Izstādes apmeklētajiem bija iespēja apskatīt 27 dažādu šķirņu kaķus, tostarp ļoti retu šķirņu pārstāvjus – Kartēzijas un Tajas kaķus, kamrikus, manksus, Kuriļu bobteilus, Ēģiptes mau, regdolus, Ņevas maskarādes kaķus, kā arī populāros un ļoti iemīļotos persiešus, meinkūnus un britu īsspalvainos kaķus.
Sanna Nokimaki no Somijas apmeklētājus iepazīstināja ar kamrikiem un manksiem, kuru raksturīgākā pazīme ir ļoti strupa aste vai tikai iedobums tās vietā. Šiem kaķiem asti negriež, viņi tādi piedzimst, pateicoties ģenētiskai mutācijai. Daudzi jautājot, vai kamrikiem un manksiem nav problēmu ar līdzsvaru, jo aste taču ir līdzsvara orgāns. Tādu nav - kamriki un manksi skrien un lec kā parasti kaķi.
Kamriks un mankss ir divas atšķirīgas šķirnes, kaut atšķiras vien ar apmatojuma garumu: kamrikiem tas ir pusgarš, bet manksiem – īss. Šīs šķirnes atļauts pārot savā starpā. Ja piedzimst garspalvains kaķēns, tas ir kamriks, ja īsspalvains – mankss. Vienā metienā var būt gan kamriki, gan manksi.
Kamriki un manksi piedzimst arī ar normāla garuma astēm, taču tad tie kļūst par parastiem mājas mīluļiem, kuriem liegta piedalīšanās izstādēs. Amerikā gan kaķiem asti mēdzot griezt, bet Eiropā tas ir kategoriski aizliegts.
Sanna pastāstīja, ka nedrīkst visu laiku pārot savā starpā tikai strupastainos eksemplārus, bet to veselības labad pa starpai "jāielaiž" kāds kamriks vai mankss ar normālu asti, citādi ar katru nākamo paaudzi saīsinās ne vien astes, bet arī kaķu ķermeņa garums. Ja dzīvnieka mugurkauls ir ļoti īss, tas vairs nav tik elastīgs, līdz ar to lēciena laikā var lūzt.
Manksi un kamriki esot ļoti klusi, mierīgi, relaksēti un ar dzīvi apmierināti kaķi. Visbiežāk viņi laiski guļ un amizanti kustina savas dzirdīgās ausis.
"Viņi ir ļoti gudri kaķi, jo zina, ka nav vajadzības satraukti skraidīt riņķī un apkārt, jo visu var sadzirdēt un ieraudzīt pa gabalu. Kad izeju no istabas, kaķi neskrien pakaļ, bet visbiežāk paliek mierīgi guļot, taču ausās, ko es tur blakus telpā daru," stāstīja Sanna.
No Maskavas izstādē bija ieradusies Jūlija Skribāne ar Ņevas maskarādes kaķiem, kas radušies, krustojot Siāmas un Sibīrijas kaķus. Viņai tādi ir četri, taču uz Rīgu bija atbraukuši divi: gandrīz divus gadus vecs kaķa puika Tariks un četrus mēnešus veca kaķenīte Taša. Šo kaķu raksturīgās pazīmes ir balts vai krēmkrāsas kažociņš ar tumšākas krāsas sejas "masku" un zilas acis gluži kā siāmietim, taču Ņevas maskarādes kaķim ir pusgarspalvains kažoks.
Kaķēni piedzimst balti vai krēmkrāsas, bez maskas, tā pamazām parādās pirmo dzīves mēnešu laikā. Salīdzinot ar līdziniekiem Siāmas kaķiem Ņevas maskarādes minči esot daudz mīlīgāki.
"Rītos viņi mums aizvieto modinātājpulksteni, jo ikreiz precīzi septiņos ir pie mums gultā, glaužas un murrā tik skaļi kā mazi traktoriņi. Viņi ir diezgan aktīvi un rotaļīgi, labprāt dodas pastaigās un neprotestē pret pavadiņu. Kad es esmu istabā, viņi ir istabā, kad es esmu virtuvē, viņi ir virtuvē, kad sēžu uz dīvāna, viņi sēž smukā rindiņā uz tā augšējās malas. Šiem kaķiem ļoti patīk atrasties saimnieka sabiedrībā," pastāstīja Jūlija.
Pie viņas aizraušanās ar Ņevas maskarādes kaķiem "vainojama" meita Vitaļina, kura nelaimes gadījumā zaudēja kaķēnu un ļoti par to pārdzīvoja. "Nolēmu viņai dzimšanas dienā uzdāvināt jaunu kaķi. Lai gan iepriekš mums bija bijuši vien bezšķirnes kaķi, šoreiz vēlējos kādu īpašu dižciltīgu skaistuli. Paložņāju pa internetu, papētīju dažādas šķirnes un man visvairāk iepatikās pūkainie Ņevas maskarādes kaķi ar savām maskām un debeszilajām acīm. Iegādājos vienu, un ķēdīte aizgāja."
No Somijas bija ieradusies arī Katarina Kouka (Koykka) ar Latvijā ārkārtīgi reti sastopamajiem regdoliem, jo pie mums šīs šķirnes kaķu audzētavas nav. Regdoli gan ir ļoti iemīļoti un plaši izplatīti Skandināvijas valstīs.
Katarīna stāstīja, ka regdoli esot ļoti mīlīgi, klusi un mierīgi kaķi, kuri uzvedības ziņā līdzīgi suņiem, jo visur seko saimniekam, grib piedalīties visā, kas notiek mājās, vienalga vai tā ir ēdiena gatavošana, mājas uzkopšana vai atpūtas pauze pie televizora.
Regdoliem ļoti patīk bērni, jo viņi, lai gan mierīgi kaķi, mīl šad tad parotaļāties un pilnīgi relaksēti ļauj sevi mazajiem mīļot un ņurcīt. "Audzēju arī meinkūnus, kuri visu laiku ir kustībā, lec un skrien. Salīdzinot ar viņiem, ragdoli ir ārkārtīgi mierīgi. Tie arī ir lieli kaķi, bet ne tik lieli kā meinkūni," stāstīja Katarina.
Izskata ziņā regdoli bieži ir visai līdzīgi Svētās Birmas kaķiem, taču ir lielāki un masīvāki par tiem. Kažociņa pamatkrāsa lielākoties ir balta vai bēšīga, arī pats deguntiņš un zods, bet zona ap acīm un ausis ir tumšas. Sastopami arī interesanti eksemplāri ar trīs dažādu krāsu plankumiem, piemēram, ar bēšīgiem, pelēkiem un gaiši brūniem.
Visiem regdoliem ir zilas acis, ja nav, tad tas nav regdols.
Jautāta par mīnusiem, Katrīna atbildēja: "Audzēju šos kaķus jau desmit gadus, bet pagaidām nevienu neesmu manījusi."
Citu šķirņu kaķus varat aplūkot fotoreportāžā no starptautiskās kaķu izstādes!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!