Māksliniece no Maskavas tirgo pašzīmētas kartītes ar savu suni Bellu, lai ziedotu dzīvnieku patversmei Latvijā  (25)

Vispār Inna ir diplomēta juriste, taču, strādājot savā profesijā, sapratusi, ka tas nav tas, ar ko viņa no visas sirds vēlas nodarboties, un Maskavā iestājusies ilustrēšanas kursos. Pašlaik Inna aktīvi zīmē ne tikai kartītes, bet arī ilustrācijas grāmatiņai par savu četrkājaino draudzeni Bellu. Gan pati suņu meitene, gan viņas stāsts tiešām ir neparasti un īpaši.

Ar Innu un Bellu tikos Vecrīgā, "Sweetday Café" terasē. Kad ierados, abas meitenes mani jau gaidīja. Pārsteidza, ka Bella ir apgūlusies uz mīksta paklājiņa, ko saimniece paņēmusi līdzi no mājām. Tam blakus bija novietota metāla bļodiņa ar ūdeni. Šīs lietas Innai esot līdzi vienmēr, kad abas kaut kur dodas.

Visu intervijas laiku – mazliet vairāk par stundu – Bella pilnīgi mierīgi gulēja un klausījās, kā izskatījās, juzdamās ļoti komfortabli līdzās savai saimniecei. Pirmo reizi redzēju suni, kas neizrāda ne mazāko neapmierinātības pazīmi par tik ilgstošu sēdēšanu vienuviet. Bella ne īdēja, ne centās saimnieci aizvilkt no turienes prom. Vienkārši gulēja uz paklājiņa un rāmi vēroja apkārtni.

- Kā Bella pie jums nonāca?

Inna: "Pirms sešiem gadiem atradu viņu Maskavā uz ielas. Braucu uz darbu un ieraudzīju pieturā suni. Bija ļoti auksta ziemas diena – mīnus 28 grādi. Nodomāju, ja braukšu pēc viņas vakarā, varu vairs neieraudzīt dzīvu. Bija ārkārtīgi auksts, un suns tiešām varēja nosalt. Tāpēc tā vietā, lai dotos uz darbu, vedu Bellu uz mājām.

- Un, ko teicāt priekšniekam?

Ka esmu saslimusi. (Smejas.)

Daži mākslinieces Innas Koganas labdarības projekta darbiņi:

- Kas notika, kad aizgājāt pie suņa un aicinājāt līdzi?

Bella man uzreiz sekoja. Viņa bija ļoti nosalusi un pārbiedēta. Kādus divus mēnešus sēdēja tikai koridorā un nekur tālāk dzīvoklī negāja. No visa baidījās, ne par ko neizrādīja interesi.

Tikai aptuveni pēc diviem mēnešiem viņa pamazām sāka ieiet virtuvē, viesistabā un guļamistabā. Sapratām, ka suns beidzot ir atguvies no pārdzīvotā.

Mēs viņai nemācījām, ka pēc pastaigas jāmazgā ķepas, bet viņa pati jau no paša sākuma gāja uz vannasistabu un gaidīja, lai to izdara. Šķiet, ka viņa noteikti kādam pirms tam bija piederējusi.

Mēs izlikām sludinājumus un meklējām saimnieku gandrīz gadu, bet tā arī neatradām.

Maskavā gandrīz pie katras metro stacijas dzīvo klaiņojošu suņu bars. Omītes, kuras baroja suņus tur, kur atradu Bellu, pastāstīja, ka viņa bijusi viena no bara, kas ticis bez žēlastības apšauts. Viņai vienīgajai izdevies palikt dzīvai.

Agrāk Maskavā periodiski notika klaiņojošo dzīvnieku izšaušana. Vietās, kur apgrozījās suņu bars, gandrīz vienmēr atradās kāds, kurš no tiem baidījās vai uzskatīja, ka tie, piemēram, apdraud tuvējās skolas bērnus, un gāja sūdzēties komunālās saimniecības pārvaldē, kura attiecīgi rīkojās.

- Vai tad nevar suņus aizvest uz patversmi?

Maskava ir ļoti liela pilsēta un tur ir ārkārtīgi daudz pamestu dzīvnieku. Patversmēs visiem vietas diemžēl nepietiek. Tas bija pirms vairāk nekā sešiem gadiem. Tagad Maskavā klaiņojošos dzīvniekus vairs nešauj, bet tik un tā no tiem atbrīvojas – visbiežāk pametot saindētu barību.

Suņu noindēšanas gadījumi tur diemžēl ir diezgan bieži, turklāt šāds liktenis nereti piemeklē arī suņus, kuriem ir saimnieks. Maskavā ir tādi pašpasludināti "doghanteri" (ang. val. dog – suns; hunter – mednieks), kuri sevi uzskata par pilsētas aizstāvjiem un rūpējas, lai pa ielām neklīstu neviens saimnieka nepieskatīts suns, tos vienkārši noindējot.

- Kas jūs ar vīru atveda uz Latviju?

Atbraucām pirms gada, jo vīram vajadzēja pārvākties uz Rīgu darba dēļ. Es par šādu likteņa pavērsienu biju priecīga, jo mana vecvecmāmiņa ir dzimusi un augusi Rīgā. Viņas ģimene te dzīvojusi 19. gadsimtā.

- Kā radās ideja palīdzēt patversmei, zīmējot un tirgojot kartītes?

Bellas veterinārārste pastāstīja, ka līdzās klīnikai "Dzīvnieku draugs" ir arī patversme, kurai ir ļoti lielas finansiālas grūtības. Viņiem ir piešķirtas tikai telpas, kur turēt dzīvniekus, bet visam pārējam – dzīvnieku barībai, potēm, medikamentiem, arī darbinieku algām, – nauda jāmeklē pašiem.

Klīnikai un patversmei bieži nākas saskarties ar to, ka cilvēki tieši pie durvīm atstāj kastes ar kucēniem vai kaķēniem, jo zina, ka tur dzīvnieciņus noteikti kāds paņems... Viņiem kaķēnu un kucēnu pieplūduma dēļ pat draudēja aizvēršana, jo vienkārši nepietika līdzekļu barībai, ko visiem dot. Nolēmu, ka iespēju robežās ir kaut kas jādara.

Jau Maskavā savulaik kopā ar dažiem citiem līdzīgi domājošiem cilvēkiem, kuri mīl dzīvniekus, darījām kaut ko līdzīgu. Publicējām bukletus un rīkojām pasākumus, kur stāstījām cilvēkiem par iespējām palīdzēt patversmes dzīvniekiem. Arī ideja par atklātnēm ir atceļojusi no Maskavas. Bellu sāku zīmēt jau tur.

Daudzi nezina, ka patversmei var palīdzēt, ne tikai ziedojot naudu. Cilvēks var aizbraukt kā brīvprātīgais uz patversmi un vienkārši izvest pastaigāties vienu vai vairākus suņus. Var paņemt kādu konkrētu suni vai kaķi savā aizbildniecībā un regulāri braukt pie viņa komunicēt. Tiem, kuri tur atrodas, ļoti trūkst cilvēku uzmanības, tādēļ viņiem šāda sabiedrība ir ļoti svarīga.

Uz patversmi var aizvest dažādas noderīgas lietas. Piemēram, dzīvniekiem, īpaši ziemā, ļoti noder vecas segas, kuras varbūt grasāties mest ārā. Ja esi labs amatnieks, strādā ar koku, vari pagatavot patversmei, piemēram, kādu suņa būdu – tā ir lieliska palīdzība!

Arī mēs esam veduši uz patversmi dažādas lietas, piemēram, Bellas vecos paklājiņus, kuri zaudējuši savu sākotnējo valdzinājumu. Diezgan bieži esam atdevuši lielās suņu barības pakas, jo Bella ir ļoti izvēlīga. Viņai kā jau vecai suņu dāmai gremošana nestrādā vairs tik labi, tādēļ arī prasības ir īpašas. Labi, viņa neēd, bet to var apēst kāds cits!

Ir vēl tāda palīdzības forma, kā paņemt pie sevis dzīvnieku, kamēr viņu kāds adoptēs. Būt par socializētāju, kurš pieradina pie dažādām situācijām, citiem cilvēkiem un dzīvniekiem. Tas sunim ir ļoti būtiski, jo patversmes darbinieki diez vai spēj pienācīgi socializēt vairākus desmitus suņu, kas tur atrodas.

- Pēc tam atdot dzīvnieku, pie kura esi pieradis, varētu būt grūti...

Cilvēks arī pats var viņu adoptēt, bet tāda pienākuma nav. Taču, iespējams, ka tieši ar šādu cerību ir radīta šī palīdzības iespēja – ka tā cilvēkiem, kuri nedaudz šaubās, vai vēlas uzņemties atbildību uz tik ilgu laiku, ļaus pierast pie dzīvnieciņa un tomēr spert atbildīgo soli, proti, adoptēt viņu.

- No kurienes jums tāda mīlestība pret dzīvniekiem?

Grūti atbildēt. Vienkārši jau no bērnības savācu pamestus dzīvniekus un vedu mājās. Labi saprotu, ka klaiņojošie suņi pilsētā neparādās ne no kurienes. Viņi neatnāk no meža. Viņi uzrodas, jo viņus kāds izmet. Bet mēs taču esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām!

Man ir teikuši, ka Bella līdzinās Džeka Rasela terjeram, tikai ir lielāka. Pilnīgi iespējams, ka iepriekšējais saimnieks nopirka kucēnu, kuram vajadzēja izaugt par Džeka Rasela terjeru, bet izauga, lūk, šāds brīnums. Cilvēks izdomāja, ka viņam tāds bezšķirnes suns nav vajadzīgs un izmeta ārā.

Zinu, ka katru gadu Ķīpsalā notiek grandioza mājdzīvnieku izstāde "PetExpo", kuru apmeklē milzīgi cilvēku pūļi un daudzi no viņiem no turienes aizbrauc ar jaunu ķepaini azotē. Tajā pašā laikā patversmēs gādīgu saimnieku arī gaida ļoti daudz suņu un kaķu. Nezin kāpēc aizbraukt un nopirkt dzīvnieku cilvēkiem motivācija ir, bet aizbraukt un paņemt no patversmes visbiežāk – nav.

Man tas nav saprotams, jo, manuprāt, bezšķirnes suns no šķirnes suņa būtiski neatšķiras. Viņš jums būs tikpat labs draugs un sniegs tikpat daudz pozitīvu emociju, mīlestības un siltuma kā suns, kuram dokumentos rakstīts, ka viņš ir, piemēram, tīrasiņu buldogs.

Ideja veidot bilžu grāmatiņu par Bellu un izstāstīt viņas stāstu man radās, jo vēlos motivēt cilvēkus dot mājas dzīvniekiem no patversmes vai ielas.

- Un, kā sokas ar atklātņu tirgošanu?

Tikko esmu savu labdarības projektu sākusi, bet atklātnes jau var iegādāties divās mākslas galerijās Rīgā – Stikla galerijā Laipu ielā 6 un galerijā "Etmo" Arsenāla ielā 7.

- Cik maksā atklātnīte?

Vienu eiro.

- Un visu līdz pēdējam centam atdodat patversmei?

Jā.

- Uz visām jūsu kartītēm ir attēlota Bella, un daudzas no tām ir ļoti interesantas – Bella ar peldriņķi ap vidukli, Bella svītrainā kreklā un melnu bereti galvā gluži kā francūziete, Bella brauc pie auto stūres... Kā rodas tik neparastas idejas?

Tās visas nāk no dzīves. Atklātnītēs esmu apspēlējusi to, kas ar Bellu tiešām ir noticis. Bella ar mums kopā daudz ceļo. Daudz kur ir bijusi. Viņa pašlaik ir pa pusei rīdziniece, pa pusei francūziete, jo mēs bieži uzturamies arī Francijā – mums Lionā ir otra dzīvesvieta.

Bellas dēļ mēs pārstājām lidot ar lidmašīnu, tagad visur, arī uz Franciju, braucam tikai ar automašīnu. No Rīgas līdz Lionai ir 2,5 tūkstoši kilometru... Lieta tāda, ka Bella ir pārāk smaga, lai viņu atļautu ņemt līdzi lidmašīnas salonā. Pēc lidostas noteikumiem viņai ir jāceļo bagāžas nodalījumā – gluži kā čemodānam! Tā kā viņa nav čemodāns, braucam uz Franciju ar auto. Ar saviem zīmējumiem apdrukāju arī auduma maisiņus, ne tikai atklātnītes. Uz viena no tiem Bella attēlota, traucoties automašīnā. Arī maisiņus tirgoju sava mini labdarības projekta ietvaros. Un vēl arī glezniņas uz auduma.

Zināmas neērtības, protams, ilgais brauciens ar auto uz Franciju sagādā, bet mēs jau esam pieraduši. Tas ir pat jautri.

Bella labprāt brauc ar auto. Viņa skaidri zina, kur viņa brauc.

- Kā viņa to var zināt?

Pirmoreiz viņai bija grūti, bet nākamajā pēc apmierinātās purniņa izteiksmes diezgan ātri varēja manīt, ka viņa ir sapratusi, ka mūsu galamērķis ir Liona. Viņa nebija grūti to aptvert, jo mēs ikreiz garā brauciena laikā piestājam un nakšņojam vienās un tajās pašās vietās.

Bellai Lionā ļoti patīk. Viņai patīk pastaigāties, apskatīt un izošņāt visu, komunicēt ar cilvēkiem. Bella mīl jaunus iespaidus, tādēļ mēs daudz kur ar viņu esam ceļojuši.

- Par atklātnīti ar peldriņķi arī ir īpašs stāsts?

Jā. Bellai nepatīk iet ūdenī. Viņa nav no suņiem, kura ar ieskrējienu metīsies jūrā. Taču viņa ļoti mīl pavadīt laiku pie jūras – sēdēt pie ūdens, vērot kaijas, ostīt visādas jūras smaržas. Tas ir par viņu. Bet kaut kur skriet?! Viņa ne īpaši saprot suņus, kuri aiztraucas viņai garām. Skatās uz viņiem izbrīnītu skatienu.

Pagājušajā vasarā mēs ar vīru nolēmām pārbaudīt, vai mūsu suns vispār māk peldēt. Varbūt neiet ūdenī, tāpēc, ka nemāk peldēt, nevis tāpēc, ka tas nepatīk. Mēs nopirkām bērnu piepūšamo riņķi, uz kura bija uzzīmēti Angry birds (ang. val. dusmīgie putni).

Uzvilku Bellai peldriņķi, paņēmu uz rokām, iegāju jūrā tā, lai ūdens līmenis ir augstāk par ceļgaliem, un, turot riņķi aiz augšas, ieliku ūdenī. Viņa ļoti aktīvi sāka peldēt uz krastu. (Smejas.) Tad sapratu, ka viņa lieliski prot peldēt, bet to vienkārši negrib. Pludmalē savācās ļoti daudz atbalstītāju. Kāds kliedza: "Kāpēc jūs mokāt suni?" Cits: "Peldi, peldi!"

- Interesanta ir arī atklātnīte, kur Bella pāri galda malai skatās uz kūciņām. Viņai garšo saldumi?

Viņa noteikti neatteiktos no tiem, ja varētu dabūt, bet mēs nedodam. Bellai ir stingra diēta. Kūkas ne viņas veselībai, ne zobiem par labu nenāktu.

- Kāda Bella vispār ir pēc rakstura? Ar ko viņa ir īpaša?

Viņa ir ļoti mierīga. Tagad viņai jau ir aptuveni desmit gadu, taču rāmums nav vecuma pazīme. Ar Bellu kopā esam jau sešus gadus un tik mierīga viņa ir jau no paša sākuma. Tāds vienkārši ir viņas raksturs.

Bellai ir tāda īpatnība, ka viņa nekad nepaliek mājās viena. Pat ne uz mirkli, jo tad viņa jūtas ļoti slikti. Mēs to respektējam un izdomājam visdažādākos risinājumus, kad vajag aiziet kaut kur, kur suņus nelaiž iekšā.

- Piemēram, ko darāt, kad jādodas iepirkties uz tirdzniecības centru?

Abi braucam uz veikalu. Sākumā es sēžu mašīnā ar Bellu un vīrs iet iepirkties. Pēc tam apmaināmies vietām.

Mums ir aukle īpašiem gadījumiem, kura pie mums nāk, kad abiem kopā kaut kur jādodas, piemēram, uz operu vai teātri.

- Gandrīz kā bērns...

Man šķiet, ka ar bērnu ir vieglāk, jo to daudz kur var ņemt līdzi.

Bet mēs Rīgā esam atradušas dažas sabiedriskas vietas, kur Bellu mīl un gaida. Tādas, kur suņus parasti neielaiž. Tās ir kafejnīcas, kur mēs esam bieži gājušas un pie mums ir tā pieraduši, ka saka, lai nākam vēl, un aicina arī iekštelpās, ne tikai āra terasē.

- Bellai ir ļoti interesants džemperītis ar uzrakstu "I love Riga". Kā tikāt pie tā?

Mēs speciāli tādu pasūtījām un mums uzadīja. Mēs tiešām mīlam Rīgu. Man šķiet, ka Bella šeit ļoti labi jūtas. Vērojot viņu, var lieliski redzēt, cik viņai ir labi šajā pilsētā.

- Un dzintara krelles Bellai ap kaklu arī ir tādēļ, ka jums abām patīk Rīga?

Tam gan ir cits iemesls. Vetārste mums teica, ka neapstrādāts dzintars aizsargā no ērcēm, jo, tam berzējoties pret dzīvnieka spalvu, veidojas statiskā elektrība, kas šiem kukaiņiem nepatīk.

Mēs daudz esam dzirdējuši par ērču pārnēsāto babeziozi jeb piroplazmozi, kura suņiem var izrādīties nāvējoša, tādēļ Bellas skausts ir apstrādāts arī ar speciālajiem pilieniem un viņa nēsā arī siksniņu, kas atbaida ērces. Zinu, ka nav obligāti jābrauc uz mežu, lai dabūtu ērces. Tās var dabūt arī pilsētā, parkā.

- Kāpēc ņemat līdzi Bellas paklājiņu, kad abas kaut kur dodaties?

Viņa zina, ka tas ir viņas paklājiņš, un, ka uz tā droši var gulēt. Gādāju, lai arī viņa justos labi, piemēram, kad dodos mācīties latviešu valodu. Ar pasniedzēju Ievu Bargo parasti tiekamies āra kafejnīcā, jo mācību centrā mani ar suni atteicās ielaist.

Viņa divas vai reizēm pat trīs stundas mierīgi guļ uz paklājiņa. Arī Bella mācās latviešu valodu. Jau labi zina komandas "Sēdi!", "Guli!", "Ejam uz pilsētu!". Īpaši "Ejam!" viņa ļoti labi saprot. (Smejas.)

Grūti paskaidrot, bet Bella nepavisam nav parasts suns. Ja viņu laistu operā, man šķiet, viņa arī tur ļoti mierīgi sēdētu un baudītu mūziku.

Ir arī atklātnīte, kur Bella attēlota, guļot uz paklājiņa. Viņa mums ir ļoti īpašs suns.

PS: Ar citiem mākslinieces darbiņiem var iepazīties suņu meitenes Bellas "Instagram" profilā @sobakabella.