Aleksandru Sokolovu mājās gaida smilšu peles, tritons un ķirzaka saldētavā  (15)

Pēc tam gan Aleksandrs atzīstas, ka par nespēju šķirties no iemīļotās ķirzakas, noguldot to zemes klēpī, mazliet pajokojis. Sarūpēt Henrijam pienācīgas bēres līdz šim traucējusi sasalusī zeme un aizņemtība. Pavisam drīz to izdarīšot.

Fotogrāfam ķirzaku pirms deviņiem gadiem uzdāvināja draudzene, ar kuru viņš tolaik bija kopā. Vārds Henrijs nāca komplektā. "Tas viņam ļoti piestāvēja, jo ķirzaku tēviņš izskatījās pēc karaļa. Henrijs bija bārdainā agāma," stāsta Aleksandrs.

Ķirzaka mitinājusies terārijā, un tās kopšana bijusi diezgan sarežģīta. "Lai Henriju pabarotu, vajadzēja pirkt kukaiņus, kuri diezgan dārgi maksāja un bija iepriekš jāpasūta. Varēja barot arī ar augļiem, taču tad, piemēram, banāna gabaliņš bija jāuzdur uz kociņa un jākustina Henrija deguna tuvumā, lai viņam rastos vēlme to sakampt un apēst. Nekustīgi augļu gabaliņi viņam neinteresēja. Ar pirkstiem tos dot nedrīkstēja, jo agāmas kož. Henrijs man vairākas reizes ir iekampis pirkstos līdz asinīm."

Ķirzakai bijuši arī ļoti asi nagi. "Zem tiem dzīvo baktērijas. Sākumā, kad Henrijam ļāvu parāpot pa roku, no nagiem palika sīkas skrambiņas, kuras ļoti lēni un slikti dzija. Tā nu ir, ka agāma ir vairāk skaistumam! Tas nav mīļdzīvnieks, ko murcīt pa rokām."

Jautāts, kas bārdaino agāmu padara pievilcīgu, Aleksandrs saka: "Tā piesaista uzmanību! Ikviens, kurš nāca pie manis uz fotosesiju, skatījās un brīnījās. Parasti teicu, ka tas ir mazs dinozauriņš, nevis ķirzaka."

No pitona rīkles izglābis peles

"Pagājušajā gadā veikalā "Depo" ieraudzīju četras smilšu peles ar norādi "nocenota prece". Tās maksāja 80 centus gabalā. Nodomāju, ka cilvēks, kurš tur mājās pitonu, tās noteikti nopirks un izbaros savam mīlulim. Man nebija citas izvēles, kā iegādāties tās pašam."

Peles dzīvo divos stikla terārijos. Vienā mitinās peļu meitene, bet otrā – trīs puikas. Gluži vienkārši, lai nesavairojas.

Smilšu peļu kopšana neesot sarežģīta. Reizi divās nedēļās jānomaina granulas, kas klāj terārija pamatu. Aleksandrs peles pārsvarā baro ar speciāliem sēklu maisījumiem, taču tās labprāt uzkož arī banānu, gurķi un dažādus zaļumus.

Vai smilšu krāsas kažociņu īpašnieces ir mīlīgas? "Manuprāt, tie ir dzīvnieki, kurus paijāt nav īsti labi. Viena lieta ir glaudīt kaķi, bet pavisam cita – peli. Smilšu peles mīļošanai nav paredzētas un diez vai par to priecātos. Tas būtu tāpat, kā mani tagad paņemtu rokās milzis un sāktu paijāt," spriež Aleksandrs.

Vai astainēm ir kādi mīnusi? "Galvenais trūkums ir smilšu peļu īsais mūžs – aptuveni divi gadi. Ja nopirksiet peli bērnam, viņš, protams, ļoti bēdāsies, kad tā nomirs."

Smilšu peles Aleksandram vairākas reizes, aizlaižoties no terārija, sagādājušas vienlaikus raižpilnus un jautrus brīžus. Tā gadās, kad fotogrāfs pēc barošanas pietiekami kārtīgi neuzliek terārijam vāku, proti, paliek kāda spraudziņa, pa kuru izšmaukt. Tad viņš gatavo īpašus slazdus, kuros viltnieces noķert. Tās ir kartona kastītes ar nelielu atvērumu un gardumu iekšā. Atliek apbruņoties ar pacietību un gaidīt, kad pele uzķeras "uz izmestā āķa". Tikko astaine ir iekšā un grauž siera gabaliņu, Aleksandrs pieskrien un aiztaisa caurumu ar roku ciet, un drīz vien pele nonāk atpakaļ savā mājoklī.

Tritons emigrējis no akvārija uz terāriju

Pie Aleksandra visilgāk – vairāk nekā deviņus gadus – dzīvo tritons. Tas ir vien 15 centimetrus garš, turklāt lielāko daļu no abinieka garuma veido aste. Jautāts, kā viņa ilggadējo draugu sauc, fotogrāfs saka: "Viņam nav vārda! Manuprāt, vārdu ir vērts dot tikai tiem dzīvniekiem, kurus iespējams sasaukt. Tritonu vari saukt, cik gribi, viņš neatnāks. Arī manām smilšu pelēm nav vārdu."

Pirmos pāris gadus tritons dzīvojis akvārijā. Taču, kad Aleksandrs izlasījis, ka šis abinieks ir īpašs ar to, ka tam ir gan žaunas, gan plaušas, proti, tas var dzīvot gan ūdenī, gan uz sauszemes, nolēmis veikt eksperimentu. Viņš pakāpeniski samazinājis ūdens daudzumu un palielinājis sauszemes daļu tritona mājoklī. "Ievēroju, ka tritons labprātāk mitinās uz sauszemes starp augiem un ūdenī pat īsti nevēlas līst. Tādēļ nu jau gadus sešus septiņus viņš dzīvo sausajā terārijā."

Terārija pamatā ir visparastākā dārza zeme (melnzeme). Aleksandrs tur sastādījis visdažādākos augus, cenšoties vidi izveidot pēc iespējas līdzīgāku tritona dabiskajiem dzīves apstākļiem.

Kas Aleksandram tritonā visvairāk patīk? "Kad viņš mani ierauga, iznāk no saviem džungļiem. Lai gan, visticamāk, tritons domā, ka tūliņ dabūs ko garšīgu, ticu, ka viņš nāk ar mani sasveicināties," smejas fotogrāfs. "Man vispār ļoti patīk abinieki un rāpuļi – vardes, ķirzakas, tritoni, arī čūskas. Vienīgais iemesls, kādēļ man nav čūskas, ir tāds, ka es nevarētu to barot. Man vienkārši būtu žēl peļu. "

Trūkumu tritonam neesot. "Viņš ir ideāls mājas mīlulis. Varbūt vienīgi par trūkumu var saukt to, ka viņš nav pūkains un viņu nevar paijāt," saka Aleksandrs.

Vai Aleksandra mājdzīvnieki jebkad ir piedalījušies erotiskajās fotosesijās kā savdabīgi "rekvizīti"? "Nē, viņi mierīgi dzīvo savos terārijos," saka fotogrāfs.

Jautāts, kādēļ citiem ieteiktu iegādāties tādus mājās mīluļus, kādi ir viņam, Aleksandrs atbild mazliet filozofiski: "Kādēļ es vai kāds cits ņem mājdzīvniekus? Tādēļ, lai būtu kāds, par ko rūpēties. Lai būtu tā brīnišķīgā sajūta, ka kādam dari labu. Tikai nevajag gaidīt atbildi. Ne visi dzīvnieki spēj sniegt pretmīlestību. Labu sajūtu taču rada tas vien, ka dzīvnieciņš jūtas laimīgs!"