Montijs, Lords, Vikings, Roze, Maša un Fiona meklē gādīgu saimnieku

Montijs patversmē dzīvo kopš 2011. gada novembra, kad tur nonāca kā mazs, spurains kucēns un turpat ir arī izaudzis, uzskatīdams, ka šī vieta ir viņa vienīgās un īstās drošās mājas. Ar brīvprātīgo gādību viņš ir nedaudz skolojies – prot gan gulēt, gan sēdēt, gan atsaukties uz savu vārdu, kā arī pie pavadas viņš iet kā paraugsuns – ne raujas, ne skrien, kur deguns rāda, ne arī baidās no ielas trokšņiem un garāmgājējiem.

Tāpat viņš ir iemācījies, ka no cilvēkiem-draugiem nav jābaidās – viņam ir liels prieks saņemt glāstus, it sevišķi, ja viņu pakasa aiz auss vai pabužina biezo kažoku. Viņš arī savējiem ļoti uzticas – vērīgi sekos it visur pa pēdām un labprāt piedalīsies visos piedzīvojumos, kā arī pie veterinārārsta pacietīgi ļaus visu vajadzīgo izdarīt.

Diemžēl viņš, būdams neatkarīgs un patstāvīgs domātājs, ne vienmēr uzreiz uzticas svešiniekiem un, juzdamies nedrošs vai apdraudēts, var tos apriet un mēģināt paslēpties, bet, ja kāds nu nepavisam neievēro pieklājības robežas (piemēram, bāž pirkstus purnā vai, ignorējot to, ka suns baidās, mēģina glaudīt), tad var arī kampt. Arī mazus bērnus viņš nesaprot un no tiem labprātāk turas pa gabalu.

Montijs joprojām tic, ka kaut kur pasaulē ir ģimene, kas pratīs novērtēt viņa labās īpašības un izprast, kāpēc radušās ne tik labās un kā ar tām tikt galā. Montijs ir kastrēts un vakcinēts.

Dabas dievi vien zina, kas te ir jaucies un sajaucies, kādi gēni samiksējušies, bet rezultātā pasaulē ir nācis viņš – Lords! Nav šaubu, ka ģenealoģiskā līnija, ja to būtu iespējams izpētīt un uz papīra uzzīmēt, novestu taisnā ceļā pie visdižciltīgākajiem suņu sugas ciltstēviem, jo kā gan citādi varētu būt radies tāds kažoka krāšņums, astes kuplums un acu viedums?!

Toties Lorda bijušo "saimnieku" izcelsme gan, visdrīzāk, meklējama cilvēku cilts visdziļākajās padibenēs. Par to liecina pūžņu un strutu pilnā brūce ap suņa kaklu, kurā skaidri iezīmēti cieši savilktas ķēdes posmi – tā sunim, visticamāk, uzlikta vēl kucēna vecumā un ieaugusi miesā, līdzīgi kā jaunā kociņā ieaug tam apvilkta metāla stieple. Par laimi, Lorda biezais kažoks daļēji ir viņu pasargājis, turklāt, šķiet, viņš ir pērnās vasaras kucēns, tāpēc briesmīgais pušums radies vēsajā gadalaikā – vēl daži mēneši, un mušu kāpuri brūci būtu izēduši līdz kaulam...

Jātic, ka patversme būs tikai īsa pietura tajā ceļā, uz kura viņi abi satiksies – Lords un viņa īstais cilvēks.

Aptuveni piecus gadus vecais Vikings kopā ar brāli Viesturu dzīvoja zem pamesta kioska. Viņus baroja labsirdīga sieviete, un runči jutās apmierināti, cik nu tas iespējams ielas dzīvē. Taču šoziem abi brāļi saslima – sāka klepot un vairs nevarēja saost ēdienu, tāpēc barotāja lūdza palīdzību patversmē.

Vikingam ir ielas dzīvē iegūtas vainas, kas to pavadīs visu atlikušo mūžu. Runcis patversmē nonāca jau sterilizēts ielas kaķu sterilizācijas programmas ietvaros, taču viņa auss galiņš ticis nogriezts nepiedodami liels – gandrīz puse austiņas, traumējot pat auss gliemežnīcu. Līdz ar to runčuka austiņa ir jutīga, tajā vieglāk iekļūst netīrumi un var rasties iekaisums. Vikingam ir arī hroniskas iesnas, kas ikdienā runcim netraucē, taču reizēm slimībai var būt saasinājumi. Tāpēc Vikinga jaunajiem saimniekiem jārēķinās, ka runcim ik pa laikam var būt nepieciešams veterinārārsta apmeklējums un ārstēšana.

Roze patversmē nonāca kopā ar saviem tikko dzimušajiem sešiem kaķēniem. Kaķenīte ilgi jo ilgi gādāja par saviem mazulīšiem, neatejot no viņiem ne solīti ne uz mirkli. Nu Rozes bērniņi ir izloloti, izčubināti un palaisti dzīvē – visi kaķēni ir sagaidījuši saimniekus. Tagad ir pienācis laiks arī pašai Rozītei lūkoties pēc jaunām mājām.

Roze ir mīlīga kaķenīte tā dēvētajā "bruņurupuču" krāsā, kurai patīk gan maigi pieglausties, gan draiski rotaļāties. Citi kaķi gan Rozei nepatīk – tiem viņa mēdz ierādīt īsto vietu, jestri uzšaujot ar ķepu, it īpaši, ja runa ir par cilvēka uzmanības sadalīšanu, tāpēc Rozītei būtu jābūt vienīgajai vai vismaz galvenajai mājas mīlulei. Roze ir aptuveni divus gadus veca.

Kaķenīti Mašu kāda sieviete bija sastapusi savā kāpņu telpā kopā ar dēliņu Maksi. Tas bijis ziemā, kad Maksis bija vēl kaķēns. Sieviete, nespēdama paiet garām un pamest minčus vienus pašus, uzņēma tos savās mājās. Kaķenīte izrādījusi lielu mīlestību un ātri vien pieķērusies sievietei.

Tikai pēc kāda laika, kad mince kopā ar dēliņu mitinājusies sievietes dzīvoklī, sieviete pamanīja, ka mince paliek arvien apaļāka un apaļāka un sapratusi, ka viņa ir atkal gaidībās. Piedzima pieci kaķēni – kaķenītes, kurus sieviete ar lielu mīlestību un labestību izauklēja līdz četru mēnešu vecumam, bet galu galā tomēr saprata, ka nespēj dot mūža mājas septiņiem kaķiem - mammītei Mašai, viņas vecākajam dēliņam Maksim un vēl piecām meitiņām peciņām. Tā viņi visi nonāca patversmē.

Maša ir ļoti draudzīga un murrātīga kaķenīte – viņa labprāt ieritināsies saimniekam klēpī un mals savas dzirnaviņas. Mašai ir aptuveni trīs gadiņi, mince ir sterilizēta un vakcinēta.

Aptuveni divus gadus vecā Fiona tika atrasta uz ielas netālu no Vēju ielas. Pelēkbalti svītrotā, miniatūrā mince, pārvarējusi pirmo patversmē nonākšanas satraukumu, izrādījās mīlīga un draudzīga kaķīte, kas ar patiku ļaujas cilvēka glāstiem.

Fiona labprāt sarunājas ar cilvēkiem, savā kaķu valodā pastāstot, kas noticis kopš pēdējās tikšanās un kā viņai pa šo laiku klājies. Fiona ir sterilizēta un vakcinēta, un gatava doties uz jaunām mājām.

Patversme "Dzīvnieku draugs" atrodas Fridriha Candera ielā 4. Ar citiem patversmes iemītniekiem var iepazīties mājaslapā "Dzd.lv".