Pīlādža raksturojums
Kā izrādās, parastais pīlādzis (Sorbus aucuparia) ir rožu dzimtas augs, kas bieži sastopams ne tikai Latvijā, bet arī Mazāzijā un pat Āfrikas ziemeļos. Pīlādzis ir vasarzaļš lapkoks vai krūms ar pelēku un gludu mizu. Šim kokam ir raksturīgas plūksnainas lapas, kas aug pa pāriem iegareni, taču pavasarī var novērot daudzos ziedus, kas izkārtojušies ziedkopā. Atšķirībā no oranžajām ogām, kas parādās uz rudens pusi, ziedi pavasarī ir balti un ar izteiktu smaržu, kas ne visiem šķiet patīkama. Pīlādža ziedēšana ilgst pāris nedēļas, parasti maija beigās un jūnija sākumā. Starp citu, pēc tā, cik daudz pavasarī ir ziedu, var noteikt rudenī gaidāmo ogu ražu. Ja ziedi ir maz, tad arī ogas nebūs daudz.
Mājas svētība
Izrādās jau senos laikos pīlādzis tika ieviests teju katrā piemājas teritorijā, jo tam tika piedēvētas maģiskas spējas saistībā ar mājas svētību. Pīlādzis allaž dēvēts par ļoti spēcīgu augu, jo tā koksne, augļi, lapas un arī miza satur fitoncīdu un citu vērtīgu vielu. Iespējams, arī šīs īpašības dēļ jau kopš seniem laikiem pīlādzis ticis uzskatīts par mājas saimnieku sargātāju, jo tas spēj atbrīvot cilvēku no sliktas enerģijas. Šīs spējas esot īpaši spēcīgas pīlādža ziedēšanas laikā un periodā, kad koks rotāts ar nogatavojušām ogām. Pīlādzi pieņemts stādīt ne pie pašas mājas, bet gan tās tuvumā, piemēram, pie piebraucamā ceļa.
Maģiskās spējas
Pīlādzim piedēvētas ne tikai sargāšanas spējas, bet arī spējas pasargāt apkārtni no negaisa radītām sekām. Izrādās pīlādzis ir koks, kurā zibens nesperot, tāpēc tas ticis un joprojām tiek stādīts mājas tuvumā, lai izvairītos no negaisa klātbūtnes. No pīlādžu zariem savulaik tika veidoti krusti, kas ļaudīm palīdzējuši aizsargāties no dažāda ļaunuma, tāpēc tie tika likti zem slimnieka gultas, izkārtoti uz grīdas vai pat uz galda. Pīlādžu zari tika glabāti mājā cauru gadu, bet saulgriežos tika dedzināti ugunskurā, lai varētu tikt ienesti jauni un svaigi zari. Mūsu senči uzskatījuši, ka pīlādzim ir maģiskas spējas pasargāt mājokli un saimniecību no raganām, velna un ļaunās acs, tāpēc bija pieņemts katras mājas tuvumā to ieviest. Pīlādžu zari pat tikuši izmantoti daudzu tautu kāzās, tādā veidā radot aizsardzību pret visu ļauno jaunajam pārim.
Pīlādžu dažādība
Lai arī ierasts redzēt pīlādžus ar oranžas krāsas ogām, ir pieejams arī šķirnes ar baltām, dzeltenām un pat rozā krāsas ogām. Vēl spēcīgāku iespaidu par pīlādzi radīs īpašās šķirnes, kas atšķiras ar vainaga formu, skaistu lapojumu, kas rudens sezonā iekrāsojas sarkanos toņos. Šādas šķirnes pīlādžus dārza arhitekti izvēlas kā galveno akcentu dobē, jo tas pats par sevi ir ļoti pilnīgs, un pārējais uz pīlādža fona var tikt nomākts. Pīlādžu dekoratīvais skaistums nav aizmirsts arī mūsdienās, jo joprojām daudzi ainavu arhitekti projektos paredz vietu pīlādzim.
Audzēšanas īpatnības
Pīlādzis enerģētiski ir ļoti spēcīgs augs, tāpēc ir jāievēro pāris prasības tā ieviešanā piemājas teritorijā. Pirmkārt, to ieteicams stādīt nomaļāk no citiem augiem, jo tad arī enerģētika būs spēcīgāka. Otrkārt, vajadzētu ņemt vērā, ka ziedēšanas laikā aromāts ir ne visiem tīkams, toties ziedu ķekari ir ļoti pievilcīgi. Pīlādža augšanai atbilstoša vieta ir saulaina, sausa vieta ar auglīgu, bet ne pārāk smagu augsni. Interesanti, ka pīlādzis ir ļoti izturīgs, tas spēj pārciest pat 30 grādu robežu zem nulles. Nesen iestādītos stādus noteikti ieteicams mulčēt un regulāri mitrināt.
Pīlādžu ogas
Kā jau daudzu Latvijā augošu augu augļi, arī pīlādža ogas nav izņēmums veselīguma ziņā. Tās ir ļoti bagātīgas, ar daudz bioloģiski aktīvām vielām, C vitamīnu, fosforu, karotīnu un citām vērtīgām vielām, tāpēc rudens pusē tām noteikti jāatrod pielietojums. Ogas palīdz gremošanai, tās stiprina imunitāti un asinsvadus.