Aizkustinošs stāsts par aklu kaķenīti Nelsonu, kura prata ķert mušas  (4)

Ineta Nahtmane jau vairākus gadus dzīvo Londonā, kur strādā tradicionālajā britu "pabā" (ang. val. pub – krogs) un brīvajā laikā nopietni aizraujas ar fotografēšanu. Viņa labprāt piekrita pastāstīt par savu unikālo kaķeni. 

"Atradu nabaga kaķu bērnu, apmēram divus mēnešus vecu, inerti, ne uz ko nereaģējot, sēžot uz ielas blakus bļodiņai ar barību. Piegāju paglaudīt un sapratu, ka dzīvnieciņam nav acu. Daudz nedomājot aizbāzu aiz jakas un aiznesu mājās, kur diemžēl sākās lielas problēmas ar veco kaķeni Miku, kurai mazā uzreiz neiepatikās. Nācās trauslo kaķēnu labu laiku turēt atsevišķā istabā, lai lielā neiekausta.

Ārsti ieteica iemidzināt, bet es nolēmu tomēr mēģināt "izvilkt" mazo, trauslo dzīvībiņu no nāves ķetnām, un izdevās. Izauga burvīga dāma, kura visiem ciemiņiem pārbaudīja somas, ik pa laikam kaut ko vērtīgu mēģinot aiznest prom, ķēra mušas un spēlējās gluži kā jebkurš normāls kaķis. Nezinot, ka viņa ir akla, to pat pamanīt nevarēja, kamēr neieskatījās tukšajos acu dobumos.

Mazā ar veco kaķeni ļoti mēģināja sadraudzēties, pat sākumā sauca kā mammu, bet, šķiet, es viņas pārāk strauji iepazīstināju un Mikas greizsirdība gāja vaļā uz visiem 100 procentiem. Katru reizi, kad mazā pienāca tuvāk, dabūja bliezienu ar ķepu pa purniņu. Lai arī bez nagiem, bet tomēr nepatīkami. Viņa it kā teica: "Zini, kurš mājās saimnieks un ko es par tevi domāju."

Pēc mazās ierašanās ciemiņu somām mūsmājās teju vienmēr tika pārbaudīts saturs, meklējot kaut ko interesantu. Viņa no tām vilka ārā visu, kas čabēja – konfektes un dažādus sīkus nieciņus.

Ikdienā minces aklumu varēja pamanīt tikai tad, ja tam pievērsa uzmanību – kustības bija nedaudz lēnākas un piesardzīgākas, lai neuzskrietu kam virsū. Līdz ar to vienmēr centos nepārvietot lielākus priekšmetus, lai lieki nemulsinātu kaķi.

Ja kaut vai krēsls bija pārbīdīts citā vietā, viņa uz brīdi apjuka. Reakcija bija nedaudz līdzīga kā aklam cilvēkam, kura mājoklī negaidīti pārbīdīta kāda mēbele, tikai mana kaķene, šķiet, šādās situācijās vienalga jutās diezgan pārliecināta par sevi, jo, lai kompensētu aklumu, viņas pārējās maņas – dzirde, oža un tauste – bija attīstījušās daudz saasinātākas.

Viņai bija nepieciešama gluži tāda pati kopšana kā redzīgam kaķim. Nekāda īpašā. Tikai pašā sākumā pastiprinātu uzmanību pievērsu acu dobumiem – slaucīju ar kumelīšu novārījumā samitrinātu lupatiņu un izmantoju vienu ziedi, ko iedeva dakterīte. Vairs gan neatceros tās nosaukumu.

Kastītē viņa jau gāja divu mēnešu vecumā – kā jau kārtīgs kaķu bērns. Dažreiz gan gadījās, ka kaķis pats ir kastītē, bet dibens – pāri malai ar visām no tā izrietošajām sekām, precīzāk, noplūdēm, bet esmu manījusi, ka tā gadās arī redzīgiem kaķiem.

Tā nu sanāca, ka nosaucu viņu vīrieša vārdā – par Nelsonu, jo bija tāds admirālis Nelsons, kurš Trafalgaras kaujā nogremdēja visu Napoleona floti un bija zaudējis vienu aci.

Pēc rakstura kaķene bija diezgan atturīga, bet tādas ir bijušas visas garspalvainās kaķenes, kuras man piederējušas. Nezin kāpēc, bet īsspalvainās kaķenes un runči vienmēr bijuši draudzīgāki un mīlīgāki.

Garspalvainās visas kā viena man vienmēr bijušas dāmas, kuras ietur nelielu distanci. Cilvēki viņai patika, bet mīļoties ļāvās tikai tad, kad pati to gribēja.

Bērnībā Nelsonam iemīļota izklaide bija košana kājās gulošiem cilvēkiem, bet pieaugot tas pārgāja pats no sevis, bez īpašas mācīšanas. Vēlāk viņa uz rotaļāšanos īpaši naska nebija.

Noķerto mušu procents Nelsonam bija tāds pats, ja ne lielāks kā redzīgajai kaķenei, jo redzes trūkumu pilnībā kompensēja saasinātā dzirde. Mika Nelsonu labākajā gadījumā ignorēja, tāpēc mušu ķeršana bija viena no viņas iemīļotajām izklaidēm līdzās gulēšanai.

Kad devos peļņā uz Londonu, abas kaķenes atstāju mājās, jo viņas tur bija pieradušas dzīvot. Par viņām rūpējās mana meita. Pēc četru mēnešu prombūtnes pirmo reizi atbraucot atvaļinājumā uz Latviju, kaķi mani pilnīgi ignorēja.

Pienāca sasveicināties tikai pēc pāris stundām, acīm redzot, lai es saprastu, cik ļoti viņas ir apvainojušās. Pēc tam gan saņēmu vairāk uzmanības nekā jelkad agrāk. Ar katru nākamo reizi, pārrodoties Latvijā, kaķu dāmu aizvainojama brīži kļuva aizvien īsāki, laikam jau abas samierinājās.

Viss kļuva sliktāk, kad pie manis uz Londonu dzīvot atbrauca mana meita un abas kaķu meitenes lielāko dienas daļu Latvijā sāka pavadīt vienas. Mani vecāki aizgāja viņas pabarot, sakopt visu un diemžēl labākajā gadījumā viņām tika tikai dažas stundas cilvēka sabiedrības dienā.

Nelsons saslima ar diabētu. Ārsti teica – stresa dēļ. Tā nu katru reizi, kad biju Rīgā, vedu meiteni pie dakteriem likt pie sistēmas, lai nedaudz normalizētu cukura līmeni. Sapirku diētiskās barības, insulīnu... Nelsons nodzīvoja 13 gadus, un tad, kā saka Londonā, "pārgāja varavīksnes tiltam", lai gaidītu mani otrā pusē. Ja es būtu bijusi blakus, Nelsons noteikti nodzīvotu krietni ilgāk. 

Joprojām jūtos vainīga par to, ka visu laiku nebiju savām kaķu meitenēm līdzās. Diemžēl tajā brīdī neko nevarēju mainīt.

Londonā dzīvoju jau 10 gadus. Dīvainā kārtā, pārceļoties uz ārzemēm, visvairāk pietrūka savu kaķu. Manuprāt, viņi ir tie, kuri mājas padara par mājām ar lielo burtu. Londonā īres līgumi parasti iekļauj noteikumu – "bez mājdzīvniekiem", ko var saprast, zinot, kādus pārsteigumus tie var sastrādāt, bet par laimi mums mājās parādījās peles un saimnieks pēc dažādiem mēģinājumiem tikt ar tām galā atļāva turēt kaķi, pat pats piedāvāja atnest kādu no radu kaķēniem. Tam tomēr nepiekritu un sākās ilgi un nopietni meklējumi sludinājumos.

Pirmo kaķēnu, kuru noskatīju tā arī neizdevās sarunāt saimnieces valodas zināšanu, precīzāk – valodas nezināšanas dēļ. Acīmredzot viņa pusi no teiktā nesaprata un savu adresi man tā arī neatsūtīja.

Nākamajā rītā no pirmā sludinājuma, ko atvēru, uz mani raudzījās burvīga mazulīte, kuras saimniece bija gatava pēc stundas mani satikt ar visu kaķi. Tā arī es tiku pie savas Barsas. Princese Barselona, kurai bērnībā ļoti patika skatīties futbolu. Pirmais pirktais, nevis no ielas paņemtais kaķis, jo pa visiem šeit nodzīvotajiem gadiem ne reizi nav gadījies redzēt pamestu kaķi vai suni. Noteikti tādi šeit mēdz būt, jo citādi nebūtu vajadzīgas dzīvnieku patversmes, bet redzējusi neesmu ne reizi – ne Londonā, ne ārpus tās, laukos. Visi kaķi, ko redzu, ir apaļi, slinki, labi paēdusi, daudzi ar zvaniņiem kaklā, lai brīdinātu putnus.

Vēl interesanta lieta, kas mani, sākot dzīvot Londonā, ļoti patīkami pārsteidza – karstās vasaras dienās pie daudzām mājām ārpus vārtiņiem tiek noliktas bļodiņas ar ūdeni, ja nu kāds izslāpis kaķis vai suns iet garām.

Noslēgumā gribētu iedrošināt cilvēkus nebaidīties no dzīvniekiem ar īpašām vajadzībām. Sadzīve ar aklu kaķīti ir, var teikt, tāda pati, kā ar redzīgu.

Diemžēl bilžu ar Nelsonu ir saglabājies gaužām maz – vien trīs."