Takšu audzētājas pieredze: smagas dzemdības, grūtā šķiršanās no kucēniem un citas raizes  (7)

Ceļš līdz pirmajam īstajam taksim

Interese par takšiem man ir bijusi vienmēr – cik nu spēju sevi atcerēties. Allaž esmu teikusi, ka man vajadzīgs vai nu taksis, vai kaut kas liels un iespaidīgs. Jau bērnībā ilgi un dikti dīcu mammai takša kucēnu. Man bija 15 gadu, kad to beidzot ieguvu. Kā jau vairumam šajā vecumā saprašana par šķirnes suņiem man bija maza, lai neteiktu, ka nekāda, tāpēc tika iegādāts taksis bez ciltsrakstiem – kucīte vārdā Nellija.

Ar viņu arī aizsākās mana interese par audzēšanu, taču Nelliju nesapāroju, kaut gan, ai, kā gribējās! Savā bērna galvā biju izfantazējusi, kādi mazi un skaisti kucēni viņai būtu un kā es varētu nopelnīt. (Smejas.) Saņēmu milzīgu nosodījumu no cilvēkiem, kuri kaut ko no tā visa arī saprata, sabijos un nolēmu nepārot. Labi, ka tā, jo trīs gadu vecumā Nellijai atklāja iedzimtu acu slimību, kas mūža otrajā pusē sunītim draud ar aklumu. Tādu ģenētisko mantojumu nav prāta darbs nodot tālāk.

Nellija arī rakstura ziņā nebija īsts taksis. Viņa bija diezgan nervoza, agresīva pret citiem suņiem, turklāt bija gatava iet līdzi jebkuram svešiniekam, visi viņai bija vienlīdz labi - nebija nekādas pieķeršanās. Jutos tā kā nedaudz vīlusies, viņa nebija "mans", mūsu raksturi īsti "nelīmējās" kopā. Nosolījos sev, ka taksi – nekad mūžā vairs! Man bija 18 gadu, kad grasījos sākt studēt veterinārmedicīnu, un sapratu, ka man nebūs sevišķi daudz laika Nellijai un, visticamāk, viņai daudz stundu būs jāpavada vienai. Nolēmu, ka jāiegādājas Nellijai kāds kompanjons.

Izvēle krita uz to, kas liels un iespaidīgs, proti, uz amerikāņu Stafordšīras terjeriem. Viss jau bija sarunāts, līdz atklājās,ka kucēnam ir jau seši mēneši, bet tas vēl nekad nav bijis ārpus sava pagalma robežām un pat pie pavadas iet neprot. Liels, spēcīgs un nesocializēts suns – tas parasti nozīmē lielas problēmas.

Atmetu domu par Stafordšīras terjeru. Joka pēc atvēru "ss.lv" īsspalvaino standarta takšu sadaļu, kur piedāvājumā bija trīs pievilcīgi kucēni – divas kucītes un puika. Kaut kas toreiz lika piezvanīt par spīti tam, ka sev biju nosolījusies, ka taksi vairs nekad neiegādāšos.Tā 2012. gada 5. martā pie manis nonāca mana pirmā īstā taksene – Fanta Fellini – suns ar Latvijas Kinoloģiskās federācijas (LKF) ciltsrakstiem.

Tolaik vēl nebiju droša, vai vēlos tās visas izstādes, taču audzētāja pamudināja, ka vajag, un man pamazām iepatikās.

Pēc pusgada sludinājumu serverī pamanīju takšu meiteni, kura šķita ļoti līdzīga Fantai, tāpēc nolēmu painteresēties, vai neesam radi. Jā, tā bija Fantas māsa – Fera Fellini jeb vienkārši Fēra. Saimniekiem bija uz trīs mēnešiem jāizbrauc no valsts un sunim uz šo laiku tika meklēts pieskatītājs. Aizbraucot pie viņiem, atklājās, ka suns ir nobadināts un diezgan bēdīgā stāvoklī. Uz ielas kampa visu – pat nokritušas lapas un izsmēķu galus.

Viņa tolaik svēra mazāk par septiņiem kilogramiem. Šobrīd – tuvu pie 10 kilogramiem. Atgriezušies saimnieki gribēja viņu atgūt, pagāja gads, līdz beidzot ieguvu viņu savā īpašumā oficiāli, tikai pateicoties LKF prezidentei Vijai Klučniecei, bez viņas palīdzības man tas diez vai izdotos. Nu man bija jau divi takši, ar kuriem doties uz izstādēm un apmeklēt medību apmācības.

Tā, starp citu, ir ļoti interesanta nodarbe! Medību apmācības notiek speciāli iekārtotā laukumā, kur ir mākslīgi izveidota ala. Tiek pārbaudīts, vai sunim strādā mednieka instinkti. Tur mēdz būt arī mežacūka aplokā, kura sunim ir jāatrod. Citkārt jāseko mākslīgi izveidotai asinspēdai. Beigās, kad suns ir sagatavots, jākārto eksāmens, par kuru piešķir diplomu.

Lai kļūtu par audzētāju (ne tikai takšu) ir jāsāk ar to, ka jāiegādājas suns ar ciltsrakstiem, jāiestājas klubā, jāved šis suns uz izstādēm, lai iegūtu vērtējumus vai pat titulus, kuri apliecina, ka šis suns tiešām atbilst šķirnes standartam. Lai iegūtu tiesības suni pārot un pārdot kucēnus, sunim ir jāveic noteiktas veselības pārbaudes, kā arī jāiegūst speciāls sertifikāts, kas apliecina šīs tiesības. Kucei ir jābūt ar mikročipu un tam jābūt reģistrētam datubāzē. Neuzskatu, ka tas ir sarežģīti, drīzāk laikietilpīgi un prasa zināmus naudas resursus.

Šobrīd man ir četras īsspalvainās standarta takšu meitenes – Fera un Fanta Fellini, Fēras meita Athena Hunter's Parade (mājās saukta vienkārši par Mimī), un Filadephia Flaers s Zelenogo Goroda (ikdienā – Moka), kura pie manis pērnā gada martā atceļoja no Maskavas. Visas četras dzīvo kopā ar mani. Man nav nekādu voljeru vai būru, suņi ir mana ģimene un tā arī viņas dzīvo – kā pilntiesīgi ģimenes locekļi. Visas četras guļ kopā ar mani gultā zem segas, jāatzīst gan, ka paliek nedaudz neērti un pamazām sāku domāt, ka, iespējams, suņiem vajadzīga savu gulta, bet tā noteikti būs smaga cīņa un negulētas naktis.

Manām suņu meitenēm ir viena kopīga īpašība, ko vērtēju ļoti augstu, un tā ir uzticība. Viņas nav nodevējas un par desas gabalu savu dvēseli nepārdos. Jā, ja kāds dos, paņems, bet tūlīt atskries atpakaļ pie manis. Mimī no četrām ir vienīgā, kura svešam cilvēkam uz ielas ļaus sevi noglaudīt, pārējās, visticamāk, pakāpsies nost un īpaši uzmācīgam glaudītgribētājam pat uzries. Visas ir ļoti nosvērtas, nav nervozas vai agresīvas. Vienīgi lieli un it īpaši melni suņi viņām nepatīk,jo tie diemžēl ir bijuši visbiežākie uzbrucēji. Tādus dzen prom rejot. Necieš arī mazus suņus, kuri bez pavadām riedami skrien virsū. Tad parasti visas četras nostājas rindiņā un, kā es saku, "tēlo spoguli". Ar draudzīgiem un mierīgiem suņiem un kucēniem ir draudzīgas.

Mums ir arī kaķis, bet attiecībā uz viņu emocijas dalās. Fantai viņš ir apbrīnas objekts, viņa stundām var skatīties uz guļošu kaķi, savukārt Moka un Mimī cenšas panākt, lai viņš sāk skriet. Fērai par kaķi nav pilnīgi nekādas intereses, vismaz tik ilgi, kamēr tas neskrien. (Smejas.)

Audzētāja darbs nebūt nav viegls, lai kā daudziem patīk tā domāt. Pirmkārt, tā ir milzīga atbildība, ko uzņemos. Es izvēlos ievest šajā pasaulē jaunas dzīvībiņas, un uzskatu, ka esmu par šiem kucēniem atbildīga visu viņu mūžu. Noteikti nepieļaušu situācijas, kad par manu kucēnu slikti rūpējas, sit, tas klejo pa ielām vai nonāk patversmē. Ja kas tāds notiks, kaut ļoti ceru, ka man ar to saskarties nenāksies, savu kucēnu ņemšu atpakaļ arī tad, ja viņam būs jau 15 gadu. Nevienai patversmei nav jāuzņemas rūpes par to, ko es esmu radījusi. Pārdoto kucēnu saimniekiem laiku pa laikam zvanu, jautāju, kā iet, lūdzu atsūtīt kādu bildīti, lai redzētu, kā mans kucēns paaudzies. Ja cilvēks man ilgstoši neatbildēs, braukšu ciemos! Tā gan nav gadījies.

Esmu oficiāli reģistrēta audzētāja, mans afikss ir "Hunter's Parade". Afiksu pievieno suņa oficiālā vārda beigās un tas dod iespēju citiem uzzināt, no kurienes tas nācis. Visiem maniem kucēniem aiz vārda seko "Hunter's Parade", tātad, izlasot izstādes katalogā, piemēram, Athena Hunter's Parade, uzreiz ir skaidrs, ka šis ir manis audzēts suns.

Ar audzēšanu labi nopelnīt, atbildīgi audzējot kucēnus, diemžēl nav iespējams, jo izdevumu ir pārāk daudz. Labi, ja izdodas "neiebraukt" mīnusos. Pie mums takšiem ir viszemākās cenas visā Baltijā, taču cilvēki joprojām saķer galvu šausmās, izdzirdot ciparu, ko prasu par kucēnu. Roku liekot uz sirds, varu teikt, ka to visu esmu ieguldījusi līdz pēdējam centam, ja ne vairāk!

Vajag naudu, lai kucēns nāktu šajā pasaulē, nemaz nerunājot, cik pēc tam jāiegulda viņa audzēšanā. Visas kluba biedra naudas, izstāžu dalības maksas, darba diplomi, samaksa sunim par pārošanu, kas parasti ir vairāki simti, kuces pienācīga barošana grūsnības un zīdīšanas laikā, kucēnu barošana, attārpošana, atblusošana, čipēšana, vakcinēšana, kluba aktēšana, ciltsrakstu izmaksas... Kopā savācas diezgan paprāva summa, kas pēc tam tiek dalīta uz kucēnu skaitu – šādi tiek iegūta kucēna cena.

Un, kur nu vēl viss darbs, kas tiek ieguldīts! To neviens nerēķina. Audzētājs ir tāds kā bezmaksas darbaspēks divu mēnešu garumā, divdesmit četras stundas diennaktī.

Negulētas naktis, gaidot dzemdības, pēc tam metiena un mātes uzmanīšana. Gadās, ka kuce pati nevar mazuļus zīdīt un tas jādara audzētājam ik pa divām stundām visu cauru diennakti ar pudelīti. Pēc tam kucēni paaugas un sākas lupatu kalnu mazgāšana. Kādu laiku viņi vēl nesaprot, ka kārtoties jāiet ārpus migas, un dara to turpat, kur guļ. Nu tad tik spēj mainīt viņu guļvietas palagus un dvieļus, lai viņiem visu laiku būtu sauss un tīrs! Veļasmašīna griežas bez apstājas. Protams, aktīvi notiek arī čupiņu lasīšana pa istabu, peļķīšu slaucīšana un grīdu mazgāšana. (Smejas.)

Audzēšana ir sirds darbs, ko parasti uzņemas šķirnes entuziasti – cilvēki, kuri mīl konkrētās šķirnes suņus un vēlas to attīstīt, radot pēc iespējas labākus eksemplārus.

Mans pirmais metiens nāca pasaulē 2014. gada 19. aprīlī. Tās bija smagas dzemdības. Pirmais kucēns nāca nedaudz slīpi un ar asti pa priekšu, viena kājiņa bija kur ieķērusies, tādēļ nācās kucēnus izņemt ar ķeizargriezienu. Ķirurģiska iejaukšanās, protams, nozīmē lielu risku zaudēt kā kuci, tā arī kucēnus. Mums paveicās – operācija noritēja veiksmīgi un pasaulē nāca septiņi kucēni.

Diemžēl nereti gadās, ka pēc šādas iejaukšanās kucītei pašai nav piena, ar ko mazuļus barot, tāpēc šī stafete bija jāpārņem man. Fēra bija ļoti gadīga māte un savus kucēnus sargāja kā zvērs. Nav skaidrs, vai viņas uztveri izmainīja tieši ķeizargrieziens vai viņa tiešām uzskatīja, ka visa ģimene ir milzu drauds viņas kucēniem. Šī sargāšana, protams, stipri apgrūtināja kucēnu barošanu, jo nav vienkārši paņemt rokās kucēnu, kad to sargā zobus atņirgusi māte.

Par laimi pēc aptuveni četrām dienām viņa saprata, ka nāksies ar mani tomēr sadzīvot, jo neviens cits viņai ēst nedos. Bet pārējie ģimenes locekļi gan bija drauds numur viens līdz pat kucēnu piektajai dzīves nedēļai, kad Fēra labprātīgi uzticēja mazuļu auklēšanas pienākumus savai māsai, kamēr pati kājas gaisā izstiepusi gulēja uz dīvāna.

Šobrīd kuru katru dienu pasaulē būtu jānāk Fantas mazuļiem. Baidoties no pagājušā gada pieredzes, nolēmu veikt rentgenu, lai jau laikus redzētu, vai kucēni guļ pareizi. Nu mums ir vēl viens bieds – gaidāmi četri lieli kucēni. Veterinārārstu domas dalās. Viens domā, ka būs nepieciešams ķeizargrieziens, cits – ka bez tā varēs iztikt. Audzēšana vienmēr ir riskants process. Jācer uz labāko, bet jābūt gatavam arī ļaunākajam scenārijam.

Vēl viens smags brīdis ir kucēnu atdošana jaunajiem saimniekiem. Ar neuzticību vēros katrā gribētājā – ja nu nodarīs pāri maniem lolojumiem!? Visi tika izjautāti, mēģinot saprast, vai tiem varu uzticēt savu kucēnu. Bija tādi, kuriem tika atteikts. Pēdējo palikušo meiteni tā arī nespēju nevienam atdot, šķita, ka kucēnu prasa vieni vienīgi muļķi. Tā nu pilnīgi neplānoti tiku pie Mimī. Ceturtais suns galīgi nebija plānots.

Šķiet gan, ka pati Mimī jau no sākta gala zināja, ka paliks mūsu ģimenē. Visi seši kucēni gulēja kopā, bet Mimī vienmēr gāja gulēt pie manām lielajām meitenēm. Kad atbrauca viņu skatīties, neizrādīja pilnīgi nekādu interesi par atnācējiem, apgūlās man pie kājām un viss. Tieši par viņu interesējās ļoti daudz cilvēku no ārzemēm – vairāk nekā desmit! Bija arī tādi, kuri solījās, ka ņemšot, taču pēc laika sarakste pārtrūka. Tā laikam bija lemts.

Līdz brīdim, kamēr kucēni dodas pie saviem jaunajiem saimniekiem, tie dzīvo kopā ar mani - kā ģimene! Nekādu voljeru, nekādu būru! Vien, kamēr tie ir pavisam mazi, dzīvo norobežotā vietā istabā kuces dēļ – lai viņai nav lieks stress pārējo ģimenes suņu dēļ, kuri noteikti ietu raudzībās ātrāk, nekā viņai patiktos. Pēc viena mēneša vecuma saucu ciemos draugus un radus, lai komunicē ar kucēniem, lai tie pierod pie dažādiem cilvēkiem, bērniem.

Ja ārā ir labs laiks, dodamies arī pagalmā, kur kucēni pierod pie dažādiem ielas trokšņiem, zāles, saules, vēja, slapjas zemes... Visi kucēni tiek attārpoti un atblusoti, astoņu nedēļu vecumā - vakcinēti un mikročipēti, saņem savu pošu pasi.

Savus kucēnus baroju četrreiz dienā. Parasti divās no šīm reizēm ir profesionālā sausā barība "Acana". No sākuma to vajag izmērcēt, bet vēlāk kucēni jau kraukšķina sausus graudiņus. Trešajā reizē ir biezpiens ar kefīru, kuram divreiz nedēļā piesitu jēlu olas dzeltenumu. Bet ceturtajā reizē mazie ēd jēlu gaļu – vistas, liellopa, teļa vai jēra. Uzskatu,ka suņa uzturā graudi nav nepieciešami, tāpēc nekādas putras nevāru.

Suns ir cēlies no vilka, kurš ēd gaļu un nedaudz kaulus, pa retam kādu ogu mežā, tāpēc arī ir uzskats, ka sunim graudi nav vajadzīgi. Dzīvojot savvaļā, suns tos neēstu. Turklāt suņiem, kuriem tiek dotas putras, un tiem, kuru uzturā graudaugu nav, novēro atšķirību zobu veselībā un čupiņas izmēros. Tiem, kuri graudaugus neēd, neveidojas zobakmens un čupiņas ir krietni mazākas, kas liecina, ka organisms no uztura paņem vairāk uzturvielu un tajā ir mazāk nederīgā, kas tiek izvadīts ārā.

Lai arī audzēšana ir grūts un samērā netīrs darbs, tam ir arī savi plusi, kas priecē. Kuram gan nepatīk mazi kucēni?! Man ārkārtīgi patīk mazuļus pirmo reizi likt izstāžu stājā, skatīties, kādi tie izaug. Patīk vērot kucēnu rotaļas. Tomēr vislielāko prieku sagādā apmierinātu saimnieku zvani un kucēnu panākumi izstādēs.

Takši ir tāds baigi pozitīvais enerģijas lādiņš! Taksis kopumā ir suns ar labu humora izjūtu. Piemēram, Fērai patīk ielekt klēpī un, tiklīdz sāc glaudīt, viņa glauda pretī – ar ķepu lēni velkot pa seju. Regulāri gadās kuriozi ar segas pārvalkā ielīdušu taksi, kurš paša spēkiem netiek ārā.

Vislielākā jokdare laikam ir Mimī, jo viņa runā. Nemaz nedomā pateikt kādu sliktu vārdu! Uzreiz dod pretī. Reiz, kad viņai bija četri vai pieci mēneši, no rīta kāpjot ārā no gultas, iekāpu siltā peļķītē. Turpat blakus uz mani skatās Mimī. Saku viņai: "Kurš to izdarīja? Kāpēc tu čurā istabā? Fui!" Un, ko viņa?! Paslēpjas aiz skapīša, lūr gar tā stūri, lokās kā tāds zirņu tārps un vēl lamājas – rūc, rej, bubina. Nu kā uz tādu dusmosies?

Mimī ir mūsu ģimenes jaunākā meitene, tāpēc lielās viņu aizstāv. Reiz mežā satikām basendži jaukteni, kurš neko sliktu nedarīja, tikai, ļoti sapriecājies par kompāniju, enerģiski pieskrēja klāt un sabiedēja Mimī, kura sāka pilnā rīklē kaukt, it kā kāds viņai zāģētu nost kāju. Pārējās, protams, tūlīt metās palīgā. Abas ar basendži saimnieci smējāmies, vērojot, kā viņas suns nobijies mūk prom, jo pakaļ skrien četri rejoši takši. Beigās gan visi pieci draudzīgā kompānijā atnāca atpakaļ, laikam meitenes bija noskaidrojušas, ka viņam nemaz nebija ļauni nodomi. Takšu devīze noteikti ir: viens par visiem, visi par vienu!