Sīvs kautiņš ar negaidītām beigām - kā pitbulterjers Maiks saķērās ar 'vilku'

"Mūsu iepriekšējais suns bija pitbulterjers. Vispirms gribu uzsvērt – uzskats, ka šie suņi ir briesmīgi rīkļu rāvēji, ir pilnīgi aplams. Pret cilvēkiem, turklāt gan savējiem, gan svešiem, mūsu Maiks vienmēr bijis maiguma un sirsnības iemiesojums. Atzīšos, reizēm man pat bija dusmas, ka viņš, ieraugot katru pretimnācēju, luncina asti, lokās un priecīgi smilkst kā tāds mazs mīļsunītis," stāsta Maija.

"Goda vārds, daudzi pūdeļi un toiterjeri ir krietni niknāki. Arī pret sugas brāļiem bija draudzīgs ar nosacījumu, ja tie izturējās draudzīgi pret viņu. Ja kāds suns sāka rūkt vai metās virsū, Maiks žēlastību nepazina. Cīnījās, kamēr nolika otru suni uz lāpstiņām. Kad tas padevīgi pacēla ķepas kā baltu padošanās karodziņu, Maiks acumirklī atslāba un atkāpās. Protams, suni vienmēr vedu pastaigāties pavadā, lai kautiņš nebūtu iespējams. Diemžēl ne visi suņu īpašnieki bija tikpat apzinīgi. Reiz Maikam uzklupa vācu aitu suns. Rāvu savu suni prom, bet "vilks" atkal un atkal nāca virsū un uzbruka. Beidzās ar to, ka Maiks viņam ieķērās ausī un nelaida vaļā. 

Kliedzu, mēģināju noraut viņu nost ar spēku – viss velti, žoklis bija sakrampējies tik cieši kā skrūvspīles. Arī vilka saimniece, kura piesteidzās krietni vēlāk, bija bezspēcīga. Redzot, ka no "vilka" auss, sāk tecēt asinis, biju pilnīgā izmisumā, nezināju, ko darīt. Piepeši mums blakus piestāja BMW ar tumšiem stikliem. Izkāpa divas dāmas ārkārtīgi īsos bruncīšos, lakādas zābakos uz augstiem papēžiem, ar ļoti spilgtu meikapu. Viņas vairākkārt biju manījusi... stāvam uz Pērnavas ielas. Pasaulē senākā aroda pārstāves. Viņām sekoja plecīgs, izteikti nemīlīga paskata tēvainis ar skūtu galvu. Izsecināju, ka suteners. Lielām acīm skatījos, kā trijotne mums tuvojas, nezinot, ko gaidīt. 

Vīrietis strauji pienāca suņiem un, tikko pieskārās Maikam pie skausta, suns acumirklī palaida vaļā "vilka" ausi. Tas smilkstēdams pamuka prom. Bīstamā izskata tēvainis sirsnīgi uzsmaidīja un devās prom. Biju tik apjukusi par notikušo, ka knapi izstostīju: "Liels paldies!" Viņš pamāja ar roku, trijotne sasēdās mašīnā un spolējot aizbrauca. Nekad nevar zināt, kas grūtā brīdī tev atnāks palīgā... Pēc tam ilgi domāju, kā šim vīrietim varēja izdoties tik viegli izšķirt suņus. Šķiet, dzīvnieki ļoti labi jūt cilvēka emocijas. Es biju pārbijusies un satraukta, nezināju, ko ķert un ko grābt, bet šis vīrietis pienāca strauji un pārliecināti, kā izskatījās, nejūtot ne mazāko nedrošību."

Vai arī Tev ir interesants stāsts par savu mājas mīluli? Pastāsti par to arī mums! Sūti savu stāstu uz e-pastu mansdraugs@delfi.lv, atceries pievienot arī stāsta galvenā varoņa foto, un ļauj mums visiem pasmaidīt!