Saimnieces pieredze. Rotveileru meitene Reičela – tik mierīga un mīļa, ka ļauj pa sevi staigāt kaķim  (14)

- Kāpēc izvēlējies tieši šīs šķirnes suni? Varbūt ir īpašs stāsts, kā tas pie tevis nonāca?

Egita: "Man bija dilemma par šķirnes izvēli, jo man bija divas favorītšķirnes – vācu aitu suns un rotveilers. Vēl man tīri labi pie sirds gāja ņūfaundlends, sanbernārs un Maskavas sargsuns, bet sapratu, ka šie suņi lielā auguma dēļ dzīvei dzīvoklī nav piemēroti, tāpēc paliku pie divām pilsētvidei samērā draudzīgām šķirnēm.

Beigās kaut kā vairāk nosliecos uz rotveileru. Tā starp citu ieminējos darba kolēģēm, ka plānoju iegādāties šīs šķirnes suni. Īsi pirms Ziemassvētkiem man piezvanīja kolēģe un teica, ka viņas paziņai ir ļoti labs rotveileru metiens un man var piedāvāt pašu labāko kucīti no tā. Pabrīdināja gan, ka kucēniem ir tikai mazliet pāri mēnesim, un izvēlēto varēs dabūt tikai, kad viņiem apritēs pilni divi mēneši, un būs saņemtas visas potes. Mudināja aizbraukt vakarā līdzi un paskatīties, vai vispār gribu tādu, un ja jā, izvēlēties, kurš būs mans. Protams, piekritu.

Aizbraucām, iegāju pie kucēniem un viens man uzreiz pieskrēja klāt – tik drošsirdīgs! Man uzreiz bija skaidrs, ka gribu tieši to. Saku saimniecei, ka esmu izvēlējusies. Viņa atbildēja, ka tas taču ir vislabākais no metiena, ko viņa man tieši piedāvāja. Protams, viņš arī maksāja visdārgāk – ja nemaldos, 350 latus. Tas bija pirms deviņiem gadiem.

Drīz vien mana suņu meitene atbrauca mājās. Ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka izvēlējos šo šķirni, jo draudzīgāku un mīļāku suni nevaru iedomāties. Reičelai ir ļoti stabila nervu sistēma, viņa ļoti labi saprotas ar abiem maniem bērniem."

- Kāpēc izvēlējies šādu vārdu?

Jau iegādājoties suni, dokumentos bija norādīts vārds Faiter Erfolg Reichela. Tā kā Reičela ir šķirnes suns ar ciltsrakstiem, pirmie divi vārdi automātiski ir audzētavas nosaukums, bet pēdējais – suņa vārds, kuru viņai saimniece bija devusi jau neilgi pēc dzimšanas. Tā nu sanāca, ka suni saņēmu ar visu vārdu. Tā kā man tas patika, nolēmu nemainīt.

- Noraksturo savu mīluli – kāda viņa ir? Ar ko īpaša uz citu suņu fona? Kādas ir viņas mīļākās nodarbes?

Mana sunene ir mīļa, gudra, paklausīga, ļoti draudzīga pret bērniem un dzīvniekiem un ļoti, ļoti uzticīga. Uz citu suņu fona, manuprāt, viņa izceļas ar loti stabilu nervu sistēmu un to, ka viņa pilnīgi ne no kā nebaidās – nedz no trokšņiem, ne tumsas, ne skaļiem dzērājiem, kas pēkšņi nez no kurienes uzpeld. Viņa visu laiku ir kontrolējama. Protams, ka paklausību pati vien viņai esmu iemācījusi.

Ar suņiem esmu saistīta jau no bērnības. Jau septiņos gados vēlējos kļūt par kinologu, tādēļ mamma man nopirka kucēnu. Tas bija īru setera un sanbernāra krustojums, ar ko ņēmos no rīta līdz vakaram. Patiesībā visus suņus, kuri manai ģimenei ir bijuši – vācu aitu suns, Maskavas sargsuņa un sanbernāra krustojums, taksis, basets, tagad vēl Austrumeiropas sargsuns – esmu apmācījusi un uzaudzinājusi. Mani viņi vienmēr ir klausījuši no pusvārda, kamēr pārējiem ir nācies pacīnīties, lai viņus klausītu. Piemēram, vienīgi es mammas suni varu nogādāt pie vetārsta, jo citi viņu nevar noturēt. Ne jau tāpēc, ka spēka nebūtu, bet suns vienkārši neklausa.

Bet, atgriežoties pie Reičelas, viņas mīļākā nodarbe ir rotaļāšanās ar bumbiņu. Jāsaka gan, ka ne visas bumbas viņas asajiem zobiem ir piemērotas – tikai cietas, ko nevar vienā acumirklī sagrauzt! Mēs izmantojam vienas poļu firmas bumbas, kuru iekšpusē ir metāla bumba, bet apkārt cieta gumija. Bumbiņa arī ir diezgan paliela, lai nevar norīt aiz azarta. Un šīs bumbas ir topā arī tādēļ, ka pa asfaltu tālu lido un ripo, lai suns būtu pietiekami izskrējies, savukārt es nebūtu pēc pastaigas bez spēka.

Otra top nodarbe Reičelai vasarā ir peldēšana, viņai ļoti patīk ūdens. Kā iebrien iekšā, ārā nenāk. Es stāvu krastā un mētāju čiekurus vai kociņus, bet viņa azartiski ķer un atnes man. Tad es atkal metu, un viņa atkal ķer. Ir mesti arī akmeņi – tad viņa lien zem ūdens ar visu galvu un velk ārā.

- Kas ir tas, par ko savu četrkājaino draudzeni visvairāk mīli?

Par viņas uzticību un paklausību.

- Kādas, spriežot pēc tavas mīlules, ir rotveileru sliktās īpašības, trūkumi?

Rotveileriem nav sliktu īpašību, ja saimnieks viņu pareizi audzina. Rotveileri ar sliktu audzināšanu arī tiek pie sliktām īpašībām.

- Ar ko viņu parasti baro? Kādus našķus dod?

Baroju ar sauso barību. Kārumi ir kaltētie labumi – trahejas, plaušas un kuņģīši. Reičelai arī ļoti garšo svaigas zivis – reņģes.

- Vai Reičelai ir vajadzīga īpaša kopšana?

Īpaša kopšana nav vajadzīga, jo spalva ir salīdzinoši īsa. Šad tad jau jāpaķemmē, bet man tas nešķiet nekas īpašs un apgrūtinošs. Reizēm lieku Reičelu vannā.

- Varbūt nāk prātā kāds kuriozs, kas gadījies ar suni?

Kā Reičela nāk iekšā pa durvīm, mūsu Siāmas kaķis lec viņai purnā. Kad Reičela ēd vai guļ, kaķis staigā viņai pa muguru vai guļ azotē. Bet Reičelai ir tik stabila nervu sistēma, ka viņa mazliet bezkaunīgajam siāmietim vispār nepievērš uzmanību.

- Kas, tavuprāt, cilvēkam jāņem vērā, ja grib iegādāties šīs šķirnes suni? Vai tāds der jebkuram?

Nē, jebkuram rotveilers noteikti neder. Rotveileru vajadzētu iegādāties tikai cilvēkam ar stabilu nervu sistēmu un stingru nostāju. Tas noteikti nav suns iesācējam. Šīs šķirnes suni var iegādāties cilvēks, kurš zina, ko nozīmē liels suns mājās, kuram ik dienas vajadzīga aprūpe, pastaigas un apmācība. Tas noteikti nav suns ļoti aizņemtam cilvēkam, jo ar viņu nepieciešams katru dienu doties garās pastaigās, vakaros samīļoties, jāatrod laiks sunim iemācīt pamatpaklausības komandas, lai tas nebūtu drauds ne saimniekam, ne sabiedrībai. Nepareizi audzināts vai nepareizās rokās nonācis rotveilers var būt bīstams.

- Vai Reičelai bijušas kādas veselības problēmas?

Manai sunenei ir vairākkārt bijušas slapjās ēdes, kad no muguras un dibena nonāk visa spalva un mugura sāk sulot. Ļoti labi palīdzēja aptiekās nopērkamā cinka ziede. Cik esmu novērojusi, ēde parasti sākās no piena produktiem, tostarp biezpiena, un sakrita ar meklēšanās laiku. Pēc tam, kad to konstatēju, piena produktus pārstāju dot un ēde vairs nav bijusi.