"Bija man reiz vācu aitu suns Gero, kuram patika skriet olimpiskos apļus ap māju, dažiem ērkšķogu krūmiem un visu dārzu. Un tajā laikā man bija arī kaķis Bricis, kurš, redzot, ka suns joņo tik pa apli, tik pa apli vien, izdomāja, ka viņa apjoztā teritorija noteikti ir cirka arēna. Tā nu viņš sagaidīja zem krūma, ka Gero skrien garām, un ar vienu smalku lēcienu bija sunim uz muguras. Apjāja gandrīz pilnu apli (apmēram 20 metrus) un ar skaistu loku pazuda atpakaļ krūmos.
Gero bija tik ļoti aizrāvies ar teritorijas apsekošanu, ka kaķa esamību uz savas muguras pat nepamanīja. Žēl vien, ka tobrīd to nenofotografēju vai nenofilmēju.
Gero, kurš gan tāpat kā Bricis jau sen ir labākos medību laukos, darīja visādus pigorus, kurus atceroties joprojām ir jāsmejas. Piemēram, Gero nepatika, ka viņam dzied dziesmu "Я на солнышке лежу" no krievu multiplikācijas filmas "Kā lauvēns un bruņurupucis dziesmiņu dziedāja". Tad viņš skrēja klāt un pa jokam koda.
Kad gājām uz dresūru laukumā, viens vingrinājums bija tāds, ka jākāpj pa augstām, slīpi novietotām trepēm augšā, bet otrā pusē pa tādām pašām jāskrien lejā. To viņš īsti negribēja darīt. Tāpēc Gero uzkāpa līdz pusei un novērtēja situāciju – ja es biju pagājusi tālāk par viņu, strauji metās atpakaļ, bet, ja vēl atrados pirms viņa, pilnā tempā laidās lejā pa otru pusi un metās pie laukuma vārtiem."
Ievai nebija saglabājušās Gero un Briča fotogrāfijas, bet viņa atsūtīja bildi, kur ir redzama ar citiem saviem mīluļiem – Rafiju un Ektoru.
Vai arī Tev ir interesants stāsts par savu mājas mīluli? Pastāsti to arī mums! Sūti savu stāstu uz e-pastu mansdraugs@delfi.lv, atceries pievienot arī stāsta galvenā varoņa foto, un ļauj mums visiem pasmaidīt!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
