Franču buldoga šķirnes vēsture ir saistīta ar vācu buldogiem un angļu buldogiem. Vācu buldogi ir cēlušies no senajiem molosiešiem, kuri bija priekšteči arī dažādu šķirņu mastifiem.
Vācu buldogus izmantoja suņu cīņām un cīņām ar buļļiem. Lielbritānijā buldogus audzēja tādam pašam nolūkam. Šādas cīņas Lielbritānijā 1835. gadā aizliedza, tādēļ angļu buldogiem vajadzēja atrast citu pielietojumu. Radās mode mazos buldogus izmantot kā cilvēka kompanjonus, tāpēc daļu buldogu sāka audzēt tā, lai samazinātu viņu augumu.
Deviņpadsmitā gadsimta industriālās revolūcijas laikā uz Franciju pārcēlās daudzi amatnieki, kuri paņēma līdzi savus mazos suņus. Francijā mazie angļu buldogi krustojās ar vācu buldogiem. Rezultātā radās mazi buldogi ar franču raksturu, kuri drīz vien kļuva pazīstami kā Bouledogue Français. Viņi kļuva par augstākās sabiedrības sieviešu un amatnieku galvenajiem pavadoņiem.
Iespējams, franču buldogu raksturs vēlāk tika nostiprināts, krustojot šos suņus ar terjeriem un mopšiem, tomēr Francijā liecības par to ir skopas.
1897. gadā sākās strīds par franču buldogu ausīm. Tolaik ne visiem šīs šķirnes suņiem bija stāvās "sikspārņa" ausis, kuras tiem ir raksturīgas tagad; netrūka franču buldodziņu ar saliektajām rozes ziedlapas tipa ausīm. 1896. gada Vestminsteras Kenelkluba izstādē visiem suņiem, kuri uzvarēja, bija tieši rozes ziedlapas formas ausis.
Grupa ASV suņu audzētāju 1897. gadā nodibināja Amerikas franču buldogu klubu un izveidoja šķirnes standartu, kurā bija rekomendētas "sikspārņa" ausis. Šis standarts tika akceptēts, un tagad visu franču buldogu raksturīgā iezīme ir stāvas ausis.
Franču buldoga izskats
Franču buldogu puika ideālā variantā sver aptuveni 12,5, bet meitene – 11 kilogramus.
Pievilcīgais buldodziņš ir kompakts, drukns, ar savdabīgām "sikspārņa" ausīm.
Franču buldoga kažoks ir gluds, īss un spīdīgs. Franču buldogs var būt ruds, svītrains, plankumains (ar svītrainiem vai rudiem laukumiem) vai krēmkrāsas.
Visas pārējās krāsas audzētāji neatzīst. To nosaka nevis estētiski iemesli, bet rūpes par suņu veselību, jo kopā ar šīm krāsām iedzimst dažādas slimības:
- Pilnīgi balts – kurluma gēns.
- Balts ar melnu, bez svītrām – kurluma gēns, acu slimības.
- Šokolādes brūns – agrīns aklums, katarakta.
- Zils jeb peļu pelēks – aklums, folikulāra displāzija jeb pakāpeniska apmatojuma izkrišana, sākot no agrīna vecuma, sausa zvīņaina āda, kas ir ļoti uzņēmīga pret bakteriālajām infekcijām.
- Pilnīgi melns, kā arī melns ar lāsumiem (kā rotveilers) – pārāk dominējošs krāsojums, kas var iznīcināt jebkuru citu krāsu no šķirnes.
Franču buldoga raksturs
Franču buldogs ir gudrs, apķērīgs, ļoti sirsnīgs, mīlīgs, jūtīgs, iecietīgs pret bērniem, rotaļīgs, mundrs un izturīgs, bet reizēm trakulīgs.
Franču buldogam piemīt laba humora izjūta, tādēļ viņu nereti dēvē par suņu pasaules klaunu. Tomēr franču buldogs ir arī izcili saprātīgs suns, turklāt līdz tādai pakāpei, ka viņš spēj apmācīt savu saimnieku.
Reizēm šis suns var būt stūrgalvīgs, bet viņam piemīt patiesi jautra daba, un lielākoties viņš cenšas izpatikt. Ar franču buldogu vajag daudz nodarboties un viņu rosināt; fiziski vingrojumi šim sunim nav tik svarīgi, tādēļ viņš var būt lielisks pilsētas suns.
Ja franču buldoga saimnieks pievērš uzmanību kādam citam, šis suns var kļūt greizsirdīgs. Viņam patīk justies kā ģimenes loceklim, un viņu nav vēlams bieži pamest vienu.
Vairākumam franču buldogu ļoti patīk cilvēki, tāpēc viņš priecīgi apsveicinās ar jebkuru atnācēju. Tomēr var gadīties arī tā, ka šis suns pret svešiniekiem izturas noraidoši.
Apmācīt franču buldogu nav grūti, jo viņš ir gudrs un spēj ātri mācīties. Taču saimniekam svarīgi saglabāt konsekvenci.
Franču buldoga veselība un kopšana
Franču buldoga kopšana neaizņem daudz laika. Laiku pa laikam jāizsukā viņa kažoks ar gumijas suku. Kad rodas nepieciešamība, jāiztīra ausis (tikai ne ar vates kociņiem!).
Jārūpējas, lai sunim neizaug pārāk gari nagi. Šad un tad ar speciālo losjonu jāiztīra viņa sejas krunkas.
Ūdens nav franču buldoga stihija, jo šie suņi fiziski nav radīti peldēšanai. Apgrūtinātās elpošanas dēļ (raksturīga brahicefālajiem jeb plakanpurna suņiem) jāsaudzē sirds. Franču buldogs jāsargā no pārkaršanas.
Franču buldogam pārmērīga fiziskā slodze var būt bīstama, tāpēc dažkārt, ja laiks ir ļoti silts, ieteicams vispār atteikties no fiziskām aktivitātēm.
Mazais suns labprātāk izvēlas regulāras, mierīgas pastaigas, kas tam noteikti ir piemērotākas, nekā enerģiskas nodarbības, kur vajag lielu piepūli.
Franču buldogam būt iedzimtas mugurkaula patoloģijas.
Raksta tapšanā izmantotā literatūra:
* Estere Ferhūfa-Ferhallena. "Suņi. Enciklopēdija." Zvaigzne ABC;
* Temzina Pikerela. "Suņa gars. Ilustrēta vēsture." Zvaigzne ABC.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
