Labradors - universāls suns, kurš savaldzinās jebkuru  (1)

Pērn Silva Kronberga (32 gadi) beidzot piepildīja savu bērnības sapni – kļuva par saimnieci labradoru kucītei. Pašlaik viņas mīlulei Sārai ir vien deviņi mēneši, taču viņa jau paguvusi "ar visām četrām ielīst sirdī" visiem, pat Silvas vīram, kurš diezgan ilgi iebilda pret suņa iegādi.

- Kāpēc izvēlējies tieši šīs šķirnes suni? Varbūt ir īpašs stāsts, kā suns pie Tevis nonāca?

Silva: "Labradors jau no skolas laikiem man bijis liels sapnis. Vienmēr no visas sirds esmu vēlējusies tieši gaišu labradoru meiteni. Beidzu studijas, apprecējos un pārcēlos uz dzīvi Jūrmalā, turklāt privātmājā – labākus apstākļus sunim nemaz nevar vēlēties! Diemžēl vīra lielais "Nē!" lika man gaidīt desmit garus gadus, līdz beidzot tiku pie sava sapņu suņa.

Pa šo laiku daudzkārt skatījos sludinājumos, kur piedāvā labradorus, papriecājos par šiem skaistuļiem bildēs un atkal un atkal mēģināju pierunāt vīru suni iegādāties. Reiz pat panācu to, ka aizbraucām vienu kucēnu apskatīties, tomēr viss velti. Galvenais vīra atteikuma iemesls bija bailes, ka suns viscaur izdemolēs un apgrauzīs māju. Labradori nav piemēroti pastāvīgai dzīvošanai ārā, vismaz ziemā noteikti ne. Vīram nepatika, ka suns daudz laika pavadīs dzīvojamās telpās.

Beigu galā gan viss atrisinājās, un nu Sāra ir visas ģimenes mīlule. Laikam vīram vienkārši apnika mana neatlaidība un radās vēlme, lai viņu beidzot lieku mierā, tādēļ beidzot piekrita suni iegādāties. Līdz šim viņam ne reizi nav bijis iemesla sacīt: "Es taču tev teicu, ka suns radīs postījumus!" Šis ir stāsts, kad sākotnēji lielākais pretinieks kļūst par lielāko dzīvnieka mīļotāju. Vienīgais, par ko vīrs ir mazliet papukstējis, ir Sāras saraktās bedres pagalmā."

- Varbūt ir īpašs stāsts par vārda izvēli?

Kad kucēns jau bija rezervēts, šis vārds pats pie mums atnāca, visai ģimenei braucot mašīnā. Sākumā gribēju nosaukt par Olīviju, taču nonācu pie secinājuma, ka beigās būs Olīve. Iedomājos, ka pa visu rajonu būs jāsauc: "Olīve, Olīve!" Izklausītos diezgan smieklīgi.

- Kāda Sāra ir pēc rakstura? Ar ko īpaša uz citu suņu fona?

Viņa ir ļoti draudzīga, mīlīga un gudra, bet to par jums noteikti teiktu visi labradoru saimnieki. Kaut Sārai ir vien deviņi mēneši, jau tagad var redzēt viņas milzīgo uzticību, jo vienmēr nāk līdzi un apguļas blakus, kur atrodas saimnieks. Kad gatavoju ēst, Sāra grozās virtuvē, kad strādāju ar datoru, viņa ir kabinetā, bet vakarā kopā ar visu ģimeni skatās televizoru, apgūlusies pie dīvāna.

Labradori, arī mūsu skaistā Sāra, savaldzina ar savu mīlīgo ārieni. Ne velti tieši šīs šķirnes suņi ir redzami tik daudzās reklāmās un teju uz visiem suņu barību un rotaļlietu iepakojumiem. Sāras mīļākās nodarbes ir tikt laukā un teju visur iebāzt savu lielo, mīlīgo degunteli, apskriet teritoriju, draudzīgi sasveicināties ar visiem garāmgājējiem, padzenāt tukšu ūdens bļodu pa bruģi tā, kas skan pa visu rajonu, un jozt pakaļ bumbiņai.

Ļoti gaidām siltu laiku, kad varēsim viņu vest peldēties, jo, kā zināms, labradoriem starp pirkstu spilventiņiem ir peldplēves, tādēļ viņi ir izcili peldētāji. Sārai ir ļoti paveicies, ka mums ļoti tuvu ir Lielupe.

Sāra ļoti mīl cilvēkus, arī bērnus. Mazākā meita (5 gadi) ar viņu ļoti daudz spēlējas, katru vakaru, ja tā var teikt, mīca Sāru pa grīdu. Viņa ļaujas, neprotestē, pat gluži pretēji – pati uzprasās, lai mazā ar viņu rotaļājas. Pienes savu mantu meitiņai un piebaksta ar degunu, it kā sakot, skat, ko es tev atnesu, paspēlējies ar mani! Kad mazā mantu aizsviež, Sāra priecīga skrien pakaļ.

- Kas ir tas, par ko Sāru visvairāk mīli?

Protams, par izcilo labradoru skatienu – skumjāk paraudzīties laikam vairs nav iespējams! Tādēļ tā vien gribas viņu mīļot un mīļot.

- Vai labradoriem ir kādas sliktās īpašības?

Nekādus lielos trūkumus nevaru nosaukt, ja nu vienīgi tas, ka labradoriem kā jau vairākumam šķirnes suņu biežāk pielīp visādas slimības. Arī Sāra šajā ziemā jau paspēja saķert klepu. Viens vetārsts teica, ka bijusi angīna, otrs – suņu gripa.

Lai cik dīvaini tas neizklausītos, devām antibiotikas un pēc tam homeopātiskus līdzekļus, jo viņai attīstījās komplikācija – trahejas iekaisums. Visu laiku atrija siekalas, sprauslāja, rīstījās, bija skaidrs, ka ir liels diskomforts un kaut kas ar kaklu īsti nav labi. Nu jau lielā slimošana sen aiz muguras, Sāra ir vesela.

- Ar ko viņu parasti baro? Kādus našķus dod?

Izvēlējāmies barot ar profesionālo sauso barību, papildus dodam tikai vājpiena biezpienu – stipriem kauliem! Kā našķus, protams, dodam tā dēvētos cukurkaulus – lielos liellopa vai cūkas kaulus, nekādā gadījumā – vistas, kas var sašķīst šķembās un savainot kuņģa un zarnu traktu. Par labu darbiņu – komandu izpildīšanu – Sāra tiek pie speciālajiem suņu kārumiņiem.

- Vai šīs šķirnes suņiem vajadzīga īpaša kopšana?

Nē, jo spalva ir gluda un samērā īsa. Vetārsts vienīgi piekodināja, ka jāpievērš uzmanība austiņām, jo tās ir noļukušas, tādēļ ir lielāks risks, ka var veidoties iekaisums. Vienkārši jāskatās, lai nav netīras. Tagad Sāra sākusi rakties pa melnzemi, iebāžot galvu teju līdz pašam kurmim, tādēļ austiņas rūpīgi uzpasējam.

- Varbūt nāk prātā kāds kuriozs, kas gadījies ar Sāru?

Labradori ir milzīgi rīmas, kuri apēdīs jebko, tiešām jebko. Reiz garāžā bijām novietojuši speciālo loksni ar peļu līmi, uz kuras izkārtojām siera un speķa gabaliņus, lai grauzēji nāk mieloties un pielīp. Tā nu noķērām vienu lielu, baltu peli – Sāru! Tobrīd gan biju nobažījusies, vai līmei nav klāt inde. Par laimi – nē, peles iet bojā, jo nespēj tikt prom no lipekļa.

- Kas jāņem vērā, ja cilvēks apsver iespēju iegādāties šīs šķirnes suni? Vai tāds der jebkuram?

Manuprāt, labradori ir šķirne, kas tiešām der jebkuram – gan ģimenēm ar bērniem, gan aktīviem jauniem cilvēkiem. Domāju, arī senioriem viņi var būt labi sabiedrotie, jo nav suņi atsperes. Tā dēvēju mazos, aktīvos terjerus, kuri ne mirkli nespēj nostāvēt mierā, kaut skrien ap savu asi uz vietas.

Teritorija, kur izskrieties, protams, jebkuram sunim nāk par labu, taču, manuprāt, labradors arī dzīvoklī spētu labi iedzīvoties, jo visa aktīvā skriešana un dauzīšanas notiek, kas dodamies laukā. Istabā Sāra ir mierīga un pārsvarā laiski guļ, lai gan ir vēl kucēna vecumā.

- Vai Sārai bijušas kādas veselības problēmas?

Sārai līdz šim ir bijis tikai klepus, ko jau minēju, taču ar vīru esam izpētījuši, ka labradoru saimniekiem jāpievērš pastiprināta uzmanība savu četrkājaino draugu kauliem un locītavām, kas ir šo suņu vājā vieta. Kucēna vecumā, kamēr locītavas un kauli vēl nav nostiprinājušies, tos nedrīkst pārslogot, piemēram, pašā sākumā nevarējām doties ļoti garās pastaigās.

Labs nirējs un cilvēka palīgs kopš senatnes

Labradoras retrīvera šķirnes rašanos saista ar Sentdžonsas suņiem, kuri dzīvojuši Kanādas salā Ņūfaundlendā. Šie suņi bija attīstījušies ilgā laika posmā, sākot ar 16. gadsimtu, kad no Lielbritānijas, Īrijas un Portugāles salā ieradās zvejnieki un pirmie kolonisti, atvezdami līdzi savus darba suņus. Šie suņi palīdzēja zvejniekiem izvilkt no ūdens tīklus, pienesa zivis, ķēra no tīkliem izkritušas zivis, vilka arī nelielas laivas, kā arī pārnēsāja starp laivām tauvas. Viņiem paticis atrasties ūdenī, teicami peldējuši un niruši un tiem bija izveidojies ūdensnecaurlaidīgs kažoks – abas šīs iezīmes ir raksturīgas arī labradoriem. Sākot ar 17. gadsimta nogali, Pūlas ostu Anglijā ar Ņūfaundlendu vienoja labi attīstīti tirdzniecības sakari.

18. gadsimta sākumā zvejnieki Anglijas ostas pilsētā sāka pārdot arī Sentdžonsas suņus. Augstās cenas dēļ tos varēja iegādāties tikai bagātie angļu aristokrāti. Sākot ar 19. gadsimta sākumu, jauno šķirni prasmīgi attīstīja un savās suņu audzētavās audzēja Beklū hercogi un Mālmsberi grāfi. Šķirnes attīstīšana Anglijā sakrita ar tās izzušanu Ņūfaundlendā, ko izraisīja augstie nodokļi un suņu piederības tiesību aizliegums. Sentdžonsas suņu šķirne izzuda 20. gadsimtā.

Nosaukumu "labradors" izdomāja angļi, kuri savā uztverē nepareizi saistīja Labradoras pussalu un Ņūfaundlendu, abas dēvējot par Labradoru. Cita versija vēstī, ka vārds "labradors", iespējams, ir cēlies no portugāļu vārda "lavrador", kas nozīmē "strādnieks" vai "darba", jo Sentdžonsas suņi patiešām bija "darba suņi".

No krēmkrāsas līdz melnam

Labradors ir stiprs, masīvs un pievilcīgs suns. Vīriešu dzimtes pārstāvja augums skaustā ir 56–57, bet kuces 54–56 cm. Labradora krūšu daļa ir plata un spēcīgi veidota.

Labradoram ir īss, biezs, blīvs kažoks bez viļņojuma ar siltu, mitrumnecaurlaidīgu pavilnu. Tas var būt dzeltens (no gaišas krēmkrāsas līdz lapsas rūsganajam), melns, šokolādes brūns vai tumši sarkanbrūns. Ausis ir nelielas, nokarenas, galvai piegulošas.

Labradoriem ir savdabīga, vidēji gara aste, kas pamatnē ir ļoti resna, bet pakāpeniski klūst tievāka un beidzas ar smailu galu. To mēdz salīdzināt ar ūdra asti.

Šīs šķirnes suņiem ir ne pārāk lielas, taču izteiksmīgas, gudras un laipnas acis brūnā vai riekstu krāsā, kuras reti kuru atstāj vienaldzīgu.

Uzvedības ziņā paraugsuns

Labradors ir teju "paraugsuns" - draudzīgs, labsirdīgs, gudrs, sabiedrisks, sirsnīgs, pakļāvīgs, jutīgs un uzticīgs saimniekam. Lai arī pusaudža vecumā ir draiskulīgs, pieaugot šīs šķirnes suns ir nosvērts un paklausīgs. Gudrais un apķērīgais labradors viegli padodas apmācībai, visu jauno apgūst ātri, turklāt viņam ļoti patīk strādāt saimnieka labā.

Labradors ir īsts cilvēka draugs, tādēļ pret bērniem ir ļoti iejūtīgs, maigs un pacietīgs. Viņš rej, lai pavēstītu saimniekam, ka ieraudzījis svešinieku, taču, to sastopot aci pret aci, izturas draudzīgi un mierīgi, nevis agresīvi. Parasti labi saprotas arī ar saviem sugas brāļiem un citiem mājdzīvniekiem.

Labradoram ir izcila oža, tādēļ šo suni izmanto kriminālistikā – narkotiku un sprāgstvielu meklēšanai. Viņš var būt arī lielisks medību suns.

Kopšana nav sarežģīta

Labradora apmatojumu uzturēt kārtībā nav sarežģīti, jo tas ir īss un blīvs, pat sliktu laikapstākļu ietekmē nesaveļas. Vislabāk, ja suni reizi nedēļā izsukā. Apmatojuma maiņas periodā to darīt vēlams biežāk, lai palīdzētu sunim atbrīvoties no vecās, izkritušās spalvas.

Jāuzmanās no iedzimtām kaitēm

Labradoriem visai bieži mēdz būt dažādas iedzimtas slimības, no kurām izplatītākās ir gūžu displāzija jeb gūžu locītavu deformācija un progresējoša tīklenes atrofija.

Vienīgais veids, kā pasargāt sevi no riska iegūt savā īpašumā suni ar sliktu "gēnu komplektu", ir iegādāties kucēnu ar dokumentiem. Tā ir garantija, ka suņa senčiem vairākās paaudzēs iedzimtu slimību nav bijis, jo pretējā gadījumā viņiem neizsniegtu sertifikātu kā vaislas dzīvniekiem. Lai to saņemtu, sunim jāiziet nopietnas veselības pārbaudes, tostarp displāzijas testu.

Varat lūgt audzētājam parādīt kucēna vecāku veselības pārbaužu dokumentus. Ideālā variantā locītavu displāzijas testā gūžas locītavām ir A pakāpe (displāzijas nav) un elkoņa locītavām 0 pakāpe (displāzijas nav). 2–3 mēnešu vecumā, kad mazais labradors dodas uz jaunajām mājām, gūžas locītavas displāziju parasti neredz, simptomi parādās vēlāk. Suņiem bez iedzimtas predispozīcijas uz šo slimību tā nevar izveidoties. Jāņem vērā, ja sunim šī problēma ir bijusi vāji izteikta, viņam tiek ļauts radīt pēcnācējus.

Labradora dzīves ilgums parasti ir 12–14 gadu.

Izmantotā literatūra:

* Temzina Pikerela. "Suņa gars. Ilustrēta vēsture" (Apgāds "Zvaigzne ABC", 2014);
* Estere Ferhūfa-Ferhallena "Suņi. Enciklopēdija" (Apgāds "Zvaigzne ABC", 2014)