Jāsāk ar to, ka man pašai savulaik bija pitbulterjers, tādēļ varu to apgalvot. Kad iegādājāmies, neko īpaši sliktu gan par šiem suņiem nebiju dzirdējusi, vien to, ka vajadzības gadījumā pitbulterjeri ātri vien var nolikt pie vietas arī par sevi krietni lielāku pretinieku. Bet izvēlējāmies tieši pitbulterjeru, jo šie suņi gluži vienkārši šķita vispievilcīgākie – ar spēcīgu, atlētisku ķermeni un ārkārtīgi mīļām, nedaudz skumjām acīm.
Maiks ārkārtīgi mīlēja cilvēkus, ne tikai ģimenes locekļus, bet pilnīgi visus, bez izņēmuma. Gandrīz jebkuram garāmgājējam luncināja asti. Ja bija tāda iespēja, leca bučot seju. Ne pret vienu cilvēku ne reizi visa sava mūža laikā neizrādīja ne mazāko agresijas pazīmi. Sākumā mums tieši pretēji bija problēmas ar pārmērīgām mīlestības izpausmēm. Viņš ar tādu sparu leca bučoties, ka gandrīz apgāza no kājām. Es pat vienreiz tā tiku pie zilas acs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
