Manuls – kaķis, kurš vaukšķ, nevis ņaud. Apskatāms arī Rīgas Zoodārzā (8)
Life
Manuls ir neliels savvaļas kaķis, kuru no citiem kaķveidīgajiem atšķir vairākas īpatnības. Visneparastākā no tām ir apaļās (nevis vertikālās) acu zīlītes. Manuls parasti nešņāc, ja tam tuvojas, bet uztraukumā vaukšķ un rūc, kas vairāk atgādina neliela sunīša, ne kaķa balsi. Bet dzīvnieks prot arī murrāt kā mājas kaķis. Rīgas Zoodārza ekspozīcijā šobrīd apskatāms manulu tēviņš Hursts, taču "aizkulisēs" rosās vēl divi manuli un tiek domāts par pēcnācēju gādāšanu, informēja zoodārza pārstāvis Māris Lielkalns.
Rīgas Zooloģiskā dārza apmeklētāji šobrīd savvaļas kaķu ekspozīcijā var ieraudzīt pa krātiņu tekalējam kuplā pelēkbrūnā kažociņā tērptu manulu tēviņu ar lielām, skaistām, it kā izbrīnītām acīm. Viņa vārds ir Hursts, un 2007. gadā dzimušais tēviņš atceļojis uz Rīgu no Edinburgas Zooloģiskā dārza.
Foto: ShutterstockProm no apmeklētāju acīm atrodas vēl divi manuli – 2014. gadā dzimušais Bjorns, kurš atceļojis no Nordenas Arkas (Zviedrija), un 2012. gadā dzimusi mātīte no Novosibirskas (Krievija). Rīgas Zooloģiskā dārza Izglītības un informācijas nodaļas darbinieks Māris Lielkalns atklāja, ka šobrīd tiek strādāts pie tā, lai abi kļūtu par laimīgiem vecākiem. Cerams, drīz sagaidīsim priecīgas ziņas!Foto: ShutterstockVai Hurstam vienam krātiņā nav garlaicīgi? Izrādās, nē, jo manuli pēc dabas ir vientuļnieki, kuri meklē cits citu tikai pārošanās sezonā.
Mājas kaķa lielumā ar persietim līdzīgu purniņu
Manuls ir kaķu dzimtas plēsējs. Angliski runājošās valstīs dzīvnieka otrs nosaukums ir "Pallas cat" – Pallasa kaķis, kas tam dots par godu vācu dabaszinātniekam Peteram Pallasam, kurš 18. gadsimtā atklāja šo sugu pie Kaspijas jūras krastiem.
Manuliem ir īsas kājas, mucveidīgs rumpis, gara un bieza vilna. Tas viss piedevām plecīgajai pozai liek manuliem izskatīties drukniem. Manula purniņš ir plakans, kā dēļ savulaik uzskatīja, ka Persijas šķirnes kaķi cēlušies no manuliem, taču tas neatbilst patiesībai.Manuls ir mājas kaķa lielumā, tā ķermenis ir 45–65 centimerus garš, bet aste ir 21–31 centimetrus gara. Manula svars svārstās no 2,5 līdz 4,5 kilogramiem. Tam ir okera krāsas kažociņš ar tumšām, vertikālām svītrām uz ķermeņa un priekškājām. Ziemas kažoks ir pelēcīgāks ar mazāk izteiktām svītrām. Manulam ir izteiktas melnas svītras uz astes un melni plankumi uz pieres. Purns ir balts ar šaurām melnām svītrām.Manula ekstremitātes ir proporcionāli īsākas nekā citiem kaķu ģints pārstāvjiem. Ausis ir novietotas zemu, starp tām ir liels atstatums. Purns ir plakans, bet acu zīlītes ir apaļas (nevis vertikālas)
Apdraudēta suga, jo daudzi tīko pēc manulu kažokādām
Manuls sastopams Centrālāzijas stepēs no Irānas līdz Ķīnai, ieskaitot bijušās PSRS Aizkaukāza un Vidusāzijas republikas. Populācija ir fragmentēta un turpina samazināties. Manuli kā daļēji apdraudēta suga ir iekļauti Pasaules Sarkanajā grāmatā. Tie ir iekļauti arī Eiropas apdraudēto sugu pavairošanas programmā, kā arī Vašingtonas konvencijas (CITES) 2. pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku starptautiskā tirdzniecība.
Tāpat kā citi eksotiskie savvaļas kaķi manuls ticis medīts tā kažokādas dēļ. Pirms suga tika pasludināta par aizsargājamu, un 20. gadsimta 80. gados manulu medīšanu un kažokādu starptautisko tirdzniecību aizliedza, ik gadu no Ķīnas, Mongolijas, Afganistānas un bijušās PSRS tika eksportēti desmitiem tūkstošu manulu ādu. Mongolija ir vienīgā valsts manula areālā, kur arvien atļautas manula kontrolētas medības. Licenču sistēma ir neefektīva, un manulu ādas tiek nelegāli eksportētas uz Ķīnu. Vērtē, ka Mongolijā arvien ir ap tūkstoš manulu mednieku, kuri katrs vidēji iegūst divus manulus gadā. Manulus nošauj arī, sajaucot ar bieži medītajiem murkšķiem, tāpat tie mēdz iekrist vilkiem un lapsām izliktajās lamatās un murkšķiem un zaķiem izliktajās cilpās. Manulu taukus un orgānus izmanto tautas medicīnā Mongolijā un Krievijā.Kādreizējais medību spiediens ir ievērojami samazinājies, taču jauni draudi ir barības avota – svilpējzaķu (piku) un murkšķu populāciju samazināšanās – Krievijā šos dzīvniekus pastiprināti indē kā slimību (buboņu mēra) pārnēsātājus, bet Ķīnā indē kā barības konkurentus ganību mājlopiem. Manulu apdraud gan saindēšanās, gan barības avota samazināšanās.Manuliem piemēroto dzīves vidi degradē mājlopi un lauksaimniecības platību paplašināšana. 20. gadsimta 90. gados Krievijā lopkopība panīka, kas acīmredzami ļāva manula Krievijas populācijai atgūties. Tagad rajonos, kur uzlabojas ekonomika, mājlopi atkal masveidā atgriežas stepju ganībās, kas atkal pasliktina apstākļus manulam. Krievijā un Vidusāzijā manula dzīves vidi apdraud arī derīgo izrakteņu ieguve.
Manuls – maskēšanās meistars
Manuls ir sastopams visā Centrālāzijā, bet tikai noteiktā biotopā – akmeņainās stepēs un klinšainās vietās. Tipisku manula dzīves vidi raksturo skarbs kontinentālais klimats – maz nokrišņu, zems gaisa mitrums, plašas gaisa temperatūras svārstības. Manuli galvenokārt ir saistīti ar zāles un krūmāju stepi, un lielākā daļa to dzīves vietu ir kalnainas. Kalnos dzīvo līdz 4800 metru augstumā. Sastopami tikai rajonos, kur neveidojas bieza sniega sega – vietas ar pastāvīgu 15–20 centimetrus biezu sniega segu manuliem nav piemērotas.
Manuli dzīvo kā vientuļnieki. Barību meklē naktī, bet var būt aktīvi arī jebkurā dienas laikā. Pa dienu manuls atpūšas klinšu spraugās un nelielās alās. Nereti iekārtojas citu sīko dzīvnieku – murkšķu, lapsu un āpšu – alās.Manuliem piemīt neparasta spēja paslēpties vidē. To kažoka krāsa un raksts ļauj tiem viegli saplūst ar apkārtni.Manulu vilna ir salīdzinoši garāka un biezāka nekā jebkuram citam savvaļas kaķim, pie tam ķermeņa apakšdaļā vilna ir gandrīz divreiz garāka nekā uz muguras un sāniem. Tas sagādā labu siltumizolāciju dzīvniekam, kam bieži nākas gulēt uz sasalušas zemes un sniegā.Manuls nav diez cik labs skrējējs, toties briesmu gadījumā iešmauc starp akmeņiem vai šaurās klinšu spraugās.
Kaut mazs augumā, mēdz uzklupt arī jēriem
Manula pamatbarība ir svilpējzaķi (pikas), zaķi, murkšķi un sīkie grauzēji (strupastes, smilšu peles, lēcējpeles un kāmji). Pie izdevības ēd arī putnus (irbes, klinškovārņus). Pavasarī mēdz laupīt arī jērus.
Visvairāk manulu ir rajonos, kur ir daudz svilpējzaķu un murkšķu.
Kaķēni – mazi un bezpalīdzīgi
Par manulu vairošanās ieradumiem dabā zināms ļoti maz. Grūsnība ilgst 74–75 dienas. Metienā ir 3–6 kaķēni, bet var būt arī astoņi. Tāpat kā pārējiem kaķiem, arī manulu mazuļi piedzimst akli un bezpalīdzīgi. Piedzimstot tie ir 12 centimetrus gari un sver aptuveni 300 gramus. Mazuļiem apmatojuma maiņa notiek divu mēnešu vecumā, uzsākam medības novēroti 3–4 mēnešu vecumā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit
