Akita-inu - suns no sirdi plosošās filmas par Hačiko

- Kāpēc izvēlējies tieši šīs šķirnes suni? Varbūt ir īpašs stāsts, kā tas pie tevis nonāca?

Ērika: "Pirms pieciem gadiem nomira mūsu iepriekšējais suns – taksītis Pifs, kuru ļoti mīlējām un kurš nodzīvoja piecpadsmit gadus. Bijām nolēmuši, ka kādu laiku suni neiegādāsimies, tomēr tas aizvien biežāk tika pieminēts mūsu sarunās. Bijām vienisprātis: būtu labi atkal mājās sajust dzīvību, jautrību...

Jaunākā meita teica, ka viņai neomulīgi vienai atrasties lielajā mājā, tāpēc kādu dienu viņa mani nosēdināja pie datora, atvēra suņu sludinājumu lapu un lika izvēlēties.

Sludinājumi sākās ar burtu "A", un šķirne "akita" bija vai nu pirmā, vai otrā sarakstā. Kad ieraudzīju akitas bildes, teicu, ka gribu šo suni un nevienu citu. Tam piekrita arī pārējie ģimenes locekļi. Suni braucām "tikai paskatīties" uz Kuldīgu vēlā augusta vakarā, bet, protams, "tikai paskatīšanās" beidzās ar to, ka mājās vedām mazu, mīļu suņu meitenīti.

Kad Meju pirmo reizi ieraudzījām, viņa pirmā no visiem kucēniem metās mums pretī un sāka spēlēties ar vīra kurpju šņorēm. Meja arī bija visneveiklākā no visiem kucēniem, bet – vissabiedriskākā un draudzīgākā."

- Vai filmu par Hačiko noskatījies pirms vai pēc Mejas iegādes un kādas emocijas, pārdomas par šiem suņiem tā izraisīja? Vai Meja rakstura un uzvedības ziņā ir līdzīga Hačiko?

Filmu redzēju pirms Mejas iegādes, bet tas tomēr neietekmēja manu izvēli. Man šī suņu šķirne iepatikās, un tikai tad meita ieminējās – tas taču ir Hačiko!

Interesanti, ka bieži vien uz ielas cilvēki saka: "Re, kur Hačiko!" Daži pat nāk klāt runāties. Viena tantīte pienāca un sajūsmināta teica manam sunim:" Tu pat nevari iedomāties, cik smuks esi!" (Smaida.)

Mejai ar Hačiko noteikti ir līdzība: ja vien viņai ļautu, viņa droši vien arī mūs pavadītu darba gaitās. Reiz bija atstāti vaļā sētas vārtiņi un Meja aizskrēja uz staciju pakaļ jaunākajai meitai. Nācās viņu vest mājās.

Vēl līdzība ir tā, ka arī viņa sasveicinoties lec virsū – ar ķepiņām atspiežas pret krūtīm un ar purniņu "dod buču". Tas gan ne visiem patīk, jo tā var nosmērēt drēbes un mazāku cilvēku pat nogāzt gar zemi. Mēs parasti brīdinām savus ciemiņus un radus, un tos, kuriem lēkšana virsū ļoti nepatīk, paši pasargājam no Mejas. Ir dažādi paņēmieni, kā suni atradināt no lēkšanas virsū, piemēram, pielikt priekšā celi, jo tad lecot viņa ap to nedaudz apdauzās, kas ir drusku sāpīgi, un, protams, vairs negrib lēkt. Grūtāk ir ar "nedrīkst" teikšanu, jo Meja tik ļoti priecājas visus satikt, ka "nedrīkst" vārdu nedzird.

Un, protams, viņa spēlējas ar bumbiņu tāpat kā Hačiko.

- Varbūt ir īpašs stāsts par vārda izvēli?

Vārdu viņai izvēlējāmies gluži kā cilvēku bērniem – sarakstījām uz lapiņas vismaz divdesmit dažādus suņa vārdus, un to, kurš patika visiem, arī izvēlējāmies.

Mūsu suns ir ar ciltsrakstiem, un parasti tiem jau tiek iedots vārds, kuru var mainīt, ja saimnieki vēlas. Suņa iepriekšējais vārds Danna mums ne visai patika.

- Lūdzu, noraksturo savu mīluli? Ar ko viņa īpaša uz citu suņu fona? Kādas ir Mejas mīļākās nodarbes?

Akita ir primitīvo suņu šķirne, kas nozīmē, ka šie suņi jau pēc savas dabas ir ļoti neatkarīgi un grūti padodas dresūrai. Taču man Mejā tieši tas visvairāk patīk, ka viņa ir brīvdomātāja ar augstu pašcieņu.

Varbūt kāds suņu dresētājs teiks: "Kas tas par suni, kurš atļaujas neklausīt saimniekam uz tūlītēju komandu!" Meja to atļaujas, taču mani tas nemaz neuztrauc, jo zinu, ka ar viņu vienmēr visu varēšu sarunāt, tikai pēc dažām minūtēm, nevis tūlīt un tagad. Man nav tik svarīgi, lai mani klausītu uz vārda.

Akitas rej ļoti reti un nekad to nedara bez iemesla. Meja pēc rakstura ir ļoti nosvērta un mierīga.

Šiem suņiem nepieciešamas aktīvas fiziskās nodarbes, garas un ilgas pastaigas, kuru laikā arī saimnieki tiek maksimāli fiziski nodarbināti, ar pavadu rokās skrienot pa kalniem un lejām, krūmiem un gar jūras liedagu. Bieži vien laikā, kad gribas atpūsties, paslinkot, paēst (kaut tikko jau ēsts), suns ir tas, kurš liek mainīt plānus un doties vakara pastaigā. Tādā ziņā Meja ir lielisks palīgs cīņā ar lieko svaru un kūtrumu.

Reiz pēc kādām viesībām mēs ar Meju gājām pastaigāties pat pustrijos naktī. Garajās pastaigās pa rajonu, kurā dzīvoju, esmu iepazinusi vai ikkatru tā kvadrātmetru, atklājusi ielu nosaukumus, par kuru eksistenci man pirms tam nebija ne jausmas, iepazinusies ar tālāko māju kaimiņu suņiem, tuvējā bērnudārza bērniem, tantēm un onkuļiem, kuriem patīk mans suns.

Meja labprāt spelējas ar kaimiņu suni, kurš sagadīšanās pēc arī ir akita, taču amerikāņu, nevis japāņu. Tad nu viņas pat visu dienu spēlējas katra savā sētas pusē – dalās ar mantām, koku zariņiem, virves gabaliņiem, bet ne ar kaulu.

Meja dažkāŗt mēdz palielīties ar savu kaulu, noliekot to otram sunim neaizsniedzamā attālumā, kaitinot to un rejot, ja otrs suns grib kaulu aizsniegt. Bieži vien manā dārzā ir otra suņa mantas un sētas otra pusē – Mejas mantas, proti, bumbas, resnas virves un pīkstošas rotaļlietas.

Kad Meja grib iet ārā, viņa ar zobiem saķer kādu manu drēbes gabalu un sāk raustīt.Tas nozīmē, ka pienācis laiks doties pastaigā. No rītiem Meja mūs modina, klusi pienākot pie gultas. Tad viņa smagi nopūšas, nedaudz pagaida un sāk rīta mazgāšanas procedūru – laiza vai nu kāju, vai roku, kas nu pirmais pagadās "pa ķērienam".

Kad Meja no rīta iziet ārā, viņa, purniņu kustinot, kāri ieelpo apkārtnes gaisu, izstiepj sākumā vienu, pēc tam otru pakaļkāju, tad izstaipoties uzmet kūkumiņu, un dodas rīta pastaigā pa dārzu. Tas izskatās tik smieklīgi un mīļi. Mums mājās ir vēl arī divi kaķi, kas savā starpā šad tad mēdz ķīvēties, un Meja ir tā, kas viņu "kautiņu" izšķir, pieskrienot klāt un uzliekot savu ķepu vienam vai otram kaķim.

- Kas ir tas, par ko savu četrkājaino draudzeni visvairāk mīli?

Par to, ka liekas – viņa saprot cilvēku valodu un ar viņu iespējams sarunāties. Kad ejam pastaigā, vienmēr aprunājamies. Dienās, kad man jāiet uz darbu, Mejai saku: "Es tagad iešu uz darbu, tev jāgaida mājās. Gaidi, mēs drīz nāksim!" Tad viņa tā saprātīgi paskatās, grūti nopūšas un aiziet gulēt savā vietiņā, aiziet "gaidīt". Es viņu mīlu par saprātīgumu.

- Kādas ir japāņu akitu sliktās īpašības, trūkumi?

Tādu ir maz. Dažkārt viņa neklausa, kad pēc pastaigas pa mežu jābrauc mājās. Tad viņa neparko negrib kāpt automašīnā, un reiz pat pusstundu mēs viņu gaidījām un izdomājām visādas viltības, lai ievilinātu mašīnā. Bet turpmāk mēs jau zinājām, kā jārīkojas, un jau iepriekš viņu sagūstījām. (Smejas.)

- Ar ko viņu parasti baro? Kādus našķus dod?

Cenšamies dot pēc iespējas dabiskāku pārtiku: biezpienu, gaļu, kauliņus un olas. Reizi dienā Meja apēd arī porciju "Pro Plan" firmas kombinētās sausās barības. Lai būtu labāka spalva, pietiktu mikroelementu un fermentu, dodam vitamīnus "Canine Plus". Našķi Mejai ir dažādi: kaltēti liellopu subprodukti, zobu kopšanas kociņi un suņu cepumi. Ir lietas, kuras Mejai ļoti garšo, bet kuras viņai nedrīkst dot, piemēram, alus, šampanietis un konfektes. (Smejas.)

- Vai šīs šķirnes suņiem vajadzīga īpaša kopšana? Kāda?

Īpaša kopšana nav nepieciešama. Vienīgi divas reizes gadā akita met spalvu un ir daudz jāķemmē, lai ātrāk notiktu kažoka maiņa. Tad arī katru dienu ar putekļu sūcēju jātīra māja un jāuzmana, lai izejamām drēbēm nav pieķērušās suņa spalvas.

Šīs šķirnes suņiem nav absolūti nekādas smakas, drīzāk viņu kažociņš smaržo! Turklāt šie suņi nekad nesiekalojas.

- Varbūt nāk prātā kāds kuriozs, kas gadījies ar šo skaistuli?

Mans vīrs bieži vien aizmieg pie televizora, un Meja ir ielāgojusi, ka viņam blakus parasti ir šķīvītis ar kādiem našķiem. Tajā brīdī, kad tas netiek uzmanīts, Meja labprāt ar kādu cepumu vai citu kārumu "pacienājas". Tāpat viņa nekad nelaidīs garām iespēju pamieloties no nevērīgi atstātas "Martini" vai šampanieša glāzes, taču, protams, cenšamies tās sunim pieejamā vietā neatstāt.

- Vai Mejai bijušas kādas veselības problēmas?

Nē, nav bijušas.

- Kas cilvēkam jāņem vērā, ja grib iegādāties šīs šķirnes suni? Vai tāds der jebkuram?

Šis suns ir ļoti jāmīl, jārespektē un pret viņu jāizturas kā pret līdzvērtīgu, jo akita-inu ir izteikti intelektuāls suns. Japāņu akitu nedrīkst turēt piesietu ķēdē, jo šīs šķirnes pārstāvji to uztver kā sagūstīšanu un viņiem ļoti nepieciešamas fiziskās aktivitātes! Neieteiktu arī turēt dzīvoklī, jo sunim vajadzīgs plašums un vieta, kur izskrieties.

Lāču mednieks no Japānas

Akitu pirmsākumi meklējami tālā pagātnē, Japānā. Taču mūsdienās šķirne sadalījusies divos apakštipos: Amerikas akita un Japānas akita-inu. Amerikas Kenelklubs abus tipus uzskata par vienas šķirnes variācijām un reģistrē kā akitu, Bet Lielbritānijas Kenelklubs, Starptautiskā Kinoloģiskā federācija un Japānas Kenelklubs abus apakštipus uzskata par atsevišķām šķirnēm.

Akitas šķirnes veidošanās ir cieši saistīta ar Odates pilsētu un apkārtējo lauku apvidu Akitas prefektūrā, kas atrodas Honsju salas ziemeļos. Šajā nomaļajā, kalnainajā apgabalā ir ļoti bargas ziemas. Akitas reģionā dzīvoja daudzi tikai tur izplatīti suņi, kuri bija līdzīgi mūsdienu akitai. Tos sauca par matagi-inu. Tie bija Japānā cēlušies seni špicu suņi ar biezu kažoku, spēcīgu miesasbūvi, saslietām ausīm un gredzenā sagrieztām astēm. Akita-inu priekštečus izmantoja lielu zvēru – lāču, mežacūku un briežu – medībās. Tos apmācīja izsekot, noķert un noturēt medījumu, līdz piesteidzās mednieks. Tie tika augstu vērtēti arī kā sargsuņi, jo matagi-inu bija uzticīgi, mīlēja mājiniekus un pašaizliedzīgi viņus aizstāvēja. Šie suņi Akitas prefektūrā bija ļoti izplatīti, un tos turēja gan augstmaņi, gan zemnieki.

Agrākos laikos akitas piedalījās suņu cīņās, un bagātnieku ģimenes tos audzēja tieši šim nolūkam. Līdz 1870. gadam Odates apkaime bija slavena ar cīņas suņu audzēšanu; uzskatīja, ka suņu cīņas iedvesmo samuraju cīņas garu. Šīs senās nodarbes dēļ akitām daudzās Rietumu zemēs ir ne visai laba reputācija, tomēr mūsdienu akitas ir jauki suņi, kam vairs nav nekādas saistības ar pagātnes grēkiem.

Amerikā ievestie akitas daudzu gadu gaitā sākuši vizuāli atšķirties no saviem japāņu radiniekiem. Amerikas akita ir lielāks un smagnējāks, savukārt Japānas akita-inu izskatās daudz austrumnieciskāks, jo ir smalkāks, mazāks un vairāk līdzinās lapsai.

Akitas šķirne lielu publicitāti ieguva 1932. gadā, kad kādā avīžrakstā bija stāstīts par ļoti uzticīgu akitu vārdā Hačiko. Šis suns bija dzimis Odatē 1923. gadā un piederējis Tokijas Universitātes profesoram Eisaburo Ueno. Viņš bija atvedis Hačiko uz Tokiju jau kucēna vecumā; katru dienu suns gāja uz dzelzceļa staciju sagaidīt savu saimnieku. Kādu dienu 1925. gadā Ueno darbā piemeklēja nāvējošs insults. Hačiko katru dienu turpināja vienā un tajā pašā laikā iet uz staciju un gaidīt saimnieku. Sunim tika atrastas jaunas mājas, bet viņš no tām aizmuka un atkal gaidīja stacijā. Hačiko turpināja to darīt vēl desmit gadus, skumstot par mirušo saimnieku un kļūstot par nācijas varoni. Stacijā 1934. gadā atklāja pieminekli Hačiko, bet nākamajā gadā suns nomira. Uzzinot par to, cilvēki no visas valsts ieradās nolikt ziedus pie šī pieminekļa. 2009. gadā pēc šī notikuma motīviem tika uzņemta filma "Hačiko: suņa stāsts" (2009).

Gan Amerikas akita, gan Japānas akita-inu ir pašaizliedzīgi un uzticīgi suņi. Tie parasti draudzīgi izturas pret bērniem, jo agrākos laikos tos pat izmantoja, lai pieskatītu bērnus, un uzskatīja, ka tie bērnam nes laimi.

Informācija no Temzinas Pikerelas grāmatas "Suņa gars. Ilustrēta vēsture", ko šogad laidis klajā apgāds "Zvaigzne ABC".

Milzis ar kuplu kažoku un acīm kā podziņām

Akita-inu ir liels suns ar spēcīgu miesasbūvi. Suņu puikas skausta augstums ir 66 – 71, bet kuces: 61 – 66 centimetri. Akita-inu ir plats krūškurvis un samērā īss, muskuļots kakls.

Šīs šķirnes pārstāvju kažokam ir taisni, rupji akotmati un bieza, mīksta pavilna. Kažoks var būt dažādās krāsās – balts, pelēcīgs, melns, ruds, krēmkrāsas, arī raibs un svītrains.

Japāņu akitai ir salīdzinoši mazas, tumšbrūnas mandeļveida acis.

Japāņu akitas aste ir liela un kupla, kas virs muguras noliekta uz priekšu, savijoties gredzenā

Lielajam skaistulim ir samērā mazas, stingras trīsstūrveida ausis ar nedaudz noapaļotiem galiem, kuras ir saslietas uz priekšu.

Neatkarīgs brīvdomātājs

Akita-inu ir psihiski līdzsvarots, gudrs, apķērīgs, draudzīgs, mierīgs un nesatricināms.

Sunim nepieciešamas fiziskās aktivitātes. Ja kādudien izlaidīsiet pastaigu, suns var kļūt nemierīgs, jo tam gluži vienkārši nav kur likt kūsājošo enerģiju.

Akita-inu maz rej, bet ir labs sargsuns (tikai ne pie ķēdes!), jo paceļ balsi tikai, ja tiešām ir nopietns iemesls.

Akita-inu ir neatkarīgs suns ar tieksmi dominēt, tādēļ viņa apmācība ir "ciets riekstiņš". Akita inu gluži vienkārši nav no tiem suņiem, kas acumirklī padevīgi izpilda katru saimnieka iegribu. Taču, ja dzīvnieka skolotājs ir pašpārliecināts un konsekvents savās prasībās, suns var iemācīties ļoti daudz. Veiksmes atslēga ir pozitīva atgriezeniskā saite, proti, uzslavas vai gardi apbalvojumi par izpildītām komandām. Dresūra jāsāk jau no mazotnes.

Neatkarīgās dabas dēļ japāņu akita nav labākais variants iesācējiem, taču, ņemot vērā ekspertu padomus, problēmām ar šo suni nevajadzētu rasties arī nepieredzējušam saimniekam.

Šīs šķirnes suņiem piemīt spēcīgs medību instinkts, tādēļ tie nav piemēroti dzīvošanai kopā ar mazākiem mājdzīvniekiem un mājputniem, piemēram, trušiem, vistām un zosīm, jo var likt tos "uz kārā zoba". Nav prāta darbs ļaut sunim brīvi skraidīt pa piemājas pagalmu, ja tas nav norobežots, jo suns var aizmukt un mednieka instinkta vadīts "aplasīt" kaimiņu mājdzīvniekus, arī kaķus.

Jāķemmē "lāčuka" kažociņš

Par japāņu akitu rūpēties ir viegli. Divreiz gadā šis suns īslaicīgi, taču bagātīgi met spalvu. Šajos periodos viņa kažoku vēlams diezgan bieži izķemmēt, lai palīdzētu atbrīvoties no izkritušās spalvas. Biezo kažoku vislabāk izsukāt ar speciālo ķemmi, kurai ir divas metāla zaru rindas. Tāda nopērkama zooveikalos.

Jāuzpasē locītavas

Akita-inu parasti ir veselīgs suns, tomēr visai bieža problēma šīs šķirnes pārstāvjiem ir iedzimta gūžas displāzija, proti, nepareizi veidotas gūžu locītavas, kā dēļ locītavas galviņa var "izslīdēt" no vietas.

Pirms iegādāties kucēnu, vēlams noskaidrot, vai sunīša vecāki ar šo problēmu nav mocījušies. Ja displāzija ir ģenētiski iedzimta, nav teikts, ka tā tiešām attīstīsies, taču ir liela iespēja, ka tā notiks.

Lai tas nenotiktu, jāievēro daži vienkārši priekšnoteikumi, no kuriem vissvarīgākais ir pareiza ēdināšana un nepārbarošana, lai sunim neveidotos liekais svars, kas ir galvenais riska faktors. Tāpat ir svarīgi dzīvnieku, īpaši kucēna vecumā, nepārslogot ar pārmērīgām fiziskajām aktivitātēm, piemēram, skriešanu līdzi divritenim vai citam transportlīdzeklim, kas var veicināt gūžas locītavas "izslīdēšanu no vietas".

Savukārt peldēšana gluži pretēji akitām ir vēlama, jo nostiprina locītavas saturošos muskuļus un saites, taču, atrodoties ūdenī, uz locītavām negulstas dzīvnieka svars.

Akita-inu ir ilgdzīvotājs, un parasti sasniedz 15 gadu vecumu.

Izmantotā literatūra:

* Estere Ferhūfa-Ferhallena. "Suņi. Enciklopēdija." Zvaigzne ABC;
* Temzina Pikerela. "Suņa gars. Ilustrēta vēsture." Zvaigzne ABC