Stāsts no suņu dzīves. Kā mēs īstu 'vilku' pirkām

Tas notika pirms vairāk nekā 15 gadiem, kad vēl mācījos pamatskolā un dzīvoju pie vecākiem. Brīvdienas vienmēr pavadījām lauku mājās Slampes pagastā. Todien braucām iepirkties uz Tukuma tirgu, kur mums ar brāli iemīļotākā vieta bija mājdzīvnieku tirdziņš. Vienmēr, tikko bijām klāt, mudinājām vecākus: "Ejam skatīties suņus un kaķus!"

Parasti gan mūsu mērķis nebija iegādāties kādu dzīvnieku, vien apskatīties tos un papriecāties. Šoreiz apstājāmies pie gandrīz viscaur melna kucēna, kurš, kūkumiņā saritinājies, gulēja līdzās īstai vācu aitu suņu kucītei. Saimnieks apgalvoja: "Īsts "vilks", turklāt ar tik reti sastopamu kažoka krāsojumu!" Dokumentu gan neesot.

Redzot viņa māti, mums ne mirkli neradās šaubas par vīrieša vārdu patiesumu. Nopirkām mazo skaistuli un nosaucām par Maksi – par godu vienam blēņdarim no jaukās Vilhelma Buša bērnu grāmatiņas "Makss un Morics", vārdu gan mazliet pārveidojot.

Laiks gāja, Maksis auga. Sākumā izskatījās pēc visīstākā vācu aitu suņu kucēna. Tik spilgti, it kā tas būtu noticis tikai vakar, atceros vasaras dienu, kad atbraucām uz laukiem un mums pretī bija atnācis vectētiņš ar Maksi. Suni vairākas nedēļas nebijām redzējuši. Ieraugot Maksi pa vilciena logu, visi bijām pārsteigti. Viņš salīdzinoši īsajā periodā bija ļoti strauji paaudzies un mainījies līdz nepazīšanai – garas, tievas kājas, smalka ķermeņa uzbūve, bet ausis lielas lielas, turklāt stāvēja un kustējās kā divi mazi satelītšķīvji, nevis nokarājās. Mūsu Maksis – vismaz viņa galva ar slaido purnu un lielajām ausīm noteikti – vairāk atgādināja melnu sikspārni, nevis "vilku". Par to, ka neizauga vācu aitu suns, gan daudz nebēdājām, jo bijām Maksim jau pieķērušies.

Vai šī stāsta morāle ir nepirkt suni bez dokumentiem? Kā uz to skatās! Ja vēlaties konkrētas šķirnes suni, nevis "kaķi maisā", protams, prātīgāk ir iegādāties dzīvnieku ar dokumentiem. Taču, ja jums suņa piederība konkrētai šķirnei nav tik svarīga, galvenais, lai sirdi priecē mīļš ķepainis, varat riskēt. Tas ir pat interesanti, gandrīz kā nopirkt kinderolu – nevari zināt, kāds pārsteigums tevi sagaida, kāds četrkājainais draugs finālā izskatīsies!

Maksis bija ļoti sirsnīgs un uzticams suns, īsts draugs, mēs viņu ļoti mīlējām tādu, kāds viņš bija – ar savu unikālo un amizanto, pat mazliet komisko ārieni. Arī viņš mums visiem bija ļoti pieķēries. Nu jau gan vairāki gadi pagājuši, kopš Maksis ir labākos medību laukos.

Diemžēl Makša bilžu ir saglabājies maz, turklāt visas tikai papīra formātā. Labāko, ko spēju atrast, pārfotografēju un pievienoju rakstam. Maksis ir izrotāts ar krāsainu lampiņu virteni kā eglīte, jo gaidām Ziemassvētkus. Šī rota gan viņa tika uzlikta tikai uz foto tapšanas laiku. Nabagam ir sarkanumiņi uz purniņa, jo to bija piešāvis klāt kaut kam karstam, vairs gan neatceros, kam.