Neredzīgā Alekseja 'acis' piecu kilometru tautas skrējienā būs suņu meitene Tikka  (5)

Daugavpilietis Aleksejs (35 gadi) neredz nemaz. Acu gaismu viņš pilnībā zaudēja 32 gadu vecumā. Jau kopš bērnības bijis vājredzīgs. Atceras, ka 1. un 2. klasē ar stiprām brillēm vēl spējis saskatīt vismazākos simbolus redzes pārbaudes tabulā, taču vājredzība strauji progresējusi. Aleksejam šo gadu laikā ir veiktas 11 acu operācijas, taču tās tikai mazliet spējušas aizkavēt redzes zudumu.

"Vienmēr esmu aktīvi nodarbojies ar sportu, un turpinu to darīt arī tagad. Kādēļ izlēmu piedalīties "Lattelecom Rīgas maratonā"? Pirmkārt, ar savu skrējienu vēlos atbalstīt servisa suņu biedrību "Teodors", kas apmāca suņus-pavadoņus un nodod neredzīgajiem Latvijā. Tikka pie manis nonāca pirms gada, tieši pateicoties šai biedrībai, un kopš tā laika mana dzīve ir krasi mainījusies – vairs neesmu tik ļoti atkarīgs no citu cilvēku palīdzības! Tikku man vienkārši uzdāvināja, nebija jāmaksā ne centa! Pats diez vai jebkad tādu suni varētu atļauties, jo viņu apmācība ir ārkārtīgi dārga. Ļoti priecāšos, ja būs cilvēki, kuri mani atbalstīs, ziedojot, teiksim, vienu eiro par katru manis uzveikto kilometru servisa suņu biedrībai "Teodors". Esmu viņiem, īpaši Tikkas trenerei Zaigai Kļaviņai, ārkārtīgi pateicīgs.

Otrkārt un varbūt pat galvenokārt, gribu pierādīt gan sev, gan citiem, ka neredzīgs cilvēks var skriet kopā ar suni-pavadoni – tas nav nekas neiespējams! Vēlos kalpot par pozitīvu piemēru citiem neredzīgajiem, kuri ir mazkustīgi. Redzes zudums nenozīmē, ka sportošanai jāatmet ar roku!"

Skriet kopā ar Tikku Aleksejs sācis salīdzinoši nesen. "Cenšos divreiz nedēļa noskriet piecus kilometrus. Neesmu gargabalnieks, jo sveru 105 kilogramus. Trenējos akadēmiskajā airēšanā un trenažieru zālē, tādēļ man ir diezgan liela muskuļu masa. Skriešana, protams, palīdz uzturēt sevi labā formā, taču patiesībā man vairāk ir kā patīkama atpūta."

Aleksejs skrien pa speciāli skrējējiem izveidotu celiņu, kur parasti ir maz cilvēku. Pa pilsētu liela skriešana nesanākot, jo tur ir daudz apmaļu un luksoforu. Tikku Aleksejs tur pavadā, un viņa skrien blakus. Jautāts, kas notiek, ja ceļa vidū pēkšķi ir kāds zars vai akmens, Aleksejs atbild: "Patiesībā es nezinu, kas tad notiek, jo ne akmeņus, ne zarus savā ceļā neredzu. Skaidrs ir viens – ne reizi neesmu paklupis! Visticamāk, Tikka mani apved apkārt šķēršļiem, jo viņa man rāda, ka jāpagriežas, vai no nostiepjot pavadu un pavelkot uz vienu pusi vai arī pieskrienot cieši klāt un ar ķermeni viegli pastumjot uz otru pusi.

Patiesībā esmu mazliet uztraucies, kā viss notiks "Lattelecom Rīgas maratonā", jo tur būs lielas tautas masas. Nezinu, kā Tikka uzvedīsies. Lai gan viņa ir ļoti labi apmācīta, suns tomēr paliek suns – liels cilvēku pūlis viņai var nozīmēt lielu stresu un pārlieku uzmanību. Droši vien daudzi gribēs ar viņu parunāties, paglaudīt, jo viņa ir ļoti labestīga un draudzīga. Man ir doma labāk palaist visus cilvēkus pa priekšu un tad skriet, bet tad jau redzēs," saka Aleksejs.

Aleksejs jau vairāk nekā desmit gadus nodarbojas ar akadēmisko airēšanu. Turpina to darīt arī tagad, kad zaudējis redzi. Ar laivu brauc trijatā: Aleksejs un vēl viens neredzīgais – viņa pārinieks Andrejs Kirins airē. Laivu vada stūrmanis, kuram redzes problēmu nav.

Airēšanas treniņi gan visbiežāk notiek telpās uz speciāliem trenažieriem. Arī vairums sacensību – to dēvē par ziemas airēšanu.

Aleksejam para-airēšanā ir labi rezultāti ne tikai Latvijas, bet visas pasaules līmenī. 2012. gadā viņš ir ieguvis 2. ietu Eiropas čempionātā, bet 2013. gadā – 3. vietu pasaules čempionātā, kas notika Amerikas Savienotajās Valstīs.

Aleksejs šoziem vēlējies izmēģināt arī slēpošanu kopā ar Tikku, taču diemžēl sniega bija pamaz un vēlmi īstenot neizdevās. Taču viņš par to nebēdā – gan jau nākamgad ziema palutinās ar biezu sniega segu. Ideja ko tādu darīt radusies, jo Aleksejs dzirdējis, ka neredzīgie kopā ar suņiem-pavadoņiem ļoti aktīvi slēpo Somijā.

Vēl viens viņa sapnis ir par spīti aklumam braukt ar divriteni. Arī tas nav nekas neiespējams, ja iegādājas tandēma velosipēdu un brauc kopā ar kādu, kurš redz. Pārinieks jau esot aizrunāts.

Pirms vairāk nekā gada Latvijas Neredzīgo bibliotēkas Daugavpils filiālbibliotēka neredzīgajiem organizēja servisa suņu kustības popularizēšanas un atbalsta pasākumu, kur neredzīgajiem bija iespēja tikties ar servisa suņu biedrības "Teodors" pārstāvjiem. Arī Aleksejs nolēma aiziet. "Jau biju domājis, ka gribētu sev suni-pavadoni. Nolēmu uzzināt, kā pie tāda iespējams tikt. Viņi solīja, ka man sagādās suni-pavadoni, bet tikai pēc diviem vai trīs gadiem."

Jāpiebilst, ka pašlaik Latvijā suņus-pavadoņus apmāca vien labdarības projektu ietvaros. Valsts programmas nav, jo suņa apmācība izmaksā ļoti dārgi. Lai sagatavotu vienu suni-pavadoni, nepieciešami aptuveni 10 tūkstoši eiro.

"Īsti nezinu, kas notika, bet pēc diviem mēnešiem man zvanīja no biedrības un teica, ka tomēr negaidīti ir radusies iespēja tikt pie suņa. Tā pie manis nonāca Tikka. Labradoru meitene rūgtās šokolādes krāsā. Man ir teikuši, ka viņai brūns ir pat degungals. Iepazināmies un ātri viens otram iepatikāmies.

Sākumā man mēnesi vajadzēja dzīvot Rīgā, jo instruktores Zaigas Kļaviņas vadībā bija jāmācās sadarboties ar suni. Pēc tam bija eksāmens, kur ekspertu komisija pārbaudīja, cik labi mums tas izdodas. Šāds eksāmens ir nepieciešams, lai pārliecinātos, ka viss notiek droši gan neredzīgajam, gan sunim.

Apmācīt suni-pavadoni ir vissarežģītāk. Piemēram, policijas sunim ir jāizpilda konkrētas komandas, taču sunim-pavadonim ir pašam ik uz soļa jāpieņem lēmumi. Viņam ir jāsaprot, ka saimnieks jāapved apkārt peļķei vai bedrei. Jāpieved pie sabiedriskā transporta durvīm. Jāskatās, kur mazāk pakāpienu, jāved, kur nav apmaļu, pret kurām var paklupt.

Eksāmenu abi veiksmīgi nokārtojām. Pēc tam Zaiga brauca uz Daugavpili un mēs kopā mācījāmies maršrutus uz vietām, kur man visbiežāk nepieciešams nokļūt.

Nemaz nevar vārdos aprakstīt, cik ļoti ir mainījusies mana dzīve, kopš man ir Tikka. Nevienam vairs nav jāprasa, lai kaut kur aizved. Gribu uz treniņu – dodos! Gribu uz tirgu – braucu! Gribu pie meitas (Red.: Aleksejs ir šķīries.) – uz priekšu! Man tikai jāpasaka Tikkai, piemēram: "Ejam uz treniņu!" Un viņa mani ved. Nu jau divatā ar Tikku esam iemācījušies arī dažus jaunus maršrutus. "

Aleksejam ir arī darbs. Kopā ar vēl vienu puisi, kuram ir redzes problēmas, Daugavpilī atvēris masāžas salonu. Vēl pirms zudusi redze, iestājies Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledžā vājredzīgo kursā.

Aleksejs par darba trūkumu nesūdzas – dienā pieņem trīs līdz četrus klientus. Kā viņi raugās uz to, ka Aleksejs neredz? "Lai cik dīvaini tas neliktos, daudzi to uzskata par priekšrocību. Ir viedoklis, ka tiem, kuriem kāda maņa iztrūkst, savukārt citas ir attīstītākas, piemēram, ir jutīgākas rokas, kas masierim ir ļoti svarīgi.

Sievietes ir teikušas, ka pie masiera iet kautrējas, bet pie manis ne, jo es taču neko neredzu.

Ir greizsirdīgi vīrieši, kuri protestē pret to, ka draudzene vai sieva grib iet pie masiera. Kad uzzina, ka neredzu, nomierinās un atļauj."

Jautāts, kāda ir Tikka, Aleksejs par savu četrkājaino draudzeni runā ar lielu mīlestību: "Viņa ir ļoti labsirdīga un sabiedriska. Gatava visus sabučot. Ļoti mīl bērnus.

Protams, kad viņai ir uzlikti iemaukti, viņa zina, ka ir darbā un koncentrējas tikai uz saviem pienākumiem. Tad viņa ir ļoti nosvērta. Tikka ar iemauktiem un Tikka bez tiem ir divi pilnīgi dažādi suņi. Kad viņai iemauktu nav, ir ļoti rotaļīga, ar bērniem gatava spēlēties stundām un nolaizīt no galvas līdz kājām. Kad saku viņai – "Braucam pie meitas!" – viņa no priekiem ir gatava turp doties teju uz pakaļkājām. Tik ļoti priecājas, ka varēs spēlēties ar meitu.

Protams, Tikka man ir kas vairāk par suni-pavadoni. Viņa ir mans draugs."