Lietuviete Kira Purlīte (Purlyte) un viņas dzīvesbiedrs Svens 2013. gada septembrī ar divriteņiem un savu mīļoto suni Tulku sāka ceļojumu pa pasaules garāko – Panamerikas – lielceļu, kuru bija iecerējuši mērot no sākuma līdz beigām, šovasar finišējot Aļaskā. Taču kādudien abu baltajam suņukam negaidīti pazuda redze un radās nopietnas veselības problēmas, un plānus nācās krietni mainīt.
Panamerikas lielceļš ir 47 958 kilometrus garš. Kira un Svens bija paredzējuši, ka tā mērošana aizņems aptuveni divus gadus, taču dzīve ienesa korekcijas.
Kad Kira un Svens nolēma, ka vēlas ar velosipēdiem mērot Panamerikas automaģistrāli, viņi saprata, ka savu iemīļoto suni Tulku mājās vienu pamest nevar.
Ilgais ceļojums sākās Dienvidamerikas pašos dienvidos – Ugunszemē (Tierra del Fuego). Kamēr Kira un Svens mina pedāļus, Tulku sēdēja plastmasas grozā saimnieces divriteņa priekšpusē vai, vēlēdamies izlocīt kājas, skrēja līdzās.
Tulku ir septiņus gadus veca, dzimusi Polijā un augusi Lietuvā. Suņu meitene kopā ar saviem saimniekiem ceļo jau no mazotnes, un viņai tas ļoti patīk.
Tomēr ceļā viņus negaidīti piemeklēja nelaime. Kādu rītu, kad trijotne jau bija sasniegusi Peru, Tulku pamodās gandrīz akla un vairs nespēja normāli paiet. Kad suni beidzot izdevās nogādāt klīnikā, veterinārārsts paziņoja, ka suns nedaudz redz tikai ar vienu aci, taču abas ir skārusi katarakta un, slimībai progresējot, dzīvniekam draud pilnīgs aklums. Situāciju par labu vērst var vienīgi operācija.
It kā ar to vēl nepietiktu, veterinārārsts apskates laikā konstatēja, ka abās pakaļkājās sunītei ir patellas luksācija – ceļgala kauliņš nobīdījies no vietas, kas sunim pārvietojoties sagādā lielas sāpes. Arī šī problēma koriģējama ķirurģiski. Tas viss, protams, nozīmēja lielas izmaksas.
Pāris ar suni devās uz klīniku Kali, Kolumbijā, kur Tulku tika veikta operācija abām pakaļkājām. Sekoja ilgs un grūts atveseļošanās periods, kas saimniekiem atnesa daudzas negulētas naktis, jo miegu pastāvīgi iztrūcināja smilkstošā Tulku.
Pagāja vairākas nedēļas un Tulku, vēl gan ar fiksējošām šinām kājās, palēnām sāka staigāt. Šķita, ka viss iet uz labo pusi, taču Kiru un Svenu atkal sagaidīja nepatīkams pārsteigums – noņemot šinas, daktere konstatēja, ka ķirurģiskā iejaukšanās nav sniegusi nepieciešamo rezultātu, un būs nepieciešama atkārtota operācija... abām kājiņām. Vienā no ceļgaliem vajadzēja ievietot metāla stienīti. Atkal izdevumi, ilga atveseļošanās, negulētas naktis...
Aptuveni pēc mēneša Tulku atkal varēja staigāt, pēc diviem – tika izņemts stienītis. Suņuka acu operācijai Kirai un Svenam naudas vairs nepietika. Arī ceļojuma turpināšanai, protams, ne. Prognozes bēdīgas – aptuveni gads un Tulku neatgriezeniski zaudēs redzi. Izmisumā Kira un Svens vērsās pie cilvēkiem visā pasaulē, lūdzot finansiālu atbalstu Tulku ārstēšanai un ceļojuma turpināšanai. Viņi šim nolūkam pat izveidojuši speciālu interneta vietni, kur visu laiku atjauno informāciju par naudas vākšanas rezultātiem, Tulku veselības stāvokli un ceļojuma norisi.
Acu operācija, ārstēšana, rehabilitācija, ceļa izdevumi, maksa par naktsmītnēm visa celojuma laikā – Kira un Svens rēķināja, ka nepieciešami aptuveni 11 tūkstoši dolāru. Acu operācija vien izmaksās trīs tūkstošus.
Pārsteidzošā kārtā lielāko daļu naudas viņiem jau izdevies savākt. Atsaucīgi cilvēki saziedojuši tik daudz naudas, lai trijotne varētu mērot atlikušos desmit tūkstošus kilometru līdz Kanādai. Atliek vēl četri tūkstoši kilometru līdz Aļaskai.
Daudzi Kirai un Svenam pārmetuši bezatbildību. Abiem nācies dzirdēt: "Kādēļ man būtu jāapmaksā jūsu ceļojums? Nopelniet naudu paši." Kira un Svens savā mājaslapā skaidro, ka, gatavojoties savam sapņu ceļojumam, abi smagi strādājuši divus gadus un sakrājuši tam visu nepieciešamo naudu, paredzot, ka ceļā nāksies pavadīt aptuveni divus gadus un ka var notikt dažādas ķibeles ar velosipēdiem. Taču viņi nav varējuši paredzēt, ka Tulku sāksies tik nopietnas veselības problēmas un būs nepieciešama tik dārga ārstēšana.
Cits iebildums: "Kāpēc jūs turpināt ceļojumu? Var taču to vienkārši atlikt vai atcelt." Kira, Svens un Tulku skaidro, ka jau ir mērojuši vairāk nekā divas trešdaļas ceļa, ieguldot daudz laika, pūļu un finansiālo līdzekļu, un tagad atkāpties no mērķa, šķiet, nepiedodami.
"Kādēļ ņēmāt līdzi suni? Varējāt taču atstāt mājās." Izrādās, Tulu kopā ar Kiru ceļo jau no gada vecuma, un ceļojumos pavadījusi lielāko daļu savas dzīves, par ko it nemaz nav bēdīga. Tikko pāris kaut kur grasās braukt, Tulku pirmā ir pie durvīm un priecīga gaida. Ja viņu kaut uz stundiņu atstāj mājās vienu, dikti skumst.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!