"Otto mūsmājās ienāca pirms pieciem gadiem, kad vienudien vīrs, kuram kaķi īsti netīk, zvanīja no darba un prasīja, vai mēs gribam kaķi. Izrādās, kolēģa kaķenei bija saskrējuši mazuļi un roka necēlās tos sūtīt "jūrskolā". Tā nu kolektīva vīri sadalīja kaķēnus savā starpā. Starp citu, mans vīrs strādā Saulkrastu policijā. Redz, pat vīri, kuriem ikdienā nākas būt diezgan skarbiem, atmaigst, kad runa ir par bezpalīdzīgiem kaķēniem.
Vārdu Otto ielikām, jo todien, kad kaķis ienāca mūsu mājās, tas bija ierakstīts kalendārā. Vārdu Ole pievienojām, jo kaķis ir dikti jaudīgs un trakulīgs, gluži kā cirkā izsauciens "Olē!" Kad vajag sasaukt, lietojam tikai Otto, bet mājās ikdienā saucam garajā vārdā – tas tā cienīgi!
Mēs pirti esam izveidojuši vecajā cūku virtuvē. Izremontējām un ieguvām trīs telpas: priekštelpu, pirti un istabiņu, kur ir kamīns, dīvāns, galds un mūzikas centrs. Pirts dienās, kamēr kuras krāsns, Otto labprāt guļ uz lāvas līdz pat brīdim, kad kļūst pa karstu. Pavisam prom no pirts iet reti, lielākoties paliek savā iecienītajā vietā – dīvāna galā. Laikam sargā, lai svešinieks neiesēžas viņa vietā. Ja kāds apsēžas, stāv blakus un gaida, līdz atbrīvosies vieta.
Otto Ole ir pilnībā mans kaķis, seko man ik uz soļa kā sunītis. Kad mājās kaut ko daru, viņš vienmēr tup blakus. Kad mazgāju traukus, sēž uz galda un skatās. Kad adu, ielien man klēpī. Tāpat, kad rosos dārzā, sēž tuvumā un vēro.
Kā jau laukos mums ir arī suns. Interesanti, kā viņi ir sadalījuši teritoriju - kaķis parasti uz māju nenāk, bet suns pat uz pirts taciņas flīzēm nekāpj. Taču, kad abi satiekas pagalmā, iet vaļā lielā skriešana un triekšana.
Jau mazs būdams Oto Ole ignorēja smilšu kastīti. Kā savu vietu, kur nokārtoties gan pa lielam, gan pa mazam, viņš atzina tikai un vienīgi mājas izlietni. Zinu, izklausās šausmīgi, bet dezinfekcijas līdzekļi glāba situāciju. Kopš viņš pārcēlās uz dzīvi pirtiņā, šim nolūkam "iekaroja" dušu. Visi mūsu draugi brīnās, bet paši esam pie kaķa kaprīzēm pieraduši. Satīrām un miers. Viņš mums tāds dikti smalks un kārtīgs kungs. Reizēm šķiet, ka īsts pilsētnieks ieklīdis laukos. Redz, smilšu kastīte viņam ir par "prastu", vajag modernas labierīcības!
Otto Ole zina, ko nozīmē "nedrīkst". Kad viņam ko aizliedz, uz brīdi sastingst, tad lēnītēm atkāpjas "tīģeriskā" stilā.
Pēc rakstura runčuks ir izteikti mīlīgs. Iemācīju viņam sevi bučot. Kad Otto saku – iedod buču, viņš nolaiza man degunu.
Vasarā viņam patīk gulēt puķudobēs. Kas zina, varbūt viņam patīk ziedu aromāts. Visvairāk iecienījies dienliliju dobi."
Vai arī Tev ir interesants stāsts par savu mājas mīluli? Pastāsti to arī mums! Sūti savu stāstu uz e-pastu mansdraugs@delfi.lv, atceries pievienot arī stāsta galvenā varoņa foto, un ļauj mums visiem pasmaidīt!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!