliktavu un tualetes vietu. Kļūstot siltākam, viņš sāk nomodā pavadīt aizvien ilgāku laiku.

Lai piepeši nekļūtu par daudzbērnu kāmju ģimenes saimnieku, jāņem vērā, ka, dzīvojot vienā būrī, kāmji var ļoti ātri tikt pie kupla pēcnācēju skaita. Gadā tiem ir 2–4 mazuļu metieni. Grūtniecība ilgst 2–3 nedēļas. Ikreiz piedzimst 1–18 kaili, akli mazuļi. Tie dzimumbriedumu sasniedz jau 6–8 nedēļu vecumā.

Vajadzīgs būris ar "atrakcijām"

Kāmim nepieciešams izturīgs, 25 x 25 x 20 cm liels metāla stiepļu krātiņš. Var turēt arī stikla terārijā, kas nosegts ar stiepļu režģa vāku, lai dzīvnieks netiktu ārā. Citus materiālus, īpaši koku, tie ātri vien sagrauž.

Kāmi nav ieteicams laist ārā no krātiņa brīvi pastaigāties, jo pastāv liels risks, ka zvēriņš aizbēgs, kļūs mežonīgs vai ies bojā. Taču kāmis pēc dabas ir aktīvs dzīvnieks, tādēļ krātiņā ļoti vēlams ievietot riteni skriešanai, kā arī dažādas kāpnītes un citus priekšmetus kāpelēšanai.

Kāmjiem ļoti patīk mājiņas, kur tas dienas laikā paslēpjas un snauž. Tādu var izgatavot arī pats – pat no puķu poda lauskas. Koka mājiņām nebūs ilgs mūžs kāmja aso zobu dēļ. Vispiemērotākie pakaiši būrī ir skaidas. Mēdz izmantot arī sienu, lupatiņas un papīrus. Kāmji ir tīrīgi dzīvnieki, kas nokārtojas vienā vietā. Regulāri tīrot krātiņu, neizplatīsies specifiskais aromāts.

Kāmju ēdienkarte pamatā sastāv no graudiem, sēklām un zaļumiem. Vislabāk grauzējus barot ar zooveikalos nopērkamām speciālajām barībām, jo pašu gatavotie maisījumi var nesaturēt visas dzīvniekam nepieciešamās vielas. Bez sausās barības kāmim vēlams dot šķiedrvielām bagātu barību – dārzeņus, augļus, vasarā arī āboliņu un pienenes (rudenī gan pienenes nedrīkst dot, jo to lapas kļūst rūgtas un indīgas).

Kāmjiem nepieciešamas arī dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, proti, mazliet gaļas un zivju, bet vēl labāk palutināt tos ar dzīvo barību – kukaiņiem.

Dabiskos apstākļos kāmji praktiski nedzer ūdeni, jo nepieciešamo šķidruma daudzumu uzņem ar sulīgo zaļbarību. Nebrīvē turētiem dzīvniekiem ūdeni var nedot tikai tādā gadījumā, ja tiem regulāri nodrošina sulīgo barību. Ja to dod tikai periodiski, būrītī jāievieto piekarama dzirdinātava.

Kāmji tāpat kā savvaļā, arī dzīvojot būrītī, ir apsēsti ar barības krājumu veidošanu, tādēļ to mājokļos jāveic regulāras revīzijas, konfiscējot iekrāto, īpaši produktus, kas ātri bojājas. Ja tas netiek darīts, nav jābrīnās, ja kādā brīdī dzīvoklī sāk izplatīties nelāga smaka.

Visbīstamākā ir "slapjās astes slimība"

Kāmji ir samērā veselīgi dzīvnieki, tomēr, neskatoties uz to, viņu dabiskais dzīves ilgums ir vien 2–3 gadi.

Nezinot, ka kāmis labprātāk dzīvo viens, tos bieži tur bariņā. Tad būrī visbiežāk augstu vilni sit meksikāņu ziepju operu cienīgas nesaskaņas un kautiņi. Kostajās brūces nereti iekļūst infekcija, un, ja zvēriņu neārstē, tas pat var aiziet bojā.

Ja kāmjiem dod nepiemērotus produktus, piemēram, lipīgus saldumus, šokolādi vai sieru, viņiem var attīstīties vaigu maisu iekaisums. Šādos gadījumos veterinārārsts vaigu maisus izvērš uz āru, tīra un dezinficē.
Kāmji ir veikli kāpelētāji, taču, krītot pat no salīdzinoši neliela augstuma uz cieta pamata, tie var gūt nopietnas traumas, tostarp kaulu lūzumus, un pat nomirt.

Garspalvainajiem kāmjiem kuņģī nereti veidojas apmatojuma kamoliņi. Lai no tā izvairītos, kāmja uzturā jāiekļauj šķiedrvielām bagāta barība, pateicoties kurai, kāmja gremošanas sistēma pašattīrās.

Kāmjiem diezgan bieži piemetas tā dēvētā “slapjās astes slimība” – ūdeņaina caureja, kuru izraisa baktērijas. Tā ir nopietna slimība, kas biežāk skar jaunus, kā arī novārdzinātus un nepareizi koptus dzīvniekus. Kaites ārstēšana ir sarežģīta, izmanto antibakteriālus līdzekļus, tomēr diezgan bieži šī slimība beidzas letāli.

Iegādājoties kāmīti jāpievērš uzmanība, vai nav šīs slimības pazīmju – slapja pakaļgala, ūdeņainu, reizēm pat asiņainu izkārnījumu.

Kāmjiem mēdz būt arī dažādas ādas slimības, piemēram, dermatīts, audzēji, granulomas, tādēļ, pērkot dzīvnieciņu, jāraugās, lai tā kažociņš ir gluds, bez kailiem laukumiņiem.

Jāņem vērā, ka kāmju tēviņiem uz sāniem atrodas īpaši dziedzeri, ar kuru izdalīto sekrētu tie iezīmē teritoriju. Šo dziedzeru tumšās pigmentācijas dēļ tos reizēm kļūdaini notur par ādas slimību.