Zilacainais skaistulis Siāmas kaķis  (1)

Siāmas kaķis mūsu ģimenē nonāca diezgan interesantā veidā. Tas notika aptuveni pirms pieciem gadiem, kad nesen biju iepazinusies ar savu dzīvesbiedru un viņš man mācīja makšķerēt. Sākām ar vieglāku lomu – mailītēm. Tās noķert tiešām nebija liela māksla, jo upīte no mazajām zivtelēm mudžēja vien. Saķertās ikreiz vedām sētas kaķiem, kuri tām acumirklī kāri uzklupa un pavisam drīz vairs nepalika nevienas.

Kamēr no augšstāva loga neizdzirdējām "Sveiki!", nemaz nenojautām, ka uz mūsu labo darbu visu laiku noraudzījusies kaimiņiene. Viņas dēla Siāmas kaķu pārim esot piedzimuši kaķēni, kuri meklē gādīgus saimniekus, un mēs, viņasprāt, būtu tieši laikā.

Apjautājāmies, cik viņš grib par kaķēnu. "Simbolisku summu – 10 latus!" Nobrīnījos, ka tik maz, jo kopš bērnības man Siāmas kaķis bija šķitis kaķu kaķis, ārkārtīgi valdzināja viņa debeszilās acis un interesantais kažoka krāsojums. Viņam galvenais esot kaķēniem atrast labus saimniekus, nevis nopelnīt, kaimiņiene paskaidroja. Daudz neprātojām, jo šķita, ka Siāmas kaķis mums ir teju vai likteņa sūtīts.

Drīz vien mūsu mājās ienāca mazs siāmietis. Nosaucām viņu par Puiku, bet vēlāk nez kāpēc iegājās vienkārši Minnītis.

Mūsu Minnītim allaž vajag būt uzmanības un notikumu centrā! Tagad gan viņš ir pieaudzis runcis un kļuvis nedaudz pastāvīgāks, tomēr joprojām ļoti alkst saimnieku uzmanības. Ja viņam tās pietrūkst, noteikti izdomās, kā to dabūt. Dienās, kad strādāju mājās un esmu iegrimusi datora ekrānā, Minnītis ik pa laikam kā raķete pārskrien klaviatūrai tieši man acu priekšā, it kā sakot: "Hei, esmu te, paskaties uz mani!" Nākas vien paglaudīt un aprunāties, citādi liek lietā jaudīgākas metodes, piemēram, sāk trīt nagus pret dīvānu, labi zinādams, ka man tas nepatīk un es acumirklī pievērsīšu viņam uzmanību...

Siāmietis atgādina suņuku arī tādā ziņā, ka viņam ļoti patīk nēsāt zobos striķīšus, kurpju šņores un mazas bumbiņas. Kad viņam pamet kādu no minētajiem priekšmetiem, jož pakaļ un lepni atnes zobos, noliekot saimniekam priekšā gluži kā medījumu.

Interesanti, ka Minnītis absolūti nebaidās no suņiem. Iepriekšējā dzīvesvietā bieži ienāca kaimiņiene ar savu Vesthailendas balto terjeru. Abi lēkšoja, spriņģoja un kūleņoja pa istabu kā labi draugi. Tagadējā dzīvesvietā Minnītim ir krietni lielāks draugs – balta samojedu kucīte, ar kuru abi saostās un rotaļājas gluži kā sugas brāļi.

Minnītis ir mājas kaķis un ārā dodas vien šad tad vasarā kopā ar kādu no mums. Vedam viņu siksniņā. Šajā ziņā gan viņš ir tipisks kaķis, jo iet tikai tur, kur pašam tīk. Tikko vēlies viņu pavilkt sev vēlamā virzienā, nogāžas zemē gluži kā beigts un nekust ne no vietas. Pēc tam lepni pieceļas un aizvelk saimnieku sev vēlamā virzienā.

Visā visumā Minnītis ir ļoti mīlīgs un sirsnīgs kaķis. Mīl dot bučas un kādu brīdi pagulēt klēpī. Sākumā naktis vadīja mūsu gultā, bieži vien saritinājies kādam no mums virs galvas gluži kā mīksta un ļoti silta cepure. Taču, kad piedzima meitiņa, manas attiecības ar siāmieti mazliet sašķobījās. Kad atvedām mazo mājās un abus iepazīstinājām, Minnītis uzmeta spalvu un rūca, izskatoties pēc maza briesmoņa – tādu savu mūžam mīlīgo kaķi vēl nekad nebiju redzējusi, tādēļ pārbijos ne pa jokam.

Nezināju, ko no viņa var sagaidīt, tādēļ sākumā visu laiku tramīgi uzpasēju, lai viņš, nedod dies, neielec pie meitiņas gultā. Vēlāk, konsultējoties ar zoopsiholoģi, izpratu kaķa uzvedību. Kūkuma uzmešana un briesmīgā rūkšana bija aizsargreakcija, jo nabaga dzīvnieks pirmo reizi dzīvē redzēja zīdaini, kurš viņam likās nesaprotams un biedējošs radījums, no kura var sagaidīt sazin ko. Tā gan nav tipiska siāmiešu pazīme, droši vien līdzīga pirmā reakcija būtu gandrīz jebkuram mājdzīvniekam.

Tagad gan siāmietis ar meitu jau sen ir saraduši un kļuvuši par labākajiem draugiem. Pat reizēs, kad mazā (2,5 gadi) savā lielajā mīlestībā apskauj viņu pārāk cieši, Minnītis to pacietīgi iztur. Retu reizi ir kā brīdinot iesitis meitai ar ķepu, taču nekad nav izlaidis nagus – skrāpējumi nepaliek. Jāsaka gan, ka viņu draudzību no sākta gala uzraudzīju, sekojot, lai viens otram nejauši nenodara pāri, aizrādot un pamācot, kad meita piemirsa, ka Minnītis ir dzīva būtne, nevis rotaļlieta.

Mūsu Siāmas kaķa vienīgais mīnuss ir ļoti kaprīzais kuņģītis. Viņu nevar barot ar kuru katru barību. No lielveikalos nopērkamajām var dot tikai dažas, jo no lielākās tiesas vemj. Taču, ja atrod kaķim piemērotu barību un to arī visu laiku dod, problēmām nevajadzētu rasties. Minnītim visu laiku pērku profesionālo sauso barību zooveikalā. Esmu atradusi divas, kuras viņam ir piemērotas un labi garšo, pārmaiņus dodu te vienu, te otru. Dažreiz palutinu ar labiem kaķiem domātiem konserviem.

Minnīša kuņģītis bija pamatīgi sastreikojies arī laikā, kad mūsu ģimenē ienāca bērns. Veterinārārsts paskaidroja, ka viņam ir gastrīts (kuņģa iekaisums) un nervu pamata. Kaķis ļoti pārdzīvoja, ka, rūpējoties par meitiņu, esam viņu mazliet atstājuši novārtā, un signalizēja par to ar fiziskiem simptomiem – vemšanu un dzīvesprieka zudumu. Tas arī ir viegli saprotams, jo sākotnēji Minnītis mums bija gandrīz kā pirmais bērns, kuram pāri pārēm tika nedalīta uzmanība. Protams, ņēmām kaķa vajadzības vērā, cenšoties viņam pievērsties biežāk, paspēlējoties ar viņu. 

Pašiem mums Minnītis šķiet – kaķis kā jau kaķis, jo esam pie viņa elegantās ārienes pieraduši. Taču visi, kas atbrauc ciemos, vienmēr sajūsminās, cik viņš ir skaists. Izbrīna arī tas, ka, ierodoties ciemiņiem, kurus viņš redz pirmo reizi, kaķis nekur nemūk un neslēpjas, bet nāk klāt un glaužas, nepaiet ilgs laiks, līdz jau iekārtojas klēpī, murrā un sapņainu skatienu veras acīs. Tas viss izskatās pēc savdabīgas rotaļas, ko varētu nodēvēt par svešinieka savaldzināšanu.

Minnītis lieliski apzinās savu šarmu. Tikai vienreiz, kad pie dzīvesbiedra ieradās kolēģis, divi metri bez galvas, plats kā skapis, un paņēma kaķi rokās, Minnītis sāka rūkt. Droši vien kaķi vienkārši bija apmulsinājis kolēģa raženais augums. Ne viens vien ciemiņš, ejot prom, ir sērīgi nopūties: "Dosiet mums šo burvīgo kaķi līdzi?!" Pirmā protestētāja parasti ir meita: "Nē, nē, Mimmītis ir mans!"

Kaķis no Taizemes karaļnama

Šīs šķirnes saknes meklējamas Siāmas – tagadējās Taizemes – karaļnamā. Ir uzskats, ka uz turieni siāmieši atceļojuši no Ēģiptes, taču tas nav skaidri zināms. Siāmā šie kaķi bija saistīti ar bagātāko vai valdošo šķiru, kā arī svētajiem tempļiem, bieži vien tos tā arī sauca – par "Siāmas karaliskajiem kaķiem".

Par šiem kaķiem ir daudz leģendu. Uzskatīja, ka siāmieši iemiesoja sevī aizsaulē aizgājušo karaliskās ģimenes locekļu dvēseles, kamēr tie atradās ceļā uz nākamo pasauli. Pēc kāda karaliskās ģimenes pārstāvja nāves tika izraudzīts īpašs Siāmas kaķis, kurš uzņemtu nelaiķa garu sevī, un pēc tam tika nosūtīts uz kādu templi, kur mūku sabiedrībā pavadīja atlikušo mūžu. Tur kaķi saņēma tikai vislabāko ēdienu un tika ļoti augsti godāti tiem piedēvēto pārdabisko spēju dēļ. Domā, ka siāmieši kalpojuši arī kā tempļu sargi, ar skaļo ņaudēšanu brīdinot mūkus par svešinieka tuvošanos.

Karaliskā Siāmas kaķa zādzība no valdnieka galma tika sodīta ar nāvi.

Šai šķirnei selekcijas ceļā ir izveidojušies divi paveidi – tradicionālais un modernais Siāmas kaķis, kuru vizuālās atšķirības ir viegli pamanāmas. Tradicionālais siāmietis ir masīvāks un robustāks, bet modernais – ar slaidu, salīdzinoši garu ķermeni un tievām ekstremitātēm. Viņa ausis ir ievērojami lielākas, bet purniņš – šaurāks un garāks nekā tradicionālajam siāmietim.

Ir dažādas versijas, kā radās modernais siāmietis. Daži apgalvo, ka tradicionālie siāmieši bija kļuvuši tik populāri un plaši izplatīti, ka kaķēnu cenas kļuva ļoti zemas, tādēļ audzētāji bija ieinteresēti selekcijas ceļā izveidot atšķirīgākus un eksotiskākus īpatņus. Citi uzskata, ka tas attīstījās, jo slaidāki un izsmalcinātāki šķirnes pārstāvji vienkārši tika vērtēti kā daudz skaistāki, tādēļ tika pāroti savā starpā. Visticamāk, patiesība ir kaut kur pa vidu.

Lai sekotu modes tendencēm, šķirnes standarti tika pārrakstīti vairākas reizes, veicinot virzīšanos uz mazākiem, tievākiem un pagarinātākiem ķermeņiem, lai arī šie kaķi parasti dzīvoja īsāku un mazāk veselīgu mūžu nekā to tradicionālie priekšteči.

Pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā tradicionālie siāmieši sāka strauji zaudēt savu popularitāti un viņus pat kādu laiku pārtrauca izrādīt izstādēs, jo tiesneši un skatītāji priekšroku deva modernajam siāmietim.

Tikai 1986. gadā tradicionālais siāmietis atgriezās kaķu izstādēs. Viņu glāba šīs šķirnes patiesie cienītāji, kas, neskatoties uz modes tendencēm, turpināja audzēt šo siāmiešu tipu. Daudzi modernā siāmieša audzētāji, nepārzinot šķirnes vēsturi, pat uzskatīja, ka tradicionālais siāmietis ir nekvalitatīvāks šķirnes īpatnis, lai gan tas patiesībā ir šķirnes aizsākums. Lai glābtu izzūdošo vēsturisko siāmieti, 20. gadsimta beigās tradicionālā siāmieša audzētāji apvienojās un sāka sponsorēt izstādes, kur varēja tos izstādīt. Laika gaitā tradicionālais siāmietim izdevās atgūt savu popularitāti, jo daudzi novērtē oriģinālo asins līniju veselīgumu un ilgmūžību. Taču arī modernajam Siāmas kaķim viņa elegantās, smalkās ķermeņa uzbūves dēļ ir daudz cienītāju.

Patīk būt uzmanības centrā

Siāmas kaķi ir personības, kuru harizma plūst pāri malām. Viņi ir ārkārtīgi gudri, draudzīgi, ziņkārīgi un bezbailīgi. Viņiem patīk cilvēka klātbūtne un atrašanās uzmanības centrā.

Siāmieši ir aktīvi kaķi, un ienesīs dzīvību jebkurā mājā. Tādēļ šīs šķirnes pārstāvji ir piemēroti tikai tiem saimniekiem, kuri katru dienu var atļauties kaķim pievērst gana daudz uzmanības un veltīt laiku rotaļām ar viņu.

Šie kaķi ir ļoti sabiedriski un "runīgi", turklāt nereti ņaud skaļi un ilgstoši. "Runātīgums" siāmietim var būt vairāk vai mazak izteikts.

Siāmas kaķi ļoti pieķeras saviem saimniekiem un nejūtas labi, ja tiek atstāti vieni. Viņi ir gatavi iesaistīties ikvienā rotaļā, tajā skaitā aizmestas rotaļlietas atnešanā.

Kad rotaļas beigušās, nekas siāmieti neiepriecinās vairāk kā likšanās uz auss mājas vissiltākajā un ērtākajā vietā, kas bieži izrādās saimnieka klēpis.

Ja agrīnā vecumā siāmieti iepazīstina ar citiem mājdzīvniekiem, tas vēlāk viegli iedraudzējas gan ar citiem kaķiem, gan suņiem. Savukārt, ja siāmietis mazotnē ir pieradis būt viens, tas vēlāk ir ļoti greizsirdīgs uz citiem dzīvniekiem, kas tam atņem saimnieka uzmanību.

Siāmietim patīk draudzēties

Siāmas kaķa īsais apmatojums neprasa īpašu kopšanu. Šarmantais skaistulis lieliski prot sevi apkopt pats. Tomēr, ja savu reizi sasukāsiet dzīvnieka kažociņu, viņš to novērtēs kā patīkamu uzmanības apliecinājumu.

Lai arī siāmietis lieliski var dzīvot viens pats, viņš noteikti priecāsies par rotaļu biedru (kaķi vai nelielu suni), kas ievērojami atvieglos aizņemtu cilvēku rūpes par kaķa izklaidēšanu. Vispiemērotākie partneri viņam ir siāmieši un citu orientālo šķirņu kaķi.

Tā kā siāmietis ir aktīvs kaķis, nevis snauduļotājs, viņam noteikti jāsarūpē rotaļlietas un nagu asināmais dēlītis.

Modernie Siāmas kaķi ir slimīgāki un dzīvo īsāku mūžu (10 – 12 gadus), kamēr tradicionālie siāmieši var sasniegt arī 20 gadu vecumu.

Izmantotā literatūra:

Temzina Pikerela. "Kaķa grācija. Ilustrēta vēsture." Zvaigzne ABC