Dzīvespriekam pietiek ar trīs kājām un īsāku asti. Stāsts par ļoti īpašo runci Miltonu  (2)

Miltons Gunas un viņas drauga īpašumā nonāca pirms gandrīz desmit gadiem liktenīgas nejaušību ķēdītes rezultātā. "Viņš, tolaik vēl kā kaķēns, negaisa laikā bija ienācis līdzi mājā žurnālistei Teklai Šaiterei un sekojis līdz pat viņas dzīvoklim, kur, protams, laipni uzņemts.

Taču Teklai bija suns, kurš par jaunā iemītnieka ierašanos, maigi izsakoties, nebija priecīgs, tādēļ nācās meklēt kaķītim citu saimnieku. Tolaik ar Teklu vēl nebijām pazīstamas, bet mums bija kopīga paziņa, kura man izstāstīja par šo runcīti. Tieši tolaik apsvēru domu iegādāties kaķi. Izrādījās, dzīvoju netālu. Aizbraucu pie Teklas un mājās jau braucu kopā ar kaķi. Miltonam tad varēja būt 7–8 mēneši. Vairs ne kaķēna augumā, taču joprojām kaķēna prātā," atceras Guna.

Melnais runčuks ar balto purniņu, žabo un zābaciņiem abiem ar draugu šķita tik aristokrātisks un graciozs, ka tika nosaukts par Miltonu – par godu dzejniekam Džonam Miltonam.

"Neesmu nekāda baigā Miltona fane, vienkārši šķita, ka kaķim šis vārds lieliski piestāv. Lai gan vienreiz, kad kārtoju grāmatplauktu, Miltons uzsēdās tieši uz Gētes "Fausta" un smējos, ka varbūt tomēr labāk vajadzēja viņu nosaukt, piemēram, par Mefistofeli. Taču vārds Miltons viņam ir kā radīts! Vecākiem radiniekiem un kaimiņiem gan to grūtāk atcerēties, tādēļ bieži viņu sauc par Mintonu vai Klintonu."

Miltons jaunajās mājās iedzīvojās ļoti ātri. Vienīgi, lai gan saimnieki bija iecerējuši viņu padarīt par istabas kaķi, nekur nezuda no ielas paņemtā runčuka alkas pēc brīvības. Miltons katru dienu uzstājīgi prasījās ārā, lecot uz ārdurvju roktura un ņaudot tik žēlīgi, ka saimniecei sirds vai lūza. Ar laiku iemācījās pats atvērt durvis, ja tās nebija aizslēgtas, un nošmaukt lejā, daudzdzīvokļu nama pagalmā. Saimniekiem nekas cits neatlika, kā ļaut Miltonam doties laukā. Sākumā gāja ar viņu kopā, pat mēģināja staidzināt pavadā kā sunīti, taču – kurš sevi cienošs kaķis gan ļaus sevi šādi apkaunot?

"Redzējām, ka Miltons nekur tālu prom neiet, nekādas muļķības nedara un no automašīnām baidās, tādēļ sākām laist ārā vienu pašu. Šķiet, visi kaimiņi viņu pazina un mīlēja. Miltons zināja, kur ir viņa mājas, taču labprāt ciemojās arī pie citiem, kur gandrīz vienmēr dabūja kādu gardumiņu. Kad pārstājām laist Miltonu ārā, kaimiņi bieži apjautājās, kā viņam iet, un prasīja, lai atvedam ciemos. Tā notiek joprojām."

Lai gan neviens īsti nezina, kas liktenīgajā dienā ar Miltonu notika, visticamāk, viņš pakļuva zem automašīnas riteņiem. "Tas notika pirms četriem gadiem. Bija piektdiena, 13. maijs. Neesmu māņticīga, taču to piefiksēju. Bija pavasaris, ārā – ļoti labs laiks. Miltons skraidīja pa pagalmu."

Kā vienmēr vakarā izgājām ārā un saucām: "Milton! Milton! Negribi nākt mājās?" Parasti viņš drīz vien bija klāt, taču šoreiz nekādi nevarējām sasaukt. Tovakar Miltons tā arī neparādījās. Nākamajā rītā pats atnāca mājās, tikai… gandrīz bez kreisās priekšķepiņas. Tā bija pilnīgi sadragāta.

Vēlāk kaimiņiene stāstīja, ka iztālēm redzējusi, kā kāds kaķis metas pakaļ baložu baram un gandrīz paskrien zem auto riteņiem, liekot tam strauji nobremzēt. Viņai gan bija šķitis, ka dzīvnieks sveiks un vesels turpina savu ceļu, taču tas, ka Miltons šādā veidā varēja tikt zem mašīnas, ir pat ļoti ticams, jo, vēl esot uz visām četrām kājām, viņš vairākkārt bija atnesis mājās un kā dāvanu nolicis manā priekšā nomedītu balodi.

Protams, uzreiz rāvām prom uz veterināro klīniku. Tur mūs brīdināja, ka vajadzēs operāciju un asins pārliešanu, taču nav zināms, vai kaķis izdzīvos. Ārstam bija bažas par sepsi jeb asins saindēšanos, jo Miltons gandrīz diennakti pēc avārijas bija kaut kur slēpies.

Tajā pašā dienā viņam veica operāciju, bet jau nākamajā… viņš drasēja apkārt pa klīniku, mēģinādams aizlaisties. Viņš tur pavadīja nedēļu, un tad mēs vedām viņu mājās.

Arī ārsti teica, ka, visticamāk, Miltons ir ticis zem Mašīnas. Viens ritenis bija sadragājis ķepiņu, ko nācās amputēt līdz locītavai, ko varētu dēvēt par elkoni. Arī aste bija salūzusi. Sākumā tās pusi saglabāja, bet diemžēl atlikušās astes galiņā iestājās nekroze (audu atmiršana), tas palika ļoti ciets. Vajadzēja vēl vienu operāciju, pēc kuras Miltons palika gandrīz vispār bez astes.

Bijām mazliet nobijušies, nezinājām, kas mūs sagaida. Miltons atgriezās mājās diezgan skumjā paskatā. Bija galīgi noplucis un netīrs, jo pēc nelaimes gadījuma vēl nebija mazgāts. Īsais stumbenītis, kas palicis no kreisās priekšķepas, bija noskūts un sapampis. Ap kaklu bija tā sauktā "trompete". Taču, tikko ienesām viņu dzīvoklī, Miltons sāka laimīgi murrāt un glausties, neskatoties uz savu neapskaužamo stāvokli. Tas bija ļoti aizkustinoši."

Miltona atkopšanās bija diezgan ilga. Nācās cīnīties ar iekaisumiem un infekcijām, špricēt antibiotikas. Sākumā Guna pati gan apkopa brūces, gan injicēja medikamentus, taču pēc laika Miltons pret ārstnieciskajām manipulācijām sāka ļoti aktīvi protestēt, cenzdamies no tām par visām varītēm izvairīties. Turpmāk saimnieki viņu katru dienu veda uz klīniku, lai visu nepieciešamo paveic dakteris.

"Miltons daudz gulēja, taču citādi nekādā veidā neizrādīja to, ka ir cietis. Nomoda brīžos bija ļoti aktīvs, lēkāja pa dzīvokli kā kaķēns, it kā būtu pilnīgi vesels un viņam nekas nesāpētu. Tas šķita īpatnēji. Sākumā Miltons reizēm aizmirsa, ka viņam ir tikai trīs kājas un skrienot vai lecot mēdza zaudēt līdzsvaru, taču kopumā ļoti ātri pielāgojās jaunajam stāvoklim," stāsta Guna.

Šuves vēl nebija noņemtas, kad Miltons uzstājīgi prasījās ārā. Skaļi bēca pie durvīm un lēca uz kliņķa. Ja viņu nelaida laukā, kļuva dikti nešpetns. Vairākas reizes pats izlauzās ārā, kad kāds no saimniekiem bija aizmirsis aizslēgt ārdurvis. Traģēdija nebija nomākusi runčukā mītošās brīvības alkas un klejotāja garu. Guna sākotnēji bija plānojusi Miltonu vairs laukā nelaist, taču, redzot viņa izmisīgos centienus tikt ārā, šķita nežēlīgi runčuku pret paša gribu spundēt četrās sienās.

"Nezinu, vai tas bija posttraumatiskā stresa sindroms vai varbūt nelieli mazvērtības kompleksi, bet pēc traģēdijas viņš ārā sāka izturēties ārkārtīgi agresīvi. Mājās gan viņš joprojām bija mīļš, bet pagalmā, neskatoties uz vienas kājas trūkumu, ātri visus kaķus nolika pie vietas.

Bet tas nebija galvenais iemesls, kāpēc tomēr ar smagu sirdi pieņēmām lēmumu pārtraukt Miltonu laist laukā. Viņš turpināja līst kokos, bet lejā netika. Ar vienu priekšķepu tas nemaz nav fiziski iespējams, tādēļ centieni norāpties no koka vienmēr beidzās ar kritienu. Vienreiz "nojaucās" tā, ka viņam uz sēžamvietas bija jāliek šuve. Tad arī pieņēmām lēmumu, ka Miltons ārā vairs neies. Tas, protams, bija ļoti smagi gan mums, gan viņam, taču pēc pāris mēnešiem pierada. Viņš gan joprojām inerces pēc lec uz durvīm, bet tas ir vairāk, lai pievērstu sev uzmanību. Tad es nāku, un viņš uzreiz sāk ar mani spēlēties.

Kā mēs pieradinājām Miltonu pie dzīves iekštelpās? Tajā laikā ar viņu ļoti daudz spēlējāmies. Katru dienu stundu no vietas un pat ilgāk, lai tikai viņam nekļūtu garlaicīgi un atkal nemostos vēlme tikt ārā. Pēc tam viņš parasti priecīgs un saguris gāja gulēt.

Jautāta, vai, izņemot rāpšanos lejā no kokiem, ir kas tāds, ar ko vēl Miltons invaliditātes dēļ vairs netiek galā, Guna atbild noliedzoši. "Sākumā klājām ciet augstos plauktus, lai viņš neizdomā uz tiem lēkt, kā agrāk, un nenokrīt. Taču drīz vien sapratām, ka velti cenšamies, jo viņš gandrīz visur uzreiz varēja mierīgi uzlēkt un pēc tam tikpat veikli nolēkt lejā.

Mainījusies ir vienīgi viņa pārvietošanās maniere. Agrāk Miltons gāja ļoti graciozi, taču tagad lec kā zaķītis. Atsperas ar pakaļkājām un tad pārceļ priekšķepu tālāk. Reiz, kad vēl gājām ārā, kāds mazs puika, viņu ieraudzījis, iesaucās: "Mammu, skaties – zaķītis!" Viņu tiešām nav grūti sajaukt ar garausi, jo viņš ne tikai lēkā, Miltonam ir arī ļipa."

Cilvēki parasti ķepas trūkumu pat nepamanot, jo acis uzreiz "piesien" strupā aste. Dažs pat Gunai ir apjautājies, vai tas ir Kuriļu bobteils. Tā ir Latvijā reti sastopama šķirne, kuras pārstāvju vislielākais lepnums ir 3–8 centimetrus īsa astīte. Viņi gan ar tādu piedzimst.

"Pārvietojas gan Miltons joprojām ļoti veikli un ātri. Ja pirms negadījuma viņš mājās nesa baložus, tad pēc tās, kamēr vēl laidām laukā, atstiepa vairākas žurkas.

Viena pat bija dzīva. Viņš to atnesa cauri visai kāpņu telpai un, sagādādams man pamatīgu pārsteigumu, ielika tieši rokā. Žigli ievietoju grauzēju kastē, lai nomierinās. Paskatījos, vai nav traumēta – viss bija kārtībā. Pēc tam vienkārši izlaidu ārā."

Miltons izmanto arī stumbenīti, kas palicis no kreisās priekšķepas. Piemēram, uz tā atbalstās, kad mazgājas. Atstutējas ar puskājiņu pret galdu, kad sēž pie tā saimnieku kompānijā. "Ierasta prakse ir tāda, ka kāju amputē pilnībā – līdz pašam plecam, taču veterinārārsts, kurš operēja Miltonu, nolēma augšējo daļu atstāt, un labi, ka tā. Interneta vietnē "YouTube" esmu skatījusies daudzus video par kaķīšiem, kuri palikuši bez kājas. Dzīvnieki, kuriem tā amputēta līdz pašam plecam, pārvietojas nesalīdzināmi neveiklāk, nekā Miltons. Acīmredzot šī pusķepiņa viņam palīdz noturēt līdzsvaru. Tā kā, ja kāds nokļūst līdzīgā situācijā, iesaku pacīnīties par ķepas augšdaļas saglabāšanu, protams, ja arī tā nav sadragāta."

Neskatoties uz invaliditāti, Miltonam nav vajadzīga īpaša kopšana. Viņš ar visu lieliski tiek galā pats. Pat iemanījies aprakt savus ekskrementus. Ar ķermeņa priekšdaļu palecoties uz augšu, ar veiklu veselās ķepas vēzienu uzkašā smiltiņas. Tā vairākas reizes. Saimnieki gan parasti, dzirdot, ka viņš rakājas pa kasti, piesteidzas un visu, ko kaķis tur atstājis, operatīvi aizvāc, lai mincim nav lieki jānopūlas.

Miltons ir tīrīgs runcis, un prot iekārtoties tā, lai pats varētu nomazgāties. Vai nu, muguru pret kaut ko atbalstījis, sēž uz dibena gluži kā cilvēks, vai arī atstutējas pret stumbenīti un ar veselo priekšķepiņu veic ierasto higiēnas procedūru. Lai arī viņš ļoti cenšas, vienu pusi apmazgāt tomēr ir grūtāk, tādēļ reizēm četrkājainajam draugam ar mitru dvielīti nāk talkā Guna. Kopš Miltons vairs netiek laists ārā, vajadzības likt viņu vannā īsti nav. Par to gan Gunai, gan noteikti arī pašam Miltonam ir liels prieks, jo šī procedūra vienmēr bijusi tīrais murgs – viens no saimniekiem, uzvilcis biezu mēteli un cimdus, turējis kaķi, bet otrs fiksi jo fiksi apmazgājis ar speciālo šampūnu un dušu.

Lūgta raksturot Miltonu, Guna nevar vien beigt stāstīt par savu pārsteidzoši apķērīgo četrkājaino draugu. "Viņš ir draugs pilnīgi visiem. Ikviens, kurš atnāk ciemos, parasti jūsmo, cik mums foršs kaķītis. Viņš ir ļoti sabiedrisks, taču ne tādā ziņā, kas pilnīgi visiem iet klāt, glaužas gar kājām vai lien klēpī, lai gan reizēm dara arī tā. Viņa sabiedriskums vairāk izpaužas tajā, ka viņš it visur grib piedalīties. Piemēram, kad sēžam pie galda un dzeram kafiju, viņš pievienojas kompānijai, uzlecot uz brīvā krēsla. Tad viņš ar mums "runā" savā valodā vai kā citādi cenšas pievērst sev uzmanību.

Kad no rīta iznāku no guļamistabas, Miltons jau ir augšā un gaida mani uz krēsla. Tikko eju viņam garām, uzlec man uz pleca un sāk spēlēties.

Jā, jā, viņš no krēsliem un citiem paaugstinājumiem veikli uzlec man vai draugam uz pleca. Lec arī no grīdas, ja pieliecas. Pie ārdurvīm mums ir neliels galdiņš, uz kura viņš parasti sagaida mūs, pārrodamies no darba, uz uzreiz uzlec uz pleca. Viņš tā savulaik pāris reizes izdarīja, un mums tas šķita ļoti jautri, tādēļ mudinājām viņu šo triku atkārtot atkal un atkal. Tagad viņš tā dara gandrīz visu laiku. Viņam ļoti patīk sēdēt man uz pleca un skatīties pa logu vai šādi ar mani kopā pārvietoties pa dzīvokli un tad pēkšņi uzlēkt uz kāda augstāka plaukta.

Brīvdienās, kad mēs ar draugu izmantojam iespēju ilgāk pagulēt, viņš uzlec uz naktsgaldiņa, ar ķepiņu nostumj no tā, teiksim, manu matu sprādzi un skatās. Es ar vienu aci palūru, ko viņš tagad darīs. Miltons mazliet pagaida un pēc mirkļa nomet zemē vienu manu auskaru. Pēc tam atkal gaida. Kad redz, ka sāku reaģēt, mazliet pagrūž modinātājpulksteni, pēc brīža pabīda to vēl tuvāk naktsgaldiņa malai. Brīnumainā kārtā līdz šim ne reizi pulksteni zemē nav nometis, it kā saprastu, ka tā nedrīkst darīt. Nezinu, vai dzīvniekiem var piemist humora izjūta, bet, ja jā, tad viņam noteikti tāda ir.

Agrāk domājām, ka pieaugot Miltons kļūs mierīgāks un nopietnāks. Tagad viņam ir jau gandrīz desmit gadu, taču joprojām uzvedas kā kaķēns. Viņam visu laiku vajag spēlēties un visu laiku vajag uzmanību. Miltons ir gluži kā mazs bērns.

Kad viņam kļūst garlaicīgi, kļūst nešpetns un sāk mums kost rokās. Ne stipri. Tā viņš vienkārši demonstrē savu neapmierinātību un panāk, ka viņam acumirklī tiek kārotā uzmanība.

Kastes no visa, ko pērkam, nonāk Miltona īpašumā. Viņam tās ļoti patīk, un vislabāk tādas, kas ir oderētas ar čaukstošiem papīriem. Visas vajag izpētīt un, protams, tajās ielīst pagulēt.

Vēl Miltonam ļoti patīk spēlēties ar visu veidu striķīšiem, sevišķi ar jaunām kurpju auklām.

Mums ir viens krēsls, uz kura viņš lec virsū, tikko to paceļu no grīdas. Viņš saprot, ka tūliņ iešu vannā un krēslu novietošu tai līdzās. Viņš ikreiz labprāt piebiedrojas, sēžot uz krēsla man blakus. Tā viņam ir iemīļota vietiņa, jo vannasistabā ir tīkami silts.

Ja gribas Miltonu samīļot, atliek kaut kur divreiz piesist ar plaukstu un viņš ir klāt. Miltons labi zina, ka šīs signāls nozīmē – viņu tūliņ glaudīs."