Kad satiekamies kafejnīcā, Natālija sievišķīgi atzīstas: "Pašlaik pie mums mājās notiek gatavais ārprāts – mazais Tēzejs čurā, kur vien iespējams. Gandrīz jāstaigā nopakaļus ar lupatu. Taču viņš ir tik jauks un mīļš!"
- Kā radās doma iegādāties kucēnu un kāpēc tieši kane korso šķirnes?
Natālija: "Šogad tuvojoties 8. martam, man radās vēlme, lai vīrs man uzdāvina kucēnu. Es ļoti mīlu suņus! Visu līdz Sieviešu dienai atlikušo laiku vīram devu dažādus mājienus: rādīju viņam jaukas suņu bildītes, daudz runāju par suņiem, izvēlējos ar viņu kopā skatīties filmas par suņiem. Biju pārliecināta, ka viņš sapratīs, ko vēlos. 8. martā ar priecīgu satraukumu gaidīju brīdi, kad vīrs man beidzot uzdāvinās kucēnu.
Piepeši iezvanījās viņa mobilais telefons, viņš atbildēja, ka tūliņ nonāks, un izgāja ārā pa durvīm. Nospriedu, ka atveduši kucēnu un viņš steidzas tam pakaļ. Izrādījās, ka vīrs man bija pasūtījis ziedus. Atzinos, ka biju gaidījusi kucēnu. Pēc tam vēl meklēju suņuku pa dzīvokli, jo man šķita, ka varbūt tas kaut kur ir paslēpts, lai man būtu lielāks pārsteigums. Šajā ziņā laikam esmu mazliet naiva.
Dima brīnījās: "Kā gan es varēju tev uzdāvināt kucēnu, ja pat netikām runājuši, kāda šķirne tev patiktu? Tā vienkārši – jebkuru!?"
Taču no tās dienas sākām domāt, kādu suni gribam. Tā kā tolaik pamazām pārvācāmies uz savu māju Upesciemā, nolēmu, ka jāizvēlas īsspalvains suns. Pēc kāda garspalvainā vākt izkritušās spalvas pa visu māju man vienkārši nav laika, jo no rīta līdz vakaram esmu mēģinājumos un izrādēs.
Nospriedu, ka suns jāizvēlas pēc rakstura, nevis izskata. Galvenais, lai viņš ir mīlīgs, labi sadzīvo ar mūsu kaķiem un bērniem, kuri mums nākotnē noteikti būs. Svarīgi bija arī, lai viņš būtu labs mājas sargs.
Atradu informāciju par kane korso šķirni, kas Latvijā ir diezgan reta, taču kļūst aizvien populārāka. Tā ir itāļu šķirne, kuras pārstāvji izaug visai milzīgi.
Atzīšos, ka pirmajā mirklī suns pēc izskata man īsti neiepatikās – izskatījās pabriesmīgs un bīstams, taču viss, kas bija rakstīts par viņa raksturu, mani absolūti savaldzināja. Tolaik vīrs bija darbā. Nolēmu aizsūtīt viņam uz e-pastu vispirms suņa rakstura aprakstu, tikai pēc tam bildes. Viņam arī uzreiz iepatikās. Pēc tam, skatoties bildes, mums šis suns sāka aizvien vairāk un vairāk iepatikties.
Kur slēpjas kane korso valdzinājums
Natālijas paņēmiens, kā izvēlēties kucēnu
Uzzinājām, ka arī pie mums, Latvijā, Liepājā ir kane korso audzētava "Amberland".
Bija piektdiena, 13. marts, vakars, kad vīrs atbrauca man pretī uz teātri un abi kopā pa taisno laidām uz Liepāju skatīties kucēnu. Vīrs bija sazvanījies un sarunājis, ka būsim.
Kucēni vēl bija pavisam mazi – trīs vai četras nedēļas veci. Paskatījāmies uz viņiem un pavisam drīz vienā iemīlējāmies. Redzējām arī lielos suņus. Šķita iespaidīgi, cik augstu viņi var uzlēkt – kādu trīs metru augstumā no zemes!
Tur bija piecas meitenes un pieci puikas. Pirms tam biju atradusi informāciju, kā pareizi izvēlēties kucēnu. Jāņem tāds, kurš ir rotaļīgs un uzreiz lien spēlēties. Ja suns nav rotaļīgs, pieaugot būs slinks, daudz gulšņās, arī uz mācīšanos nebūs nasks.
Mēs gribējām puiku, jo mums visi mīluļi ir puikas – gan abi kaķi, gan arī otrs suns. Saimniece atveda mums visus piecus suņu zēnus, lai varam izvēlēties. Viens piegāja pie manis, apgūlās pie kājām un uzreiz aizmiga. Nospriedu – nē, šitas būs sliņķītis! Savukārt pie Dimas pienāca divi kucēni – tīģerkrāsas un melns. Abi bija ļoti aktīvi. Tā kā jau no sākta gala gribējām melnu, nebija grūti izvēlēties.
Uzreiz kucēnu nevarējām vest uz mājām, jo viņš vēl ēda mammas pienu. Tēzeju mums atveda pavisam nesen – kad viņam bija apritējuši pilni divi mēneši.
Tēzejs – skaists vārds
Mazais, stūrgalvīgais špics Alekss
Alekss ir mans pirmais suns, un viņam jau ir pieci gadi. Kad vēl dzīvoju kopā ar vecākiem, ļoti gribēju suni. Vecāki par šo domu gan īsti nebija sajūsmā. Kādudien draudzene pastāstīja, ka viņas paziņas špiciem nesen piedzimuši kucēni. Draudzene mudināja: "Pasauc mammu, vienkārši aizbrauciet un paskatieties. Esmu pārliecināta – tikko tava mamma ieraudzīs šos burvīgos kucēnus, viņa nespēs nostāvēt pretī." Nolēmu pamēģināt.
Pierunāju mammu tikai aizbraukt un paskatīties kucēnus. Aizbraucām, un… mamma no pirmā acu uzmetiena iemīlējās mazajā kucēnā, kurš bija palicis pēdējais.
Sanāca ļoti interesanti. Mammai ļoti patīk rudā krāsa. Aleksa abi vecāki ir melni, arī visi pārējie brālīši un māsiņas no šī metiena, bet viņš vienīgais – ruds. Kad pirkām, tas gan nebija redzams. Tad viņi visi bija ļoti maziņi un pelēki, nebija saprotams, kādā krāsā būs.
Tolaik daudz lasīju, kā iemācīt sunim paklausības pamatkomandas. Pati viņu audzināju. Gājām uz izstādēm, dabūjām godalgotas vietas. Arī ar Tēzeju plānoju piedalīties suņu izstādēs, kad paaugsies.
Kad apprecējos un pārcēlos uz dzīvi pie vīra, šķita nepareizi Aleksu ņemt līdzi, jo viņš savas dzīves pirmos trīs gadus bija nodzīvojis manu vecāku mājoklī, bija pie tā ļoti pieradis. Alekss ļoti mīl manus vecākus, īpaši mammu.
Mans tētis ir ļoti sportisks, un bieži dodas kopā ar Aleksu 10–15 kilometrus garās pastaigās. Joprojām nevaru saprast, kā šīs mazās kājeles var izskriet līdzi tēvam tik lielus gabalus.
Apbrīnojamākais ir tas, ka Alekss it nemaz nenogurst. Pārnācis no pastaigas, viņš grib spēlēties un joprojām ir enerģijas pārpilns. Tēvam patīk braukt arī ar divriteni. Arī tam mazās kājeles skrien līdzi lielus gabalus.
'No sfinksiem ļoti baidījos'
Tēzejs abiem ir gluži kā pirmais bērns
Kā Natālija rūpējas par mīluļiem
Kā visi četri ķepaiņi sadzīvo (plus fotogalerija)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
