Feneks – valdzinošā lielausu lapsa, kura ir mazāka par kaķi un pieradināma

Šķiet, feneks ir visinteresantākais lapsu ģints dzīvnieks. Savu nosaukumu tas ieguvis no arābu vārda "fanak", kura nozīme ir "lapsa". Dzīvnieka zinātniskais nosaukums ir "Vulpes zerda" ("Vulpes" apzīmē zvēriņa piederību pie lapsu ģints, bet "zerda" cēlies no grieķu vārda "xeros" ar nozīmi "sauss" un norāda uz feneka apdzīvoto vidi – Ziemeļāfrikas tuksnešiem un Arābijas pussalu).

Starp citu, ne visi zinātnieki piekrīt, ka feneks iekļaujams lapsu ģintī, norādot uz atšķirībām feneka uzbūvē un uzvedībā, salīdzinot ar citām lapsām. Piemēram, fenekam ir tikai 32 hromosomu pāri, kamēr citām lapsu sugām, sākot no 35 līdz 39 hromosomu pāriem. Fenekam nav muskusa dziedzeru, kas ir raksturīgi lapsām. Lapsas pēc būtības ir vientuļnieces, kamēr feneks – sabiedrisks dzīvnieks. Pamatojoties uz šīm atšķirībām, daži zinātnieki feneku atdala atsevišķā ģintī ar zinātnisko nosaukumu "Fennecus".

Izmēra ziņā feneks ir mazāks par mājas kaķi. Dzīvnieka augstums skaustā ir 18–22 centimetri, savukārt ķermeņa garums ir 30–40 centimetri, bet astes – līdz 30 centimetriem. Feneka svars nav lielāks par 1,5 kilogramu. Šai lapsiņai ausis ir vislielākās visu plēsēju vidū, ja vērtē to izmēra attiecību pret dzīvnieka galvas lielumu. Tās var slieties pat 15 centimetru augstumā. Tik lielas ausis fenekam ir vajadzīgas ne tikai tādēļ, lai varētu saklausīt sava galvenā medījuma – kukaiņu un sīku mugurkaulnieku – vissīkāko kustību smiltīs.

Fenekam ausis kalpo arī termoregulācijai: asinsvadi, kas atrodas ausīs un ir izvietoti tuvu ādai, ļauj dzīvniekam izvadīt no organisma lieko siltumu, kas ir ārkārtīgi svarīgi, dzīvojot karstajā, tuksnešainajā klimatā. Vēl viena īpatnība, kas palīdzējusi fenekam pielāgoties skarbajiem tuksneša apstākļiem, ir apmatojums uz ķepu apakšas, kas ļauj fenekam viegli un klusi pārvietoties pa sakarsētajām tuksneša smiltīm.

Feneka kažoka krāsa padara vienkāršu maskēšanos tuksneša smilšu klajumos: virspusē dzīvnieka spalva ir viegli ruda vai bāli dzeltena, bet apakšpusē – balta. Jauni feneki ir gandrīz balti. Fenekam tāpat kā citām savvaļas lapsām nav sviedru dziedzeru. Šis dzīvnieks var ļoti ilgi iztikt bez dzeramā ūdens, iegūstot nepieciešamo šķidrumu no barības. Feneka nieres ir pielāgotas, lai ierobežotu ūdens zudumu no organisma.

Tuksnesī feneks izvēlas vietas, kur aug zāle vai trūcīgi krūmāji, kas sniedz patvērumu un kur atrodama barība. Feneki dzīvo alās ar lielu skaitu slepenu eju, ko izrok paši. Šie dzīvnieki parasti dzīvo radniecīgās grupās – ģimenēs, kur īpatņu skaits var sasniegt desmit.

Medī gan feneki vienatnē gluži kā citi lapsu ģints pārstāvji. Medību laikā feneks var aizlēkt 120 centimetrus un priekšu un palēkties 70 centimetru augstumā. Šie dzīvnieki ir gandrīz visēdāji. Līdztekus kukaiņiem un maziem mugurkaulniekiem feneki ēd arī maitu, augu saknes, putnu olas un mazuļus.

Angļu rakstnieks Tomass Mains Rīds (1818 – 1883) savā stāstā "Jaunie mednieki" apraksta, kā fenekam izdodas pāršķelt strausa olu. 

Citāts: "Kā feneks tiks līdz strausa olu saturam, kad tās atradīs? To čaumala ir bieza un cieta. Lai pārsistu olu, pa to jāiesit ar kādu cietu priekšmetu. Kā gan feneks, būdams tik vājš un mazs, iemanīsies izsist olā caurumu? Tā bija mīkla visiem, īpaši dabas pētniekam Hansam. Viņš labi pazina fenekus. Bieži bija redzējis tos nebrīvē. Nedaudz pārzināja arī šo dzīvnieku anatomiju. Bija informēts, ka viņu galvaskausā nav iedobuma, pie kā stiprinās deniņu muskulis, tādēļ šo dzīvnieku žokļi nav tik spēcīgi – krietni vājāki, nekā parastajām lapsām. Tātad pārgrauzt strausa olu fenekam nebūtu pa spēkam. Tas nevar arī to pārsist ar nagiem, jo, lai gan dzīvnieks dzīvo karstajā zonā, viņa pēdu pamatnes gluži kā polārlapsai klāj mīksts apmatojums. Šo lapsas īpatnību dabaszinātnieki joprojām nekādi nav spējuši izskaidrot.

Hanss centās pierādīt, ka ar tādu ķermeņa uzbūvi un spēkiem fenekam ir tikpat lielas iespējas tikt pie strausa olas satura, kā ielauzties lielgabala lodes viducī. Kāds tumšādainais bija stāstījis, ka feneki it kā ēd strausu olu baltumu un dzeltenumu, bet, kā viņi pie tā tiek, bušmenis nekad nebija redzējis un nemācēja izskaidrot.

Tomēr jaunie cilvēki ilgi nepalika neziņā, jo pēc dažām minūtēm pats feneks tiem atklāja pārsteigtajiem medniekiem savu noslēpumu. (…)

Feneks stāvēja pret viņiem ar muguru, un viņa ķermeņa priekšdaļa šķita piepacelta, it kā tas ar priekšķepām uz kaut kā stāvētu. Šis "kaut kas" bija strausa ola. Feneks to ripināja pa smiltīm, grūžot pārmaiņus te ar vienu, te ar otru ķepu. Šīs viņa vienveidīgās kustības atgādināja nelaimīgo vergu kustības, griežot dzirnavas, atšķirība vien tāda, ka feneks to nedarīja piespiedu kārtā.

Bet, kādēļ feneks ripināja olu? Varbūt viņam bija nodoms to aizvelt līdz savai alai? Tas nebūtu viegli paveicams uzdevums, jo dzīvnieku pazemes mājoklis bez šaubām nebija tuvu.

Tomēr olas aizripināšana uz savām mājām nebūt neietilpa feneka plānos. Viņš grasījās ieturēt pusdienas tepat, uz vietas, vai ļoti tuvu. Skatītāji drīz vien ieraudzīja, kur ir klāts viņa galds. Viņiem iešāvās prātā kāds interesants stāsts par antilopi, ko viņi kādreiz bija dzirdējuši, un tagad, skatoties uz feneka pūlēm, viņiem uzreiz radās nojauta, kādēļ dzīvnieks tā dara. Trīs vai četru jardu* attālumā no feneka zemē gulēja neliels akmens, vien aptuveni 12 collu** augstumā, bet zvēriņam acīmredzot arī tāds bija gana labs, jo viņš vēla olu pa taisno tā virzienā.

Mazliet uzgaidot mednieks pārliecinājās, ka viņu aizdomas bija pareizas. Kad starp akmeni un feneka purniņu bija atlikušas aptuveni trīs pēdas, viņš piepeši veica strauju lēcienu uz priekšu, ar ķepām paraujot uz priekšu olu. Cietā ola atsitās pret krietni cietāko akmeni, atskanēja "krakš!, un jaunie cilvēki ieraudzīja, ka olas čaumala ir sasista driskās.

Maltīte bija feneka priekšā, un viņš nekavējoties ķērās pie ēšanas."

Feneki vairojas reizi gadā. Kāzu laiks viņiem ir janvārī un februārī. Grūtniecība ilgst aptuveni 50 dienas. Martā vai aprīlī mātītei piedzimst divi līdz seši mazuļi. Tikko nākuši pasaulē, tie sver nieka 50 gramus. Māte paliek ar viņiem midzenī līdz divu nedēļu vecumam, kad viņiem atveras acis. Tēviņš nes barību, taču midzenī iekšā neiet, jo mātīte šajā laikā ir ļoti agresīva un viņu dzen prom no mazuļiem. Tie midzeni pirmo reizi pamet piecu nedēļu vecumā, un klīst tā tuvumā, taču tikai trīs mēnešu vecumā sāk iet ievērojamā attālumā no tā.

Feneka vidējais dzīves ilgums ir 12 gadu.

Savvaļā feneku galvenie ienaidnieki ir karakali (tuksneša lūši) un tuksneša ūpji. Kaut gan reti ir redzēts, ka citiem dzīvniekiem izdodas noķert feneku. Daudz bīstamāki fenekiem ir cilvēki. Fenekus nogalina kažokādu dēļ, kā arī ķer un pārdod kā eksotiskus mājdzīvniekus. Daudziem ir kļūdains uzskats, ka feneks ir vienīgais pieradināmais lapsu ģints pārstāvis. Tomēr tā nav: ir mājas lapsu suga, kas radīta Novosibirskas Citoloģijas un ģenētikas institūtā no sudrablapsām.

Feneks nav lēts prieks. Krievijā cena par mājas feneku svārstās no 25 līdz 100 tūkstošiem rubļu. Pārrēķinot mūsu valūtā, tie ir aptuveni 450–1800 eiro. Vēl ir jāsarūpē tam piemēroti dzīves apstākļi, kas ir maksimāli pietuvināti dabiskajiem, citādi feneks izraks sev tik nepieciešamo alu jūsu dīvānā. Mājas fenekam ir nepieciešams vismaz plašs voljers, bet ideālā gadījumā – arī pašam sava istaba, kurai noteikti jābūt apkurinātai.

Žurnālā "Вокруг света" (Nr. 3, 1993. gads) bija stāsts par Ūvi Džordžu (Uwe George), žurnāla "Geo" reportieri, kurš 12 gadus mājās turēja feneku.

"Smilšu lapsu man apmaiņā pret cukura maisu iedeva Sahāras nomadi, " stāsta Ūve Džordžs. "Cilvēks, ar kuru mainījos, teica, ka speciāli atracis vaļā vienu no lapsu alām, lai uzdāvinātu saviem bērniem dzīvu rotaļlietu. Es apžēlojos par dzīvnieciņu, kuram visu laiku nācās aizsargāties no klejotāju izsalkušajiem suņiem, un paņēmu to sev līdzi.

Reiz feneks man izdarīja lielu pakalpojumu. Tas notika, kad ar sievu Āfrikā uz dažām dienām apmetāmies kāda armijas forta kopmītnēs. Nekad neaizmirsīšu mūsu ierašanās dienu, kad vēlu vakarā, vienpadsmitos, salūza ģenerators, kurš nodrošināja fortu ar elektrību, un visur pazuda apgaismojums. Jau pēc dažām minūtēm naksnīgā tuksneša burvīgo, svinīgo klusumu iztraucēja dīvains troksnis mūsu istabā: bija dzirdama kaut kāda nesaprotama ņudzēšana, kaut kas stūrī skribinājās...

Skaņa kļuva aizvien skaļāka. Kad iededzu petrolejas lampu, acīm pavērās briesmīgs skats. Tūkstošiem milzīgu, melnu Āfrikas tarakānu čumēt mudžēja uz grīdas akmens plāksnēm. Viņi acīmredzot bija iekļuvuši pie mums caur spraugu starp sienu un grīdu. Visticamāk, viņus piesaistīja graudaugu putraimi, kuri lielā daudzumā glabājās mūsu istabā. Parādoties pirmajiem rīta saules stariem, briesmīgais skats izzuda. Mēs nolēmām sevi pasargāt no turpmākiem tarakānu apciemojumiem, tādēļ atvedām uz savu istabu smilšu lapsu un vēl divus tuksneša ežus viņai kā palīgus. Mūsu aizsargkomandas apetīte bija tik liela, ka tarakānu armija, pa pusei apēsta, bija spiesta ar kaunu atkāpties."

Ekspedīcijas laikā Ūve Džordžs tā iemīlēja apburošo feneku, ka nolēma to ņemt sev līdzi uz Hamburgu. Lapsa žurnālista mājoklī dzīvoja atsevišķā istabā, kura bija pildīta ar smiltīm un akmeņiem, ko viņš bija atvedis no Sahāras tuksneša. Zem smiltīm dzīvoja daudzas lēcējpeles. Ik pa laikam tās iznāca virszemē un sāka lēkāt – graciozi kā tādi mazi ķenguriņi.

Smiltīs bija ievietotas nelielas caurules, kas pelēm kalpoja kā ieejas alās. Kaut arī feneks medībās izmantoja visu savu viltību – slēpās, stundām nekustīgi sēdēja sardzē līdzās alai, izliekoties par gulošu vai absolūti vienaldzīgu – noķert peli tam izdevās ārkārtīgi reti. Pēc Ūves Dzordža domām feneka izspēlētās ainas ļoti atgādināja skatus no populārās multiplikācijas filmas "Toms un Džerijs".

Visslavenākais pieradinātais feneks ir lapsa no Antuāna de Sent - Ekziperī stāsta "Mazais princis". Rakstniekam uznāca iedvesma radīt šo tēlu, 1935. gadā Sahāras tuksnesī sastopot feneku.

Īpašu cieņu feneks bauda Alžīrijā, kur pasludināts par nacionālo dzīvnieku. Alžīrijas futbola izlase tiek saukta par "Les Fennecs" (Feneki jeb tuksneša lapsas). Turklāt feneks ir attēlots uz Alžīrijas ceturtdaļdināra monētas.

* 1 jards = 91,4 centimetri, tātad trīs vai četri jardi ir 2,74 – 3,66 metri.

** 1 colla = 2,54 centimetri, tātad 12 collas ir aptuveni 30,5 centimetri.

Avots: "udivitelno.com"