Viena no populārākajām rotaļlietām pasaulē ir plīša lācītis. Vai brīvā dabā ir sastopami tikpat mīlīgi un jauki lāči kā viņu plīša līdzinieks? Uz šo un daudziem tikpat āķīgiem jautājumiem grāmatā "Vai dzīvniekiem jātīra zobi?" izglītojošas un vienlaikus izklaidējošas atbildes sniedzis ilggadējais Hellabrunnas zooloģiskā dārza direktors Hennings Vīsners. Piedāvājam mazliet ielūkoties grāmatas saturā.

Lācēni ir tik mīlīgi – kamēr tie mazi. Bet pieaugušam lācim ar rotaļlācīti ir tikpat daudz kopīga kā piraijai ar zelta zivtiņu. Citiem vārdiem sakot, lācis var apdraudēt cilvēka dzīvību – un ne tikai cilvēka. Pat lāču mazuļi nevar būt pilnīgi droši, kad tiem tuvojas pašu tēvs. Tāpēc mazie lācēni trakoti ātri iemācās trakoti veikli rāpties kokos. Tikai pašos augstākajos zaros tie var justies pasargāti gan no tēva, gan citiem lāču tēviņiem, jo pieaudzis lācis ir pārāk masīvs un lempīgs, lai spētu kāpelēt pa kokiem.

Vardarbība ģimenē tātad ir nopietna problēma lāču sabiedrībā. Neviens cits savvaļas dzīvnieks nav tik agresīvs un bīstams kā lāču tēviņš. Turklāt tas ir neprognozējams, jo lāčiem nav mīmikas, kas liecinātu par garastāvokļa maiņu. Nikns suns pieglauž ausis, atiež zobus un dusmīgi rūc, turpretī lācim pats uzacs nenoraustās. Tas neņurd un nešņāc, bet metas virsū nekavējoties un bez brīdinājuma.

Tad kāpēc tieši rotaļlāči ir tik iemīļoti visā pasaulē? Te nu mums vienkārši atkal jāatgriežas pie Lorenca bērnišķīguma shēmas.* Lāči taču izskatās tik piemīlīgi – apaļa galva, mazas austiņas un acis kā pogas, pinkains plīša kažociņš un neveikla gaita… Tāds amizants dzīvnieciņš taču uzreiz iekrīt sirdī!

Turklāt lāčiem garšo saldumu tāpat kā mums. Lācis būtu gatavs atdot visu, lai tikai dabūtu kāroto medus podu – mūsu acīs tas lāci padara vēl daudz pievilcīgāku. Tomēr rotaļlietu ražotāji arvien piemirst saviem izstrādājumiem piešķirt smailus zobus un asus nagus. Laikam tāpēc, ka samīļot īstu lāci nemaz nebūtu patīkami un par gultā līdzņemamu ņurcāmdzīvnieciņu tas ne tik nederētu.

Pieaugušu lāci sastapt brīvā dabā ir ārkārtīgi nepatīkami. Mukt nav jēgas. Saniknots lācis spēj skriet tik ātri, ka bezceļu apvidū panāktu pat jātnieku zirgā. Normālos apstākļos cilvēks lācim nešķiet apetītlīgs, taču no dabas lāči diemžēl ir visēdāji. Tas nozīmē, ka vajadzības gadījumā tam nav problēmu apēst arī kādu divkājaino. Parasti gan lāči pārtiek no zivīm un kritušiem dzīvniekiem, kurus spēj saost pat piecu kilometru attālumā. Uzkodām noder svaigas meža ogas un rieksti. Kā jau sacīts, lācis ir īsts kārumnieks.

Par visā pasaulē izdaudzināto vārdu Tedijs rotaļlāči var pateikties savam slavenajam vārdabrālim ASV prezidentam Tedam Rūzveltam, kuram jaukie plīša lācīši bija iemīļota rotaļlieta. Taču muļķīgi būtu domāt, ka kniedi ausī tiem iespieduši ļaunie dzīvnieku mocītāji.**

* Bērnišķīguma shēma (vāc. Kindchenschema) – austriešu zoologa Konrāda Lorenca postulēts jēdziens. Mazuļiem raksturīgo iezīmju kopums, kas pieaugušos indivīdos izraisa vēlmi samīļot, pasargāt un aizstāvēt.

** Vāciešu Margarētes un Franča Šteifu ģimenes uzņēmums "Steiff", kurā kopš 1903. gada darina plīša lāčus, aizsargā savas autortiesības, iespiežot tiem ausī kniedi. Uzņēmums strādā joprojām, tā lāčuki ir roku darbs, dārgi, bet pieprasīti.

Avots: Hennings Vīsners. Vallija Millere. "Vai dzīvniekam jātīra zobi? ... un citi jautājumi zoodārza direktoram" (Jāņa Rozes apgāds).

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!