Foto: DELFI
Lielākajai daļai mājās ir suns vai kaķis, taču ir cilvēki, kuri vēlas nestandarta mīluli, piemēram, putnu zirnekli vai citu eksotisku kukaini. Lietuvas posmkāju dārza "Insektariumas" darbiniece Viktorija Ļevkoviča iesaka sākt ar Madagaskaras šņācējprusaku, jo tas nekož, ir ļoti interesants un neprasa lielu kopšanu.

Viktoriju Ļevkoviču sastapu starptautiskajā izstādē "PetExpo 2015", kur bija skatāmi daudzi posmkāju dārza "Insektariumas" iemītnieki: putnu zirnekļi, dažādi prusaki, zarkukaiņi, simtkāji un dievlūdzēji. Jautāta, kurš no tiem ir labākā izvēle iesācējam, Viktorija izcēla no terārija Madagaskaras šņācējprusaku (Gromphadorrhina portentosa).

"Droši varat pieskarties – lai gan tarakāni asociējas ar netīrību, patiesībā viņi ir ļoti tīrīgi! Interesanti, ka Madagaskaras šņācējprusaki māk šņākt un spļaudīties ar ūdeni. Nebaidieties, ūdens, ko viņi izspļauj, ir tīrāks, nekā no krāna tek. Var pat droši nolaizīt roku, ja viņš uz tās uzspļāvis – nekas briesmīgs nenotiks," saka Viktorija. Viņai arī pašai mājās esot vesels bars Madagaskaras šņācējprusaku.

Redzot, ka vilcinos pieskarties lielajam, ūsainajam kukainim, Viktorija piemetina: "Atšķirībā, piemēram, no putnu zirnekļiem, tarakānu var droši turēt rokās – tas nekož un nekādu ļaunumu nevar nodarīt! Šāda mājdzīvnieka iegāde ir lielisks veids kā pārvarēt bailes no kukaiņiem. Sākumā var tarakānus tikai pavērot, bet pēc laika saņemties un paņemt kādu rokās! Pavisam drīz to darīt liksies pavisam normāli. Tiekot galā ar vienām bailēm, pēc tam ir vieglāk pārvarēt arī citas."

Ar ābolu pietiek nedēļai

Madagaskaras šņācējprusaks ir viens no lielākajiem tarakāniem, sasniedzot 5–7,5 cm garumu, un gan briesmu gadījumos, gan tad, kad jūt apkārtējo uzmanību vai vēlas to sev pievērst, izdod netipiskas skaņas, kas atgādina čūskas šņākšanu.

Madagaskaras tarakānu kā mājas mīluļu pluss ir tāds, ka tiem nav vajadzīga liela kopšana. "Tas arī ir mājdzīvnieks, kuru interesanti vērot un paņemt rokās, taču viss, ko tam vajag, lai būtu silts, mitrs un kāda drusciņa barības."

Šie ūsaiņi ēd svaigus dārzeņus – burkānus, kāpostus, ķirbjus un ābolus. "Viņiem nevajag daudz. Pietiek iemest vienu ābolu vai gurķi un ar to bariņam tarakānu pietiek veselai nedēļai. Viņi nav ēdelīgi."

Un, cik ilgi šāds kukainis dzīvo? "Viss atkarīgs no tā, kā par to rūpējas. Var nodzīvot arī desmit gadus. Interesanti ir tas, ka savvaļā Madagaskaras šņācējprusaki parasti dzīvo īsāku mūžu, nekā nebrīvē, jo viņus gluži vienkārši vai nu kāds apēd vai samin. Taču kas kait dzīvot terārijā vai speciālā plastmasas kastītē - omulīgi, silti, nedraud briesmas un vienmēr pieejams ēdiens."

Madagaskaras šņācējprusakiem nepieciešams terārijs vai speciāla plastmasas kaste, kurā ierīkotas atveres gaisam, ar izmēru 20x20x20 cm. "Lielāks mājoklis tarakāniem nav vajadzīgs. Patiesībā jo mazāks tas ir, jo labāk, jo tad tie ātrāk atrod ēdienu. Lai gan Madagaskaras šņčējprusaki ir slaveni kā vieni no ātrāk skrienošajiem kukaiņiem pasaulē, tiem bez iemesla skraidīt īpaši nepatīk. Daudz labprātāk tie palien zem kādas koka mizas vai zara, ko labi ielikt terārijā, un mierīgi tup."

Siltummīļi, kas ātri joņo

Pēdējā laikā Lietuvā un arī citviet aizvien populārāk kļūst rīkot Madagaskaras šņācējprusaku skriešanās sacīkstes. Tos laiž joņot pa citu citam līdzās izveidotiem gariem, šauriem celiņiem ar norobežotām malām. Tiek liktas likmes. Arī posmkāju dārza "Insektariumas" komanda bieži tiek aicināta uz saviesīgiem pasākumiem, lai demonstrētu, cik ātri šie kukaiņi skrien.

Madagaskaras tarakāniem svarīgi, lai viņu mājoklī valdītu vismaz 25 grādu siltums. Ja tāda visu laiku ir istabas temperatūra – lieliski, taču tarakāni noteikti priecāsies par terārijā ievietotu apsildes lampu, kas ļaus tiem gozēties 25 – 30 grādu siltumā. Ja temperatūra noslīd zem 20 grādiem, ūsainie siltummīļi var iet bojā.

Terārija vai kastītes pamatā parasti ber speciālu kokosa kūdru un uzrauga, lai tā visu laiku būtu mitra.

Jautāta, vai saviem mīluļiem devusi arī vārdus, Viktorija sāk smieties. "Tas īsti nav iespējams, jo viņu ir daudz. Taču teorētiski, ja mājās ir vien daži šādi kukaiņi, tos var atšķirt, jo daži ir tumšāki, daži gaišāki. Tēviņiem uz galvas ir mazi radziņi, bet mātītēm piere ir pilnīgi gluda."

Viktorija stāsta, ka šos tarakānus var laist arī paskraidīt pa māju, taču tad tie visu laiku jāuzrauga, jo var kaut kur ielīst. Ja aizsprūk mātīte, var gadīties, ka no kāda istabas stūra sāk līst laukā daudz mazu tarakāniņu. Ej nu pēc tam dabū tos visus rokā!

Ūsainākais ir "spicākais"

Madagaskaras šņācējprusaki nevairojas tik ātri kā mājas tarakāni, taču tik un tā diezgan ātri iespējams tikt pie prāvas ūsaiņu kompānijas. Runa ir par dažiem desmitiem, nevis simtiem mazuļu vienā metienā, kas tarakāniem skaitās maz. Tā gan nav liela bēda, jo tos iespējams pārdot. Gan kā mājas mīluļus, gan kā barību eksotiskiem putniem, zivīm, rāpuļiem un citiem mājas mīluļiem, piemēram, burundukiem un degu.

Mājās var turēt arī vienu Madagaskaras šņācējprusaku, taču tas, protams, priecāsies par kompāniju. "Ir ļoti interesanti vērot, kā viņi dzīvo kopā. Kā sabiedrībā, kur valda hierarhija. Parasti "spicākais" tarakāns jeb barvedis, kurš no pārējiem atšķiras ar visgarākajām ūsām, uzlien visaugstākajā vietā un visus pārējos stumj no savas vietas nost. Ja kāds grib ieņemt viņa vietu, gadās pat, ka nokož sāncensim ūsas. Viņi cīnās, šņāc cits uz citu – ļoti interesanti šīs "kaislības" vērot."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!