Zarkukainis – draugs, kurš labprāt mīt puķpodā uz palodzes

Kā savvaļā, tā nebrīvē zarkukaiņi lielākoties nekustīgi sēž uz kokiem vai augiem un tēlo mazus žagariņus, lai tos nepamanītu un neapēstu kāds putns vai prāvs rāpulis. Šāda maskēšanās viņiem neprasa lielu piepūli, jo tie tiešām izskatās pēc zariņiem. Ar visiem kātu posmiņiem, negludumiem un ērkšķīšiem. Dažkārt zarkukaiņiem patīk ritmiski šūpoties no vienas puses uz otru, atdarinot žagariņa kustēšanos vējā.

Zarkukaiņi parasti izaug 8–12 cm gari. Tie var būt brūni, zaļi vai melni. Šo kukaiņu dzīves ilgums ir aptuveni gads, taču nereti tie nodzīvo dažus mēnešus ilgāk.

"Zarkukaini var audzēt insektārijā, bet tikpat labi uzlikt uz kāda istabas auga, un tur tas arī paliks. Nav jau vajadzības nekur iet, jo zarkukaiņi ēd lapas. Piemēram, no istabaugiem tiem garšo zelta stīga," stāsta Viktorija Ļevkoviča.

Garšo dilles un pētersīļi

Zarkukaiņi vasarā ēd liepu, vītolu, salātu, rožu, efeju, aveņu, kazeņu un citu savvaļas augu lapas, līdz ar to par to barošanu siltajā gadalaikā nav jātērē ne eirocenta. Ziemā, kad ārā neviena zaļuma zarkukaiņa gaumē nav (egļu un priežu skujas nepiedāvāt!), tiem jāpērk vai jāaudzē augi podiņos.

Der jau minētā zelta stīga, kā arī pētersīļi un dilles podiņos. Iegādājoties tos veikalā, jānoskaidro, vai nav apsmidzināti ar kādām ķimikālijām, jo to dēļ zarkukainis var iet bojā. Ir cilvēki, kuri paši audzē mājās pupu vai zirņu stādiņus, ar ko kukaiņiem panašķoties.

Ja ir bezsniega ziema, zarkukainis nesmādēs mežā salasītas brūkleņu mētras.

No trauciņa ar ūdeni zarkukainis padzerties nemāk, taču kā jau visas dzīvas būtnes bez ūdens dzīvot nevar. Tādēļ vai nu zarkukaiņi paši vai augs, uz kura "žagariņi" satupuši, vai insektārija sienas ik pa laikam jāapsmidzina ar ūdeni no pulverizatora. Tad slaidkājis atrāpo un padzeras no ūdens piliena.

Kukaiņu pasaules "hameleoni", kas saplūst ar apkārtni

Zarkukaiņi nelido, nelēkā un nepārtraukti nebizenē. Tikai, paņemti rokās, tie kļūst dikti kustīgi, jo steigšus meklē kādu augu, lai nomaskētos un atkal varētu nekustēties. Jautāsi, kur gan slēpjas šo mazkustīgo draugu šarms? Pamēģini īstu zariņu jūklī (piemēram, insektārijā ieliktu avenāju) šos kukaiņus atrast. Perfekta redzes pārbaude – nemaz nav jāiet pie acu ārsta! Zarkukaiņi ir maskēšanās meistari, kuri virtuozi iekļaujas ainavā, nostājoties tieši tur, kur labi iederētos šāds mazs zariņš.

Dažkārt, kad jūtas apdraudēts, zarkukainis izstiepj priekškājas uz priekšu un pakaļkājas uz aizmuguri un sastingst, izliekoties par garu zariņu. Ja to pabiksta, nekur nemūk, bet gan godam turpina spēlēt savu lomu. "Atdzīvojas" vien tad, kad, viņaprāt, briesmas ir garām.

Ir vēl daudz citu plusu – zarkukainis neprasa īpašu kopšanu, nekož un neož, neslapina uz grīdas, un nav jāved laukā pastaigāties.

Kad pārjautāju, vai tiešām zarkukainis visu dienu nekustīgi sēdēs uz istabauga un pat nedosies izlocīt kājas, Viktorija saka: "Lielākoties jā. Bet pat, ja zariņam kaut kas nepatiks un tas kaut kur aizčāpos, nekur tālu viņš nebūs jāmeklē. Paņemsiet un noliksiet atpakaļ."

Rūpēties par zarkukaini var pat mazs bērns, taču jāraugās, lai, lielos kukaiņus ņemot rokās, tie netiktu traumēti. Murcīt kā suni vai kaķi slaidā un garā ķermeņa īpašnieku gluži nevar, vien saudzīgi paturēt plaukstās, citādi tam var nākties šķirties no kādas ekstremitātes.

Jārūpējas, lai zarkukaiņiem netrūktu barības, citādi tie var kļūt par "kanibāliem", proti, lai glābtu savu dzīvību, apkost un apēst citu ekstremitātes vai taustekļus. Zaudēt kādu kāju zarkukainis var arī neveiksmīga ādas maiņas procesa laikā. Ja vien tas nav palicis bez vairākām kājām un vēl spēj kustēt uz priekšu, var nodzīvot pilnvērtīgu mūžu. Ja palicis bez vairākām ekstremitātēm, tas diemžēl ir lemts bada nāvei.

Mātītes tīri labi iztiek bez tēviņiem

Zarkukaiņu saimē valda matriarhāts, jo lielākā daļa "viltoto kociņu" ir sievietes. Vīriem ir maza teikšana, jo mātītei nav nepieciešams tēviņš, lai dētu apaugļotas oliņas un tiktu pie pēcnācējiem. Pieaudzis zarkukainis katru dienu izdēj vairākas olas.

Lai mājoklī pamazām neizveidotos maza zarkukaiņu Ķīna, izdētās oliņas var uz laiku ielikt saldētavā vai, ja sirdsapziņa ļauj, iznīcināt. Zarkukainīši gan no olām izšķilas tikai pēc 2 līdz 4 mēnešiem vai pat ilgāka laika – tas atkarīgs no zarkukaiņu sugas.

Jaunie, mazmazītiņie "žagariņi" gan, salīdzinot ar viņu pieaugušajiem radagabaliem, kustas ļoti ātri, iespaidīgi ir arī to ēšanas un augšanas tempi.

Interesanti, ka zarkukaiņi augot vairākas reizes nomaina "ādu", jo to apvalks neaug līdz ar ķermeni. Nekas cits neatliek, kā izspraukties no šaurā "mētelīša" ārā. Aizraujoši vērot, kā kukainis, karājoties ar galvu uz leju pie insektārija griestiem vai kādā zariņā, pakāpeniski un ļoti lēnām izlien no savas ādas, līdz tā paliek karājoties kā pelēcīgi balta plēksnīte.

Sasniedzot aptuveni gada vecumu, zarkukainis kļūst aizvien kūtrāks un ēd aizvien mazāk, līdz kļūst melns un sastingst uz visiem laikiem, pat pēc nāves saglabājot titulu "maskēšanās meistars".

Kur tādu dabūt?

Zarkukainis maksā vien dažus eiro. Var iegādāties gan pieaugušus eksemplārus, gan oliņas un, sagaidot mazo radībiņu izšķilšanos, audzēt zarkukaiņus no "zīdaiņa" vecuma.

Parasti gan zarkukaiņu īpašnieki ar oliņām labprāt dalās, neprasot par to samaksu, jo viena mātīte savas dzīves laikā tādas "saražo" simtiem.

Lai kukainīši izšķiltos, nepieciešams siltums un mitrums. Parasti ar istabas temperatūru ir gana. Oliņas var ievietot trauciņā ar mitrām smiltīm un pārsegt to ar marlīti, lai mazmazītiņie "žagariņi" piepeši nesāk skraidīt pa visu māju.

Šos un citus kukaiņus iespējams pasūtīt no Lietuvas, "iegriežoties" eksotisko posmkāju interneta veikalā www.staktosvoras.lt.