1. Zeltainajiem retrīveriem instinktīvi patīk peldēt. Viņi vienmēr ir gatavi lēkt ūdenī pēc saimnieka aizmesta kociņa, lai to satvertu zobos un atnestu krastā.
3. Zeltainie retrīveri savas labestīgās dabas dēļ bieži kļūst par suņiem-terapeitiem, ko lielākoties izmanto darbā ar bērniem un pieaugušajiem, kuriem ir fiziskās vai garīgās attīstības traucējumi. Terapijas efekts tiek panākts, pacientam kopā ar suni pildot dažādas sarežģītības uzdevumus un vingrinājumus, tādā veidā trenējot motoriku un runas attīstību. Šie sirsnīgie suņi arī palīdz atgūties depresijas slimniekiem un aizgaiņāt nomāktību veciem ļaudīm pansionātos.
Viens no šķirnes aizsācējiem bija 1864. gadā nopirktais dzeltenais suns Nous. Tolaik Tvīdmautam bija vairāki "retrīveri" un Tvīda ūdensspanieli – neatlaidīgi un izturīgi putnu suņi ar gaišas krāsas kažoku, kuriem piemita laba prasme iznest medījumu no ūdens. Tvīdmauts 1867. gadā iegādājās Tvīda ūdensspanielu kuci Bellu, kuru viņš nākamajā gadā sapāroja ar Nous. Kucei piedzima četri dzelteni kucēni. Šos kucēnus vēlāk krustoja ar Tvīda ūdensspanieliem, īru sarkanajiem seteriem, garspalvainajiem retrīveriem un bladhaundiem. Tādējādi tika radīta mūsdienu zeltainā retrīvera šķirne.
6. Zeltainie retrīveri mēdz būt visos krēmkrāsas un zeltainajos toņos. Uz krūtīm pieļaujams neliels daudzums baltu akotmatu. Kažoks ir gluds vai viegli viļņains ar ūdensnecaurlaidīgu pavilnu.
9. Ja zeltaino retrīveru, kurš ļoti pieķeras saimniekiem, uz ilgu laiku atstāj vienu, tas kļūst ļoti skumjš un var pat ieslīgt depresijā. Eksperti iesaka šos suņus neatstāt vienus ilgāk nekā septiņas stundas, kas uzskatāms par absolūto maksimumu, nevis normu.
10. Zeltainie retrīveri neder sargsuņa lomai. Ieraugot svešinieku, retrīvers par to ziņos saimniekam, skaļi rejot, taču, līdz ko ienācējs atradīs ar ķepaini kopīgu valodu, labestīgais suns sāks pret viņu izturēties ļoti draudzīgi, kaut redz pirmo reizi.
Avoti:
* "CountryLiving.com",
* Temzinas Pikerelas grāmata "Suņa gars. Ilustrēta vēsture" (Zvaigzne ABC).