Aivara Lemberga mājās virtuve ir vieta, kur satiekas visa ģimene. Pelēkais runčuks Čērčils durvju vietā visbiežāk gan izmantojot virtuves logu.
"Tā kā parasti ceļos mazliet pēc sešiem, tad, protams, es arī viņiem iedodu kādu gaļas gabalu. Čērčils ir liels gaļas ēdājs, un arī Bella kā jau suns ir vairāk uz gaļu."
Ventspils mērs atzīst, ka ģimenē klibojot disciplīna attieksmē pret mīluļu cienāšanu. Viņa dzīvesbiedre Kristīne, vēlēdamās palutināt, dažkārt pārbarojot suni, bet Lembergam diēta un veselīgs uzturs šķiet prioritāte.
"Es vienmēr baros – par kaķi mazāk, bet par Bellu – ka viņu pārbaro. Vienubrīd jau viņai mugura bija tāda, ka uz tās kārtis varēja spēlēt. Bet tagad uzlikām uz diētas, skatos – mazliet dilst," stāsta Ventspils mērs.
Aivars Lembergs ar mājas mīluļiem pārlieku neucinoties. Katram ir sava vieta un pienākumi. Arī britu īsspalvainajam mincim Čērčilam, kurš, protams, var arī paslinkot, bet, kad saimnieks atnāk mājās, kaķim jāķeras pie peļu ķeršanas.
Arī krievu spaniels Bella, kuru saimnieks mīļi sauc par Belliju, savulaik netika pirkta izklaidei vai skaistumam. Viņas uzdevums bija palīdzēt medībās.
"Tā ir dzīvība mājās, reāla dzīvība mājās," par saviem mīluļiem saka Lembergs.
Lembergam bijuši daudzi suņi, bet joprojām viņam spilgtā atmiņā ir spaniels Džīnīte. Sunītes aiziešana bijusi traģiska. Bez viņa ziņas strādnieki nolikuši žurkām saindētu barību. It kā likuši šķūnītī, kur suns tai netiek klāt, taču kaut kā tomēr Džīnīte tai piekļuvusi, apēdusi un aizgājusi bojā. "Tā, protams, bija liela traģēdija. Mēs visi raudājām," atzīstas Lembergs. Ar "Ķepa uz sirds" žurnālisti runājot par Bellu, viņš vienubrīd suni nejauši nosauc par Džīnīti...
Kamēr saimnieks nodarbojas ar politiku, runcis Čērčils nāk asistēt – lec uz rakstāmgalda un guļ virsū dokumentiem. Varbūt palīdz neitralizēt negatīvu enerģiju? "Nē, man mājās nav sliktas enerģijas. Te dzīvo zalkši, un tas ir ļoti pārliecinošs kritērijs. Bet tur, kur odzes apkārt vazājas, tur gan nevajag dzīvot," saka Ventspils mērs.
Daba un dzīvnieki Lembergam esot tie, kas uzlādē un mobilizē, nevis noņem stresu. Viņš nemaz nesaspringstot. "Gribas, lai man atļauj dzīvot, kā es uzskatu par vajadzīgu, un domāt, kā es uzskatu par vajadzīgu, un darīt, kā es uzskatu par vajadzīgu. Līdz ar to man nav stresa. Varbūt kaut kādi atsevišķi mirkļi ir tādi, bet tas burtiski varbūt ir stundu vai divas."
Lembergaprāt, mūsdienās cilvēki kļūstot aizvien nežēlīgāki un domājot tikai par sevi, tāpēc arī ir tik daudz ir pamestu un nodotu dzīvnieku. "Tas, kurš var pamest dzīvnieku, jebkurā brīdī var pamest arī cilvēku. Tas ir viens pret vienu – simt procentu! Ja jūs zināt kādu cilvēku, kurš ir pametis savu suni vai kaķi, no tāda turaties pa gabalu! Tas ir kā āmen baznīcā."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
