"2013. gada jūlijā portālā "Draugiem.lv" pamanīju biedrības "Palīdzēsim dzīvniekiem" sludinājumu, ka tiek meklētas mājas klaiņojošam runcītim, kuram smaga iekaisuma dēļ nācies izoperēt ārā abas actiņas. Viņš vēl atrodoties klīnikā, taču, ja neviens neatsauksies, nekas cits neatliks, kā laist minci atpakaļ uz ielas.
Ik dienu sociālajos tīklos gar acīm pazib milzīgs informācijas apjoms, taču zīmīgi, ka tieši šis sludinājums bija iekritis acīs ne tikai man, bet arī dēlam Ričardam. Vairs neatceros, kurš pirmais par to ierunājās. Tu redzēji to nabaga kaķīti?! Es arī redzēju! Pag, ejam pameklēsim, kur tas sludinājums bija! Sazvanījām biedrības meitenes un sarunājām, ka brauksim pakaļ. Viņas šķita mazliet izbrīnītas, laikam nebija domājušas, ka kāds tiešām atsauksies.
Mēs ļoti nopietni gatavojāmies Jumja ienākšanai mūsmājās. Daudzkārt pārrunājām, kā tiksim galā ar visām paredzamajām problēmām. Labi sapratām, ka dzīvnieks būs mūsu ģimenes loceklis vismaz piecpadsmit gadus. Domājām, ka nabadziņš skries ar galvu mēbelēs un nevarēs atrast barības bļodu, īsāk sakot, gaidījām lielu auklēšanos. Godīgi sakot, bijām arī mazliet nobijušies, taču, neskatoties uz to visu, bijām gatavi uzņemties rūpes par aklo runcīti.
Vienā stūrītī iekārtoju viņam vietiņu, turpat blakus noliku bļodiņu barībai un ūdenim, turpat arī tualetes kasti, lai viss ir vienuviet un, kaut ko meklēdams, kaķītis ar pierīti kaut kur, nedod dies, neieskrien.
Tikko pārvedām Jumi mājās, viņš droši iegāja istabā, pie gultas apgūlās uz muguras un apmierināti staipījās. Brīnījos, ko tādu redzot. Laikam gudrinieks sajuta, ka pie mums viņam klāsies labi.
Nosaucu viņu par Jumi, jo tolaik čakli izšuvu lina dvielīšus un pētīju latvju rakstus. Par vienu no iecienītākajiem man bija kļuvis tieši jumītis.
Atceroties mūsu sākotnējās bažas par to, kā tiksim galā, tagad jāsmejas. Jumis teritoriju, proti, mūsu dzīvokli, pilnībā apzināja vienas dienas laikā. Pats, bez jel kādas mācīšanas aizgāja uz kastīti nokārtoties, tāpēc jau pēc divām dienām pārlikām to vannasistabā. Viņš to bez problēmām atrada.
Uzreiz bija skaidrs, ka Jumis kādreiz ir bijis mājas kaķis. Viņš ne tikai nokārtojās kastītē, bet arī nebaidījās no cilvēkiem, nāca klāt, bija draudzīgs. Varu tikai minēt, kā viņš nonācis uz ielas. Iespējams, slimības dēļ saimniekam bija kļuvis par apgrūtinājumu.
Jumim patīk spēlēties ar bumbiņu. Viņš to ripina un skrien pakaļ, met gaisā un ķer – riktīgi trako ar to pa māju! Kad grib pievērst manu uzmanību, aizripina bumbiņu prom no sevis un sēž. Gaida, no kuras puses tā tagad ripos. Tikko aizripinu bumbiņu, viņš to pārtver un ripina man atpakaļ. Pēc tam atkal gaida.
Kad stāstu, ka Jumis spēlējas ar bumbiņu, cilvēki, kuri viņu nav redzējuši, nereti jautā, varbūt viņš tomēr mazliet redz. Tas diemžēl nav iespējams. Viņam ir izņemtas abas actiņas un aizšūti plakstiņi. Jumim bija kaut kāda acu slimība, kuras nosaukumu gan vairs neatceros. Vīruss, kas bija neatgriezeniski bojājis acu ābolus. Kā viņš zina, kur ir bumbiņa? Droši vien vienkārši dzird, kā tā ripo un skrien skaņas virzienā.
Sienā vai mēbelēs Jumis ieskrien ārkārtīgi reti – vien tad, kad baigi satrakojas, piemēram, spēlējoties ar bumbiņu. Viņš pats gan par to vispār neuztraucas. Mēs satraucamies, gribam ņemt un pažēlot, bet viņš mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis, aizjož pakaļ bumbiņai.
Vēl Jumim ļoti patīk čiept mazos ābolīšus no galda un ar tiem spēlēties. Tie ir iebērti stikla traukā ar augstām malām. Viņš uzlec uz galda, izmakšķerē ar ķepu vienu sārtvaidzīti, paņem zobos un – aidā, spēlēties! Mētā gluži tāpat kā bumbiņu. Kā viņš sajūt, ka tie ir traukā? Laikam saož.
Kad strādāju pie darba galda, Jumis ielien tā plauktiņā un sastāda man kompāniju. Tikko pieceļos, sāk uzmanīgi ausīties, kurp eju. Bieži vien nāk līdzi.
Sākumā nevarēju saprast, kādēļ manas drēbes bieži mētājas uz grīdas pie skapja. Izrādījās, tas ir Jumja darbiņš! Viņš atķeksē ar ķepu skapja durvis un izvelk ārā drēbes tā, lai tās neļautu skapja durvīm taisīties līdz galam ciet. Kasa drēbes ārā tikmēr, kamēr izveidojas pietiekami liela sprauga, pa kuru viņš var ielīst skapī. Tā viņš sev izveido tādu kā mājiņu, kur paslēpties.
Ļoti labi saprotu, kā Jumis ir izdzīvojis uz ielas. Viņš lodā pa kokiem kā vāvere. Bieži uzkāpj kokā un klausās putniņus. Viņš tur var nosēdēt stundām. Pēc tam bez problēmām nokāpj lejā.
Jumis ir sadraudzējies ar mūsu lielo suni Musi. Tas mums visiem bija brīnums, jo viņa no sākta gala šausmīgi necieta kaķus. Jumis pāraudzināja. Muse pat ļauj Jumim pa sevi staigāt. Kad viņa ir apgūlusies pie trepēm, Jumis mierīgi čāpo viņai pāri. Muse tikai paceļ galvu un guļ tālāk. Kad Jumis ir dārzā, Muse visu laiku vaktē, kur viņš iet. Kad Jumis ir kaut kur ielīdis un nevaru viņu sasaukt, Muse palīdz viņu sameklēt. Nezinu, vai tas ir iespējams, bet man ir sajūta, ka Muse saprot, ka Jumis ir īpašs un pret viņu jāizturas iecietīgi.
Kad sākumā prasījām biedrības meitenēm, vai Jumi var vest ārā, viņas teica: "Nu, ko jūs!? Aklu kaķi ārā? Nē!" Man nez kādēļ jau tobrīd bija sajūta, ka šis runčuks jau nu noteikti mājās vien nesēdēs.
Šķiet, bija pagājušas divas vai trīs nedēļas kopš Jumja ierašanās mūsmājās, kad pa logu pārsteigti ieraudzījām – viņš skraida pa sētu! Sapratām, ka, visticamāk, izkritis pa atvērto logu. Dzīvojam trešajā stāvā! Sabijušies, ka tik nav sasities, ienesām mājās. Pēc kādas stundas – Jumis atkal skraida ārā! Neviens no mums gan neredzēja, vai viņš nokrita vai kaut kādā veidā nokāpa, bet bija skaidrs, ka tā tas turpināties nevar. Logus visu vasaru turēt ciet arī šķita pārāk traki. Tādēļ sākām Jumim mācīt, ka ārā var iziet arī pa durvīm. Tagad pa logu viņš vairs ārā nekāpj. Tikko grib tikt laukā, sēž pie durvīm un prasa, lai izlaižu. Ņaud un ar ķepu skrāpē durvis. Tikko esmu attaisījusi durvis, viņš – viens, divi! – noskrien lejā pa trepēm un gaida mani pie ārdurvīm.
Jumis ir perfekti apzinājis mūsu pagalmu un pat atradis draugus, citus kaķus, kuri viņu pa vienu caurumu sētā ieved kaimiņu pagalmā. Tur viņi iet uz kaut kādu žagaru kaudzi un vienkārši dzīvojas. Bieži redzu, ka Jumis nāk mājās, balstoties ar vienu sānu gar sētu.
Dzīvojam privātmājā. Teritorija ir nožogota, automašīnas nebraukā. Arī ap kaimiņu māju ir sēta, tāpēc neliedzam Jumim turp doties. Tomēr tik un tā uztraucamies. Kad viņš ir ārā, visu laiku skatāmies, kur ir un ko dara. Bail, ka, piemēram, neuzrāpjas kokā un nepārlec pāri sētai, nokļūdams uz ielas, kur brauc automašīnas.
Jumis mēdz būt gan mīļš, gan nešpetns. Piemēram, kad viņu spēlējoties kacinu ar roku, mēdz iekost. Un ne jau rokā. Viltnieks palecas un iekož... plecā! Viņš ir riktīgs puika, palaidnis!
Kad atbraucu no slēpošanas kalnos, Jumis vienlaikus ir dusmīgs par manu ilgo prombūtni un laimīgs par pārrašanos mājās. Paņemts rokās, glaužas un mīļojas, bet tad pēkšņi sāk kost, sak, tas par to, ka aizbrauci bez manis!
Jumim ļoti garšo vārītas aknas. Mēs smejamies, ka viņam ar aknām var iebarot jebko. Piemēram, uzvāru vistas kāju, burkānu, auzu pārslas un akniņas. Auzu pārslu vietā var likt arī kartupeļus. Pēc tam izņemu kauliņu un visu sablenderēju kopā. Sanāk tāda kā želeja, ko Jumis ļoti labprāt ēd. Pērku arī sausās barības kaķiem, bet pārsvarā dodu mājas pārtiku. Man patīk, ka skaidri zinu, kas ēdienā ir iekšā.
Tas, ka Jumis ir akls, gandrīz nav jūtams. Vienīgi sīkumos. Viņš perfekti zina, kur mūsu mājoklī var un kur nevar lēkt. Piemēram, pie viņa iemīļotās palodzes stāv beņķītis. Sākumā viņš uzlec uz tā, pēc tam – uz palodzes. Bet zemē lec otrā pusē, kur beņķīša nav. Ķeblīti nedrīkst pārvietot, citādi viņš var uzlēkt tam virsū un sasisties.
Ir gadījies, ka istabas vidū ir kaut kas nolikts, piemēram, esmu sakrāmējusi somu ceļojumam. Ja arī viņš uzskrien tai virsū, tad nekad ar baigo būkšķi, bet tā pavisam viegli. Man ir aizdomas, ka viņam sajust, ka priekšā kaut kas ir, palīdz ūsas.
Ar Jumi ir bijuši visdažādākie kuriozi. Vienu vakaru posos uz veikalu. Jumis arī klāt pie durvīm un gaida. Saku: "Nē, Jumi, tu tik vēlu ārā neiesi!" Viņš apķērās ar visām četrām man ap kāju un nelaida vaļā, it kā sacīdams: "Lūdzu, lūdzu, paņem mani līdzi!" Pagāju pāris soļus, bet viņš nemaz negrasījās laist vaļā kāju.
Iestājoties pavasarim, Jumis sācis baigi vārtīties. Kažociņš vairs nav balts, bet pelēks. Saku viņam: "Nu, čalīt, tev drīz būs jāiet vannā!" Vakarā pildīju vannu sev. Ieeju vannasistabā un, ko ieraugu? Jumis sēž uz galdiņa vannas galā un ķeksē ar ķepu ūdeni, it kā sacīdams: "Nu, ko, esmu gatavs mazgāties!" Vispār Jumim patīk ūdens. Esam mazgājuši viņu vairākas reizes."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!