Smilšu kaķis, saukts arī par kāpu kaķi, ir plēsoņa, kurš pieder kaķu dzimtai. Viens no mazākajiem savvaļas kaķiem pasaulē. Latīņu valodā šī kaķa nosaukums ir Felis Margarita. To šie kaķi ieguvuši par godu franču ģenerālim Žanam Augustam Margaritai (Jean Auguste Margueritte), kurš 1858. gadā vadīja ekspedīciju uz Sahāru un uz Alžīrijas un Lībijas robežas sastapa neparasti skaistos savvaļas kaķus.
Smilšu kaķis sastopams Sahāras tuksnesī Āfrikā, Arābijas pussalā un Vidusāzijā (Turkmenistānā, Irānā, Pakistānā, Afganistānā). Suga ir nevienmērīgi izplatīta un reta visā areālā. Par dzīvesvietu viņi izvēlas tikai tuksnešainus apgabalus un ir lieliski pielāgojušies tik skarbiem dzīves apstākļiem.
Atkarībā no kažoka krāsojuma un izplatības teritorijas smilšu kaķus iedala vairākos paveidos: Felis margarita margarita, kas apdzīvo Sahāru, Felis margarita harrisoni, kas mitinās Arābijas pussalā, Felis margarita scheffeli, kuri sastopami Pakistānas teritorijā, un visbeidzot Felis margarita thinobia, kuri dzīvo Irānā un Turkmenistānā.
Paša mazākā savvaļas kaķa augums skaustā sasniedz 24–30 cm un tā ķermeņa garums ir 65 – 90 cm, no kura 40% veido aste. Pieaudzis tēviņš sver 2,1–3,4 kg, bet mātīte nedaudz mazāk. Mazs rumpis, īsas kājas, liela, "saplacināta" galva ar platu purniņu, prāvas, galvas sānos novietotas ausis bez pušķīšiem un lielas dzeltenas acis – tāds izskatās smilšu kaķis.
Zemais ausu novietojums un tajās augošās spalviņas spēlē svarīgu lomu – pasargā no smilšu iekļūšanas ausīs, ko nepārtraukti nes pa gaisu tuksneša vēji. Turklāt lielais ausu izmērs palielina skaņu viļņu diapazonu, ko kaķi var uztvert, pateicoties kam, viņi spēj saklausīt pat vismazāko potenciālā medījuma kustību.
Kāpu kaķa spēcīgo, īso ķepu spilventiņus klāj raupjš un biezs apmatojums. Šī īpatnība pasargā zvēriņa maigās ķepiņas no karstajām tuksneša smiltīm un ļauj bez grūtībām pārvietoties pa mīksto tuksneša segumu, atstājot teju nemanāmas pēdas. Smilšu kaķu nagi ir lieli un spēcīgi, tādēļ viņiem ļoti labi padodas alu rakšana. Šī prasme ļauj viegli noķert mazos grauzējus, kuri mitinās alās.
Smilšu kaķi ir maskēšanās un nemanāmas pārvietošanās meistari. Dzīvniekiem piemīt unikāla prasme sastingt un aizvērt acis, tikko tiem uzspīdina gaismu, tādēļ tos nevar pamanīt pēc gaismas atspulga acs tīklenē. Šī īpatnība un ar vidi saplūstošais kažoka krāsojums gandrīz pilnīgi izslēdz iespēju tikt pamanītiem, kad savvaļas kaķi dzīvo dabiskos apstākļos. Smilšu kaķu īpatnība ir arī slēpt savus ekskrementus, kas padara neiespējamu precīzu viņu lietotā uztura analīzi.
Tuksneša dzīvnieciņu kažoks izceļas ar blīvumu un biezumu, kas ļauj tiem izturēt straujo temperatūras pazemināšanos nakts laikā. Smilšu kaķu kažoka krāsojums variē no gaiši pelēkas līdz smilšu krāsai. Muguru un asti rotā tumšas pelēkbrūnas joslas, ķepas – izteikti melnas svītras, bet galvu – tumšas sarkanīgas līnijas, kas stiepjas no acīm līdz ausīm. Ķermeņa lejasdaļā ir vairāk gaišu toņu. Dzīvnieka pats astes galiņš ir melns. Vidusāzijā mītošo kaķu krāsojums nedaudz atšķiras no sugas brāļiem, kas dzīvo Sahārā – ziemā viņu kažoks kļūst ievērojami biezāks un iegūst gaišu smilšu krāsu ar pelēkās krāsas piejaukumu.
Kā liecina savvaļas dzīvnieku nosaukums, kāpu kaķi apdzīvo rajonus, kur ir karsts un sauss, īpaši iecienījuši vietas ar smilšu kāpām. Tos var sastapt smilšu tuksnešos, kur gandrīz vispār nav augu, klinšainos apvidos līdzās tuksnesim, kā arī krūmiem aizaugušās akmeņainās ielejās. Visai reti dzīvnieki izvēlas par savu dzīvesvietu mālainus tuksnešus, un akmeņainas piekrastes kāpas. Viņi ir lieliski pielāgojušies dzīvei tik sarežģītos apstākļos, kur vasarā temperatūra dienā var sasniegt +58 °C, bet ziemā naktī var noslīdēt līdz -25°C. Jāpiebilst, ka smilšu temperatūra Sahāras tuksnesī dienā sasniedz +120°C, tātad ir augstāka par ūdens vārīšanās temperatūru.
Smilšu kaķi ir nakts dzīves piekritēji. Diennakts tumšajā laikā sarosās un dodas medībās, jo smilšu klājuma temperatūra kļūst pieņemama. Tikai Pakistānas smilšu kaķi ziemā un agrā pavasarī ir aktīvi krēslas laikā. Savas spēcīgās kājas viņi izmanto, lai izveidotu sev patvērumu un izraktu medījumu.
Galvenā barība – sīki grauzēji – adatpeles, smilšupeles, lēcējpeles. Ēd arī tuksneša zaķu mazuļus. Novēroti medījam sīkus putnus (tuksneša cīruļus) un ēdam rāpuļus (varānus, scinkus, gekonus, odzes), kukaiņus un zirnekļus. Smilšu kaķus dēvē par "bezbailīgajiem čūsku medniekiem", jo tie uzbrūk indīgajām čūskām.
Smilšu kaķi, dodoties medībās, vienā naktī veic 5 – 10 km. Spēj strauji izrakt medījumu no smiltīm. Nereti upurus atkal aprok smiltīs, lai vēlāk atgrieztos tos apēst.
Spēj dzīvot attālu no dzeramā ūdens, ķermeņa funkcijām nepieciešamo šķidrumu uzņemot ar medījumu. Tā dēļ var atļauties uzturēties tālāk no dzeramā ūdens vietām, kur iespējama sadursme ar plēsoņām. Bet, ja ir pieeja dzeramajam ūdenim, iespēju padzerties neignorē.
No karstuma dienā viņus glābj arī pamestas lapsu alas un dzeloņcūku alas, kā arī pašu spēkiem paplašinātas susliku un smilšu peļu alas. Alas vidēji ir pusotru metru dziļas ar vienu vai divām ieejām. Ziemā viņi uzturas saulē dienas laikā, bet ziemā izlien ārā tikai krēslā un naktī.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
